Kuba: Salu valsts Karību jūras reģionā

Šis raksts ir par valsti Ziemeļamerikā. Par citām jēdziena Kuba nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

No kontinenta to atdala Floridas jūras šaurums ziemeļos un Jukatanas jūras šaurums rietumos. Lielākā pilsēta un galvaspilsēta ir Havana.

Kubas Republika República de Cuba
Karogs Ģerbonis
Devīze: Patria o Muerte (spāniski) Tēvzeme vai nāve
Himna: La Bayamesa
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Havana 861) 23°8′N 82°23′W / 23.133°N 82.383°W / 23.133; -82.383
Valsts valodas		spāņu valoda
Etniskās grupas		65,06% baltādainie 24,86% metisi un mulati 10,08% melnādainie
Valdība		Sociālistiska republika
-	Prezidents	Miguels Diazs Kanels
-	Viceprezidents	Salvador Valdés Mesa
Neatkarība		no Spānijas
-	Deklarēta	1868. gada 10. oktobrī
-	Izveidota republika	1902. gada 20. maijā
-	Revolūcija	1959. gada 1. janvārī
Platība
-	Kopā	110 861 km² (105.)
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2015. gadā	11 239 004 (78.)
-	Blīvums	102,3/km² (104.)
IKP (PPP)		2013. gada aprēķins
-	Kopā	$ 234,624 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$ 20 646
Džini koef. (2000)		38,00
TAI (2014)		▲ 0,769 (augsts) (67.)
Valūta		Kubas peso (CUP)
Laika josla		EST (UTC-5)
-	Vasarā (DST)	(UTC-4)
Interneta domēns		.cu
ISO 3166-1 kods		192 / CUB / CU
Tālsarunu kods		+53

Pirmie eiropieši, kas nonāca Kubā, bija Kolumba ekspedīcijas dalībnieki 1492. gada oktobrī. 1511. gadā Spānijas karakuģu eskadra iekaroja arhipelāgu, pakļaujot pamatiedzīvotājus — indiāņu taino ciltis un padarīja to par savu koloniju (1514. gadā arhipelāgā bija jau 14 spāņu apmetņu), bet 1515. gadā par kolonijas galvaspilsētu tika izvēlēta Santjago de Kuba. 1762. gadā Kubu iekaroja Lielbritānija, taču apmaiņā pret Floridu tā atdeva salu atpakaļ Spānijai. 18. gadsimta beigās sākās cukura bums, 1840. gadā Kuba bija pasaules lielākā cukura eksportētājzeme. 1868. gadā plantāciju īpašnieks Karlos Manuels de Sespedes dāvināja saviem vergiem brīvību un deklarēja Kubas neatkarību. Desmit gadus kopīga baltādaino un melnādaino partizānu armija cīnījās pret Spāniju, taču galu galā tika sakauti. 1895. gadā salinieki dzejnieka Hose Marti vadībā uzsāka karu par neatkarību, kā rezultātā tie dažu gadu laikā pārņēma savā kontrolē praktiski visu salu.

1898. gadā ASV uzbruka Spānijai, kara rezultātā okupēja virkni tās koloniju, t.sk. arī Kubu. Kopš tā laika Kuba bija ASV protektorāts, kur valdīja virkne diktatoru. Kuba ieguva neatkarību tikai 1902. gadā, taču ASV ar uzspiestiem līgumiem nodrošināja sev tiesības jebkurā brīdī militāri iejaukties Kubas iekšējās lietās un ierīkoja kara flotes bāzi Gvantanamo līcī.

1933. gadā seržanta Fulhensio Batistas sarīkotajā apvērsumā gāza Džerardo Mačado i Moralesa diktatūru. 1940. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija un sarīkotas prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja Batista. Nākamajās, 1944. gada vēlēšanās Batista zaudēja Ramonam Gravam. 1952. gadā Batista kandidēja prezidenta amatam, taču, saprotot, ka vēlēšanās zaudēs, Batista 10. martā veica valsts apvērsumu un pasludināja sevi par pagaidu prezidentu. ASV atbalstītajai Batistas valdībai bija tieksme uz korupciju, vēlēšanu rezultātu viltošanu un politiskām slepkavībām, valstī bija augsts bezdarbnieku īpatsvars.

 

1956. gada decembrī Kubas piekrastē izkāpa 82 kaujinieki ar Fidelu Kastro un Ernesto Če Gevaru priekšgalā, kuri uzsāka partizānu karu pret Batistas režīmu. 1959. gada janvārī Batistas režīms tika gāzts un varu pārņēma kreisi orientētais Kastro un viņa domubiedri. Kastro režīms likvidēja arī rasu nevienlīdzības ekonomisko pamatu un izbeidza rasu segregāciju. 1961. gadā visai asās ASV reakcijas iespaidā, kura vēlējās atjaunot Batistas režīmu, Kuba ārpolitikā sāka orientēties uz draudzību ar PSRS kā vienīgo pretspēku, kas salu valsti varētu aizstāvēt no iebrukuma. Revolucionāru nometnē aizvien lielāku ietekmi sāka iegūt Kubas komunistiskā partija, kura 1965. gadā pārņēma varu, lielākajai daļai revolucionāru iestājoties šai partijā. Kubā tika ieviests sociālisms: veikta agrārā reforma, plantatoru zemes īpašumus sadalot zemniekiem, nacionalizēja rūpniecības un izklaides industrijas uzņēmumus, rezultātā sašķeļot Kubas sabiedrību (lielākajai daļai kubiešu diktatūras gāšana un sociālas reformas nozīmēja izraušanos no nabadzības, izglītību, uzlabotu dzīvošanas standartu un labu, visiem pieejamu veselības aprūpi, bet līdz tam dominējošā ekonomiskā un politiskā elite pameta valsti, emigrējot pamatā uz ASV un Meksiku). Otrais Kastro režīma leģitimitātes avots ir nacionālais lepnums. Kubieši uzskatīja, ka revolūcija bijušajai spāņu kolonijai, kas tūlīt pēc atbrīvošanās no Spānijas iekļuva pazemojošā atkarībā no ASV līdz tādai pakāpei, ka tika nicinoši saukta par „ASV bordeli”, atnesusi neatkarību un nacionālo lepnumu. Antiamerikāniskais nacionālisms ir viens no Fidela Kastro ilgstošās globālās popularitātes iemesliem.

1962. gadā ASV noteica embargo režīmu, aizliedzot jebkādas ekonomiskās attiecības ar Kubu. Ekonomiskā blokāde turpina darboties vēl joprojām.

1975. gadā Kuba aizsūtīja tūkstošiem savu karavīru uz Angolu, lai palīdzētu Tautas kustībai Angolas atbrīvošanai cīnīties pret Dienvidāfrikas uzbrukumu un uzvarēt pilsoņu karā. Dienvidāfrikas atbrīvošanas vadītājs Nelsons Mandela uzskatīja, ka Kuba šādi ir palīdzējusi gāzt Dienvidāfrikas aparteīda režīmu, un pateicās tai, vaicājot: "Kurai citai valstij ir vēsture ar šādu nesavtīgu rīcību, kādu Kuba ir izrādījusi pret Āfrikas tautām?"

Kuba arī palīdzēja Nikaragvā valdošajai Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas frontei cīņā pret ASV trenētajām un finansētajām kontrām.

Kad 1989. gadā valsts lielākais ārējās tirdzniecības partneris PSRS ievērojami samazināja tirdzniecības apjomu ar Kubu, tajā iestājās dziļa sociāli ekonomiskā krīze. Pēc Ugo Čavesa nākšanas pie varas Venecuēlā pieauga šo valstu sadarbība. Investīcijas tūrisma nozares attīstībā, kā arī privātuzņēmumu pieļaušana pakalpojumu sfērā mīkstināja krīzi, taču valsts saimniecības izaugsme ievērojami palēninājusies.

2008. gadā, pēc 49 varas gadiem, 81 gadu vecais Fidels Kastro atkāpās no valsts un valdības vadītāja amatiem. Veselības problēmu dēļ jau 2006. gadā politisko jautājumu risināšanu Fidels bija uzticējis savam brālim Raulam, kurš tobrīd bija 75 gadus vecs.

Tropu pasātu klimats — divi gadalaiki — lietaina vasara (no maija līdz oktobrim) un ziema (no novembra līdz aprīlim). Vidējā temperatūra gadā ir 25,5 °C. Vidējā temperatūra janvārī (pats aukstākais mēnesis) ir 22,5 °C, temperatūra augustā (pats karstākais mēnesis) ir 27,8 °C. Ūdens temperatūra piekrastē ziemā ir 22-24 °C, bet vasarā ir 28-30 °C. Vidējais nokrišņu daudzums gadā ir 1400 mm, kaut gadās sausuma pārņemti gadi. Izteiktas divas gadalaiku sezonas: lietus periods (maijs-oktobris), kurā ir 3/4 visu nokrišņu, un sausuma periods (novembris-aprīlis). Saulainākais laiks ir no janvāra līdz aprīlim. Mitruma dēļ šķiet, ka ir karstāks nekā patiesībā.

3 kalnu grēdas: rietumos — Sierra de los Organos, centrālajā daļā — Sierra del Escambray un Austrumkubas dienvidu reģionā — Sierra Maestra, kur atrodas valsts augstākais punkts — Pico Real del Turquino (1974 m vjl). Garākā upe ir 250 km garā Kauto (Cauto).

Administratīvais iedalījums

Teritorija sadalīta 14 provincēs un 169 municipalitātēs.

 

Pēc 2012. gada tautas skaitīšanas datiem Kubā bija 11 167 325 iedzīvotāji. Pēc rases pazīmēm 64% iedzīvotāju bija baltādainie, 9% — melnādainie, bet 27% — mulati.

Reliģija

Kopš 1992. gada ir aizliegta diskriminācija reliģiskās pārliecības dēļ. Dominējošā reliģija ir katolicisms. Katoļticība bieži tiek praktizēta kopā ar no Rietumāfrikas nākušu ticību Santeria. Tajā katoļu svētie un jaunava Marija tiek asociēti ar jorubu dievībām orišām. Atšķirībā no katoļu svētajiem orišas nesimbolizē pilnību, tām ir daudz cilvēcisku vājību.

Kubas oficiālā politiskā sistēma ir demokrātiskais centrālisms. Augstākā likumdevēja iestāde ir vienpalātas Kubas Tautas Nacionālā Asambleja ar 609 deputātiem, kurus ievēl uz 5 gadiem. Asambleja darbojas sesiju režīmā (gadā notiek 2 kārtējās sesijas). Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pilda Valsts padome, kurā ietilpst valsts prezidents, seši viceprezidenti un ministri. Kopumā Tautas Nacionālajā Asamblejā darbojas 10 pastāvīgās deputātu komisijas.

Valsts pārvalde — visi vadošie amati, — atrodas Kubas komunistiskās partijas rokās (kurā ir aptuveni 800 000 partijas biedru). Nacionālās Asamblejas un pašpārvalžu vēlēšanas ir nosacīti brīvas, taču kā kandidātiem ļauts piedalīties tikai partijas biedriem.

Iekšpolitika

Veselība un sociālais nodrošinājums

2006. gadā Kubā ir viens ārsts uz 140 iedzīvotājiem; vidējais dzīves ilgums ir 77 gadi. Valstī darbojas 498 poliklīnikas, 14 078 ģimenes ārstu, 13 zinātniskie institūti. Bezmaksas veselības aprūpes sistēmai no valsts budžeta tiek atvēlēti 12%.

Bezmaksas izglītība, bezmaksas bērnudārzi, apmaksāti atvaļinājumi, vispārēja valsts garantēta pensiju sistēma, u.c. sociālā palīdzība. Attiecīgi tas viss atbilstoši valsts ekonomiskajām iespējām. Bērniem līdz 6 gadu vecumam valsts nodrošināti bezmaksas piena produkti.

Izglītība

Pastāv bezmaksas (apmaksāta no valsts budžeta) pamata, vidējā un augstākā izglītība.

Ārvalstu studentiem domāts Latīņamerikas medicīnas institūts, kurā bez maksas studē studenti no maznodrošinātām ģimenēm, kuri pārsvarā nāk no visām Latīņamerikas valstīm.

Zinātne

1981. gadā Kuba pievērsās biotehnoloģijām, kur no 1983. gada līdz 2007. gadam ir ieguldīti 2 miljardu ASV dolāru. Ir gūti zināmi panākumi biotehnoloģiju un biomedicīnas vakcīnu jomā, izstrādājot pretērču vakcīnas dzīvniekiem, sintētiskās vakcīnas un kombinētās vakcīnas.

Vides aizsardzība

Jau 60. gados Kubas valdība lika uz salas iestādīt 348 miljonus koku. Nacionālā Asambleja efektīvu un ilgstošu vides attīstību nostiprināja konstitūcijā un vienu piekto daļu salas noteica par aizsargājamu dabas teritoriju. Salā tika instalēti 15 000 000 enerģiju taupošo spuldžu, bet 3 000 000 ledusskapju, kuri patērēja ļoti daudz enerģijas, nomainīti pret videi draudzīgām sadzīves saldēšanas iekārtām. 90. gados Kubā importēja no Ķīnas 1 200 000 velosipēdu, lai iedzīvotāji no naftas, ogļu un dabasgāzes kurināmajiem transporta līdzekļiem pārietu uz videi draudzīgu transportu. No visa Karību jūras reģionā tieši Kubā ir saglabājusies vislielākā bioloģiskā daudzveidība. Apmēram puse Kubas dienvidu piekrastes sastāv no neskartiem mangrovju mežiem. Tās ir visplašākās mangrovju audzes visā Karību jūras baseinā — un lielākā jauno zivju attīstības vieta. Un arī koraļļu rifi visā apkārtnē nekur nav tik veselīgi kā Kubā. Taču lielāka loma te tomēr ir neattīstītajai rūpniecībai un transporta infrastruktūrai, kas ļauj saglabāt dabu maz skartu, nekā prasmīgai iekšpolitikai.

Cilvēktiesības

Režīms deva kubiešiem labklājību un sociālo taisnīgumu, bet atņēma politiskās tiesības un brīvības. Autoritārā un personificētā valsts iekārta ir iemūžināta konstitūcijā. Uz valdošās partijas sirdsapziņas ir vairāki tūkstoši upuru — gan revolūcijas pretinieki režīma pirmajos gados, gan tie, kas neveiksmīgi mēģināja bēgt no Kubas. Jebkura atklāta uz valsts iekārtas maiņu orientēta un politiski organizēta opozīcija ir aizliegta.

Kubā pastāv arī opozicionāra disidentu kustība — ap 25 000 cilvēku, — kas izvēlējusies nevardarbīga protesta ceļu. Disidentu grupas ir ne tikai galvaspilsētā, kur tās bauda Rietumu valstu vēstniecību atbalstu, bet arī reģionos. Ir aptuveni 200 cilvēku, kas notiesāti par "pretvalstisku darbību", t.i. politieslodzītie.

90. gadu sākumā strauji saruka ārējā tirdzniecība ar austrumu bloka valstīm, kas ievērojami pazemināja dzīves līmeni valstī. 1994. gada 5. augustā simtiem Havanas iedzīvotāju piedalījās plašākajos nemieros kopš revolūcijas laikiem. Tā paša gada augustā un septembrī nedrošos plostos un laivās Kubu pameta vairāk nekā 35 000 iedzīvotāju. Šīs krīzes rezultātā tika noslēgts imigrācijas līgums ar ASV, kas apņēmās ik gadu kubiešiem izsniegt vismaz 20 000 ieceļošanas vīzu.

Ārpolitiskās attiecības

1996. gadā pieņemta ES kopējā nostāja Kubas jautājumā, kas aicina vispirms gūt progresu cilvēktiesību un demokrātijas jomā un tikai pēc tam normalizēt attiecības. Eiropas Parlamentā ir izveidota EP-Kubas sadarbības grupa, kurā darbojas 45 deputāti.

1998. gadā no 21. līdz 25. janvārim pirmo reizi Kubā viesojās Romas katoļu baznīcas pāvests Jānis Pāvils II.

Attiecības ar Latviju

Latvijas valsti Kuba atzina 1921. gada 10. septembrī, bet pēc neatkarības atjaunošanas — 1991. gada 9. decembrī. Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Kubu tika nodibinātas 1991. gada 20. decembrī. No 1993. gada beigām līdz 1998. gada septembrim Rīgā atradās Kubas Republikas vēstniecība. Vēlāk tā tika pārcelta uz Helsinkiem, no kurienes arī pašlaik sedz Latviju un pārējās Baltijas valstis. 2007. gada 6. novembrī Latvijā akreditējās Kubas vēstnieks Serhio Gonsales Gonsaless (Sergio Gonzalez Gonzalez).

2004. gada 25. novembrī LR Saeimā tika nodibināta Latvijas-Kubas parlamentārās sadarbības grupa.

Attiecības ar ASV

Pamatraksts: Kubas—ASV diplomātiskās attiecības

1962. gadā ASV noteica pret Kubu totālu ekonomikas embargo — pret valstīm un uzņēmumiem, kas ekonomiski sadarbosies ar Kubu, tiek vērstas ASV politiskas un ekonomiskas sankcijas. 1992. gadā ASV pieņēma Toričelli aktu, kas jebkuras valsts kuģiem, kuri apmeklējuši Kubu, pēc tam sešus mēnešus liedz ieiet ASV ostās. ASV prezidenta Dž. V. Buša administrācija 2003.-2005. gados vēl vairāk pastiprināja embargo, vēl stingrāk ierobežojot kontaktus starp abu valstu iedzīvotājiem: apmaiņu izglītības jomā, ģimeņu kontaktus un ar reliģiju saistītus ceļojumus. 2009. gada martā ASV Senāts atcēla iepriekšējā prezidenta Džordža Buša noteiktās sankcijas Kubai — tagad Savienoto Valstu kubieši varēja apmeklēt salu reizi gadā, kā arī sūtīt tur mītošajiem radiniekiem naudu. Mazināti arī ierobežojumi attiecībā uz medikamentu un pārtikas sūtīšanu. 2015. gada 20. jūlijā tika atjaunotas diplomātiskās attiecības ar ASV.

Iedzīvotāju vairums ir spāņu konkistadoru, no Āfrikas atvesto melnādaino — vergu, — un vietējo indiāņu pēcteči, kas ir metisizējušies. Oficiālā valoda ir spāņu (bieži var dzirdēt arī franču un angļu valodu). Augsts iedzīvotāju izglītības līmenis, kā arī attīstīta kultūra.

Kultūra

Ļoti liela loma iedzīvotāju sadzīvē ir mūzikai, muzicēšanai un dejai visur — ielās, restorānos, bāros, autobusos, pludmalēs. Kubieši dzied un spēlē paši. Diskotēkas ir tikai lepnajos hoteļos. Lielākais gandarījums mūziķiem, ja klausītāji dejo. Ja neviens nedejo, tas nozīmē, ka publikai muzikanti nepatīk. Izņēmums ir trova — romantiskās balādes. Katrā lielākā pilsētā ir Casa de la Trova jeb "trovas māja". Dažādo mūzikas stilu pamats ir son (no spāņu valodas — "skaņa"), kas parādījusies 19. gadsimta beigās kalnos Kubas austrumos — netālu no Santjago de Kuba pilsētas. No son, kas saplūda ar citiem latīņamerikāņu ritmiem, radusies salsa, kas ir viena no populārākajām dejām pasaulē.

Svētki

Februāra nogalē vai marta sākumā svin Havanas karnevālu (Havana Carnival) ar savām vērienīgajām un krāšņajām parādēm piektdienu, sestdienu un svētdienu vakaros. Februāra pirmajās divās nedēļās notiek festivāls Jornadas de la Cultura Camagneyana, bet Havanas Starptautiskais džeza festivāls (Havana International Jazz Festival), kas notiek februārī katru otro gadu. Aprīlī notiek Semana de la Cultura, kas tiek svinēts Barakoas pilsētā, tai pašā laikā Elektroakustiskais mūzikas festivāls (Electroacoustic Music Festival), kas tiek svinēts Varadeao pilsētā. Maija pirmā nedēļā svin Romeria de Mayo Holguinā. Jūnija beigās Trinidadā notiek Fiestas Sanjuaneras. San Diego bungu karnevāls tiek svinēts jūlija pēdējās divās nedēļās un augusta pirmajā nedēļā, kas sakrīt ar 26. jūlija brīvdienām — tiek svinēts cukura ražas novākšanas laiks.

Sadzīve

Viena no lielākajām problēmām, ar ko ikdienā sastopas šīs valsts iedzīvotāji, ir lielais preču deficīts. Kopš 1962. gada (kad ASV noteica pret Kubu embargo) spēkā ir pārtikas talonu sistēma, saskaņā ar kuru katram iedzīvotājam pienākas noteikts daudzums noteiktu pārtikas produktu (visu, kas virs šīs normas, jāmeklē "melnajā tirgū"). Katrs var saņemt minimālo mēneša pārtikas devu, ja nav līdzekļu. Virkni produktu un saimniecības preču, kuras pienākas oficiāli, taču nav pieejamas (jo tās vienkārši neieved embargo dēļ), tāpat jāmeklē "melnajā tirgū", vai jāiztiek bez tām. Šī iemesla dēļ praktiski nav jaunu automašīnu, ļoti mazs skaits televizoru, radioaparātu, ledusskapju u.c. sadzīves tehnikas, ko pašā Kubā neražo.

Kubas imports 2009. gadā samazinājies par 20% (Kuba importē 60% sadzīves preču). Tā kā trūkst produktu, valdība pieņēmusi lēmumu samazināt cenas 24 sociāli nozīmīgām precēm. Dažām pārtikas, personīgās higiēnas precēm un medikamentiem cenas samazinātas par 5-27%. Spriegums tīklā: 110 volti, nesen uzceltās viesnīcās arī 220 volti.

Kopš 2005. gada februāra ir spēkā smēķēšanas ierobežojumi, aizliedzot smēķēt dažās sabiedriskajās vietās (aizliegums attiecas uz teātriem, autobusiem, taksometriem, vilcieniem, skolām, pārtikas sagatavošanas vietām un sporta laukumiem; aizliegts pārdot bērniem, kas jaunāki par 16 gadiem, un veikaliem simt metru attālumā no skolām aizliegts pārdot tabakas produktus).

Nacionālā virtuve

Kubas nacionālā virtuvē ir jūtama spāņu, Āfrikas, un Āzijas ietekme. Ēdienos dominē pārsvarā rīsi, pupiņas, juka, kukurūza, banāni un cūkgaļa, tāpat liela tropisko augļu dažādība. Tipisks Kubas ēdiens ir ajiaco — gaļas zupa. Liels pieprasījums ir cūkgaļai un teļa gaļai. Zivju ēdienus pārsvarā patērē pilsētās. Vispieprasītākā ir pargo zivs, tāpat arī garneles, vēži un citi jūras veidīgie. Daudz kreolu (creole) ēdienu — rīsi ar vistas gaļu un romeritos.

Sports

Sports un terapeitiskās procedūras ir bezmaksas un pieejamas visām vecuma grupām. Populārākie sporta veidi ir beisbols, volejbols, basketbols un bokss.

Sociālistiska saimniecības sistēma: personai nevar piederēt ražošanas līdzekļi (rūpnīcas, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un resursi. Privātpersonām ir atļauta individuāla uzņēmējdarbība, taču nav atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Ekonomikas izaugsmi ievērojami kavē kopš 1962. gada ASV noteiktais pilnīgais ekonomikas embargo — pret valstīm un uzņēmumiem, kas ekonomiski sadarbosies ar Kubu, tiks vērstas ASV politiskas un ekonomiskas sankcijas Tomēr Kubas IKP uz vienu iedzīvotāju 2008. gadā bija 9500 ASV dolāru un tā ierindojās 107. vietā no 229 valstīm, atstājot aiz sevis daudzus desmitus t.s. "brīvā tirgus" ekonomikas zemes. Ražots tiek rums, cigāri un kafija, kas ir iecienīti visā pasaulē. Ir rajoni, kuri ir bagāti ar dažādiem derīgiem izrakteņiem un naftu, un ir rajoni, kuri ir bagātīgi ar tropu augļu ražām. Liela uzmanība tiek veltīta izglītības un veselības iestādēm un to attīstībai.

 

Līdz 1989. gadam vairāk nekā 85% tirdzniecības Kuba īstenoja ar PSRS. Mūsdienās ārējā tirdzniecība tiek realizēta caur 3 brīvajām ekonomiskajām zonām: Marielu, Havanu un Vahaju. Lielākās eksporta valstis ir: Ķīna, Kanāda un Nīderlande; lielākās importa valstis ir: Ķīna, Spānija un Venecuēla.

Svarīgākās nozares un ienesīgākie uzņēmumi atrodas militārās elites tiešā pakļautībā. Piemēram, kopuzņēmumu ar globālajām viesnīcu ķēdēm Sol Melia un Club Med (vislabākās viesnīcas šajā valstī) izveidoja kompānija Gaesa, kas pieder Kubas Aizsardzības ministrijai. Līdzīgi karaspēks kontrolē citus tūrisma uzņēmumus, arī zvejniecību, cukura ražotni, telesakaru, elektronikas un IT uzņēmumus. Armijai pakļautā ekonomiskā impērija kontrolē 89% Kubas eksporta un 59% ienākumu, ko Kuba saņem no tūrisma. Karaspēks ir kvalificētu menedžeru kalve, un uzņēmumu vadošie darbinieki ārzemēs vai elitāros kursos Havanā apgūst vadībzinības.

Vidējā alga mēnesī ir aptuveni 20—25 ASV dolāru (papildus virkne bezmaksas pakalpojumu, kurus sedz valsts: bezmaksas darba apģērbs, ēdiens trūcīgajiem u.tml.). Apgrozībā lieto divu veidu naudaszīmes: kubiešu rīcībā ir melnbaltie Kubas peso, bet ārzemju tūristi lieto krāsainos Kubas peso (norēķini bieži notiek, izmantojot arī ASV dolārus).

Izaugsme:

• 2009. — 1,4%

Muita: Kuba aizliedz ievest narkotikas un jebkādus pornogrāfiskos materiālus. Šaujamieročus drīkst ievest, ja tie ir domāti medībām. Tūristiem ir jāiegādājas pavadzīme ilgstošām precēm, kuras ir nopirktas uz salas. Pavadzīme ir jāuzrāda pēc muitnieka pieprasījuma. Tūristiem ir atļauts ievest valstī personīgās lietas pieņemamā daudzumā. Ir aizliegts izvest no valsts noteikta veida dzīvniekus un augus, gliemežvākus, senlietas, dārgakmeņus un priekšmetus, kas tiek uzskatīti par nacionālo bagātību.

Derīgie izrakteņi

Ievērojamos daudzumos iegūst azbestu, fosfātus, sāli, kā arī hromu, dzelzs un vara rūdas. Valsts rietumdaļā vērāņemamas naftas un dabasgāzes iegulas (vēl neapgūtas).

Lauksaimniecība

Lauksaimniecībā dominē tabakas un cukurniedru cukura (~9-9,5 000 000 t gadā) audzēšana un galaprodukta ražošana. Tāpat audzē un eksportē kafiju un citrusaugļus.

Rūpniecība

Smagajā rūpniecībā dominē ir metālrūpniecība (rūdu pārstrāde). Viena no pasaulē lielākajām niķeļa ražotājvalstīm.

Vieglajā rūpniecībā attīstīta ir farmācijas rūpniecība — medikamenti ieņem svarīgu vietu Kubas eksportā un ir pieprasīti daudzās valstīs (kuras nekontrolē Rietumu farmācijas karteļi), jo kvalitātes ziņā neatpaliek, toties cenas ziņā ir ievērojami lētāki par Rietumu analogiem.

Visai attīstīta ir tabakas izstrādājumu rūpniecība (slaveno Kubas cigāru tirdzniecība Kubas saimniecībai nes 200 000 000 USD — 108 miljonus latu, — gadā) un alkoholisko dzērienu (slavenais Kubas rums) ražošana.

Tūrisms

Valsts saimniecībā nozīmīgs sektors ir tūrisms. Salas politiskā izolācija ir to pasargājusi no tūristu tūkstošiem, tāpēc vietējo iedzīvotāju attieksme pret tiem ir patiesi sirsnīga. Atpūtniekus no citām zemēm vilina ne tikai tīrās pludmales, dzīvespriecīgie un viesmīlīgie, "naudas nesabojātie" iedzīvotāji, "sociālistiskā eksotika" un lētās cenas, bet arī liela loma ir kvalitatīvajiem un lētajiem medicīnas pakalpojumiem (no daudzām valstīm cilvēkiem izdevīgāk ir doties uz Kubu veikt operāciju vai izmantot stomatologa pakalpojumus ir izdevīgāk, nekā to pašu meklēt mītnes zemē). 2006. gadā valdība atļāva privātpersonām izvietot pie sevis tūristus, jo valsts viesnīcās pietrūka vietu.

Kruīzu kuģu bizness sasniedza kulmināciju 2005. gadā, kad Kubas ostās ienāca 122 kuģi, atvedot 102 440 pasažieru, un Kubai deva 15 miljonus dolāru (13,2 miljoni eiro) ieņēmumu no preču un pakalpojumu piegādes, sākot no degvielas un ūdens piegādes un atkritumu izvešanas līdz ieņēmumiem restorānos, bāros, taksometros un no suvenīru pārdošanas. ASV prezidenta Dž.V.Buša administrācija 2005. gadā vēl vairāk pastiprināja embargo, kā rezultātā 2007. gadā Kubā ieradās tikai 23 kuģi (11 000 pasažieri). Vācijas kruīza kuģi, kas pieder “Hapag-Lloyd” līnijai, kuru pārzina kuģniecības un tūrisma grupa TUI AG, 15 reizes ieradās Kubas ostās, taču atteicās no Kubas, kad kruīza programmā tika iekļautas ASV ostas.

Vislielākais tūristu skaits Kubā ir no ES valstīm un Kanādas (ap 2 miljoniem tūristu gadā). ASV tūristu skaits ir mazs, jo ASV ir liegušas saviem pilsoņiem apmeklēt Kubu un noteikusi sodu par šī aizlieguma pārkāpšanu 50 000 dolāru apmērā. 2000. gadā Kubu apmeklējuši 50 tūristi no Latvijas, 2006. gadā — 710 tūristi, bet līdz 2007. gada maijam — 400 tūristi.

• Belfūrs Sebastjans. Fidels Kastro. — Jumava: Rīga, 2006., — 172 lpp. ISBN 1-234-56789-X
• Robin Blackburn. The economies oh the Cuban revolution// Fidel Castro's Personal Revolution in Cuba: 1953-1973. / Edited with an Introduction by James Nelson Goodsell, The Christian Science monitor. Consulting Editor Lewis hanke. — University of Massachusetts, Amherst. New York, 1975

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kuba.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Cuba — Central Intelligence Agency Factbook Arhivēts 2020. gada 16. maijā, Wayback Machine vietnē.
• Fidels Alehandro Russ Kastro — Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca
• Сайт посольства Республики Куба в Российской Федерации
• Александр Трушин. НЭП по-кубински. Эхо планеты. Общественно-политический еженедельник ИТАР-ТАСС
• Sandras Veinbergas Kubas iespaidi