Pēdiņas

Pēdiņas ir divpusēja pieturzīme — ar tām ietver vārdus, vārdu savienojumus, teikumus un teikumu grupas no abām pusēm, sākumā lietojot atvērējpēdiņas (“, „ vai «), beigās — aizvērējpēdiņas (”, “ vai »). Pēdiņas pie pieturzīmēm pieskaitāmas tikai nosacīti — tikai tiešās runas atdalīšanas gadījumā tās parāda teikuma daļu gramatisko saistījumu. Izšķir dubultās (“parastās”) pēdiņas un vienpēdiņas (‘ ’).

Visagrākais dokumentāli apstiprinātais pēdiņu lietojums ir Milānas renesanses laika humānista Frančesko Filelfo 1483. vai 1484. gadā publicētajā izdevumā Orationes et opuscula, kur ar vienpusējām dubultām svītriņām katras rindiņas kreisajā pusē atzīmēti Aristoteļa citāti.

Ar vienu un to pašu nozīmi latviešu valodā lieto gan apaļās pēdiņas(“ ”, „ “), gan stūrainās (« »). Vecākos tekstos lietotas tikai apaļās pēdiņas ar atvērējpēdiņām apakšā un aizvērējpēdiņām augšā („vācu pēdiņas“). 20. gadsimta 30. gados drukātos tekstos parādās stūrainās pēdiņas («franču pēdiņas»; guillemet pēc franču tipogrāfa Gijoma Lebē (Guillaume Le Bé) vārda). Vēl 1945. gadā laikrakstos lietotas pārsvarā „vācu pēdiņas“, bet jau 1950. gados latviešu valodas drukātajos darbos tiek lietotas gandrīz tikai stūrainās pēdiņas. 20. gadsimta otrajā pusē rakstu valodā ienāk arī vienpēdiņas, kas tiek lietotas stilistiski atšķirīgi no tajā laikā pieņemtajām parastajām stūrainajām pēdiņām (’ ’). 1990. gados stūraino pēdiņu vietā plaši sāk lietot apaļās “angļu pēdiņas”, kur gan atvērējpēdiņas, gan aizvērējpēdiņas novietotas augšā. Arī vienpēdiņām tiek lietotas atšķirīgas atvērējpēdiņas un aizvērējpēdiņas (‘ ’). Rakstot ar roku, lieto tikai apaļās „vācu“ pēdiņas.

Nosaukumi ar īpašvārdisku nozīmi

Nosaukumiem ar īpašvārdisku nozīmi pēdiņu lietošana ir visai nosacīta. Liela loma ir tradīcijai, jo pēdiņās neliek vairākas īpašvārdu kategorijas (ģeogrāfiskos nosaukumus, personvārdus, dzīvnieku vārdus), bet citos gadījumos identiskus vārdus pēdiņās liek, piemēram: krustmāte Lauma un uzņēmums “Lauma”, apdzīvota vieta Ķekava un putnu fabrika “Ķekava”.

Pēdiņās neliek:

• ģeogrāfiskos nosaukumus,
• personvārdus,
• dzīvnieku vārdus.

Tekstā izceļami vārdi un vārdu savienojumi

Pēdiņās liekami vārdi un vārdu savienojumi, uz kuriem vēršama īpaša lasītāja uzmanība, norādāma attieksme pret vārda nojēgumu vai izvēli.

• Vārdi, kas lietoti pretējā nozīmē:

Par tiesnešiem cienīgi blēži sēž
Un “godīgi” ādu nost citiem plēš.

• Vārdi, kas lietoti ironiskā nozīmē:

Šis “meistars” pie auto stūres sēdās pirmo reizi mūžā.

• Vārdi, kas lietoti metaforiskā nozīmē — attiecinot dzīvās dabas parādības uz nedzīvo dabu un otrādi:

Ciklona centrā izveidojās laba laika apgabals, tā sauktā “vētras acs”.

• Metaforiskas vārdkopas, kas parastus jēdzienus nosauc ar pārnestas nozīmes vārdiem, piešķirot izteikumam stilistisku pacēlumu:

Azerbaidžānas galvenā bagātība ir “melnais zelts”.

• Vārdi un frazeoloģiskas vārdkopas, kuru uztveršana tiešajā nozīmē var radīt pārpratumus:

Pie Jūrmalas “nobalsoju” pavecu pikapiņu un ar to tiku līdz Tukumam.
Dinamieši savus pretiniekus “saberza miltos”.

• Nesaskaņotas vārdkopas, kam ir nosacīta frazeoloģiska vai terminoloģiska nozīme:

Izaugt par cilvēku “ar lielo burtu”.

• Vārdi un vārdu savienojumi, ko rakstītājs lieto pirmo reizi tādā nozīmē un norāda uz savām šaubām par vārda atbilstību izsakāmajam jēdzienam:

Kadāfi esot apņēmības pilns “satriekt ienaidnieku”.

• Vārdi, kas kontekstā jau lietoti tiešajā nozīmē, bet tālākajā tekstā tiešajai nozīmei neatbilst:

Otomārs rūpīgi nomērķēja un izšāva uz mežacūku ar abiem stobriem. “Mežacūka”, žēli riedama, iemuka brikšņos.

Gramatiski nesaistīti vārdi un vārdu savienojumi

• Substantīviskā nozīmē lietotus vārdus, ja tie atrodas aiz lietvārdiem, kas izsaka nozīmi “vārds”, “jēdziens” un tamlīdzīgi, un nosauc šo vārdu vai jēdzienu, būdami atributīvā funkcijā:

Pēc garā pārgājiena vārdus “alus” un “desiņas” vairs negribējās dzirdēt.
Darba dienas beigās ekskavatora kauss noliekams stāvoklī “uz priekšu”.

• Nelokāmus vārdus, vārdu formas vai vārdu savienojumus ar substantīvisku nozīmi:

Pēc desmit minūtēm viņi jau pārgāja uz “tu”.
Ko tu gribēji teikt ar “nedrīkst”?

• Vārdu nozīmes un skaidrojumus, kā arī svešas valodas vārdus, par kuriem tiks sniegts paskaidrojums. Dažos gadījumos pēdiņu vietā lietojamas vienpēdiņas.

“Mõisa” tulkojumā no igauņu valodas nozīmē “muiža”.

Citējumi un tiešā runa

Pēdiņās raksta vārdus un vārdu savienojumus, ko rakstītājs iekļauj tieši tādus, kā to teikusi cita persona. Ar pēdiņām parāda vai nu to, ka vārdi pārņemti no kāda cita, vai arī savu (rakstītāja) attieksmi pret šo vārdu jēgu vai izvēli.

• Citāti

Aināram Šleseram vienmēr tiks pieminēts atzinums, ka «sievietēm skaistums nāk no iekšām», D. Īvānam – «sūdabrāļi latvieši», Vilim Krištopanam – no Džanni Rodari grāmatas aizgūtie izteikumi par muļķu zemi Latviju, Einaram Repšem – kaismīgais «nu, kā var nesolīt», kādreizējam Saeimas priekšsēdētājam Alfredam Čepānim – apliecinājums «esmu skaidrs kā maza bērna asara», trīskārtējam ekspremjeram Andrim Šķēlem – aizkulišu amatkandidātu izvēlē minētais kritērijs «kurš no viņiem ir lielākais kretīns», Valdim Krisbergam – vārdi no krāšņi bankrotējušā kooperatīva «Auseklītis» reklāmas «Jums ir problēmas? Nieki!», deputātam Kārlim Leiškalnam – no Saeimas tribīnes Jānim Ādamsonam pedofilijas skandāla saistībā veltītais apzīmējums «mudaks un liellops», tad vēl Latvijas politikas nodēvēšana par ļumīgu ļerpatu un galertu – un tā tālāk, un tā tālāk.

• Tiešā runa

««Tumsa» – tas ir mans nosaukums, un būtu absurdi to mainīt. Loģiski, ka lielākajai daļai klausītāju tā asociēsies ar Freimi, taču mēs nespēlēsim iepriekšējās programmas, jo muļķīgi būtu kādu meklēt Mārtiņa vietā – nevienu sekundi neesam par to domājuši, jo Freimani nevar un nevarēs aizstāt neviens un nekad!» strikti noteica Jānis, piebilstot, ka nākotnes «Tumsas» repertuārā droši vien būs arī Freimaņa laika dziesmas, taču nedaudz pārveidotas.

• Vārda nozīmes vai terminā iekļautā jēdziena skaidrojumā tekstā:

Senākās vārda «grāmatnieks» nozīmes, kas fiksētas arī Stendera vārdnīcā (1789), ir ‘lasīt pratējs’ un ‘cilvēks, kam pieder kāda grāmata’.
Izcelsme — sengrieķu logos ‘vārds, runa’ + paideia ‘audzināšana, mācīšana’.

• Augu šķirņu nosaukumos:

«Vecajā parkā», kurā saglabājušies atsevišķi pagājušā gadsimta 20.—30. gados stādīti koki, iesakām apskatīt šķeltlapu āra bērzu (Betula pendula ‘Crispa’), dažādu koku sugu nokarenās formas — gobu (Ulmus glabra ‘Camperdown’), parasto egli (Picea abies ‘Inversa’) un baltalksni (Alnus incana ‘Pendula’), ka arī reto trīsērkšķu gledīčiju (Gleditsia triacanthos), tulpjukoku (Liriodendron tulipifera) un magnoliju (Magnolia cobus).

• Ja teikuma beigās ir pēdiņās iekļauts vārds vai vārdu grupa, pieturzīme liekama aiz pēdiņām:

Intervētājs atgādināja, ka Nelsons jau savulaik mēģināja uzlabot Biedriņa soda metienu kvalitāti, piedāvājot tos izpildīt, metot «no apakšas».

• Ja pēdiņās ietvertā daļa ir patstāvīgs teikums, kas beidzas ar pieturzīmi, to liek pēdiņu iekšpusē:

Uz nodaļas durvīm ir uzraksts: «Mobilos telefonus lietot aizliegts!»

• Tiešo runu atdalošā pieturzīme liekama pēdiņu iekšpusē:

«Tas ļoti ietekmē basketbolistu spēli. Ja baidās stāties uz soda metiena līnijas, tad nevar būt labs uzbrukumā,» atklāja izcilais treneris.

• Tiešo runu tiešajā runā vai citus dubultu pēdiņu lietojumus apzīmē ar secīgu parasto pēdiņu lietojumu. Latviešu valodā vienpēdiņas šādā gadījumā nelieto:

Ar lielu aizrautību noskatījāmies Cilinska tēlojumu filmā ««Tobago» maina kursu».

Rakstāmmašīnu pēdiņas

Rakstāmmašīnu tastatūrās taustiņu skaita ekonomijai tika ieviestas vienkāršotas pēdiņas ("), kas tika izmantotas gan kā atvērējpēdiņas un aizvērējpēdiņas (“ ”), gan arī collas (″) un leņķa sekundes apzīmējums. Apostrofa zīme tika ieviesta apostrofa, vienpēdiņu, pēdas un leņķa grāda apzīmēšanai.

Rakstāmmašīnu tastatūras izkārtojums tika pārmantots pirmo datoru termināļu klaviatūru izkārtojumā un šīs divas zīmes tika iekļautas sākotnējajā ASCII rakstzīmju kodējumā un tiek plaši izmantotas dažādās programmēšanas vidēs.

Tipogrāfiskās pēdiņas

„Vācu pēdiņas“ ar apakšējām atvērējpēdiņām un augšējām aizvērējpēdiņām ir primārās tipogrāfiskās zīmes vācu, lietuviešu, igauņu, čehu, slovāku, islandiešu, bulgāru u.c. valodās. Plaši lietotas latviešu valodā līdz 20. gadsimta vidum.

„Apakšā un augšā” novietotas, bet vienādas pēdiņas tiek lietotas nīderlandiešu, poļu, rumāņu u.c. valodās. Latviešu valodā tradicionāli lietotas rakstot ar roku. Noklusētās pēdiņas Microsoft Word tekstu redaktorā latviešu valodai un Latviešu valodas aģentūras ieteiktās pēdiņas lietošanai latviešu valodā.

“Angļu pēdiņas” ar augšā novietotām, bet pretēji vērstām atvērējpēdiņām un aizvērējpēdiņām ir standarts angļu, ķīniešu u.c. valodās. Rekomendētas lietošanai latviešu valodā ES dokumentāciju noformēšanai.

”Nepāra” augšējās pēdiņas tiek lietotas somu un zviedru valodā. Vienādās vienpēdiņas lietotas latviešu valodā līdz kombinēto vienpēdiņu ieviešanai.

«Franču pēdiņas» tiek lietotas daudzās Austrumeiropas (krievu, baltkrievu, ukraiņu, kazahu u.c.) un romāņu (franču, spāņu, portugāļu, itāļu u.c.) valodās. Plaši lietotas latviešu valodā 20. gadsimta otrajā pusē.

Apgrieztās »franču pēdiņas« tradicionāli tiek lietotas dāņu valodā. Agrāk lietotas arī latviešu valodā citātiem un tiešajai runai, mūsdienās lietotas, lai veidotu speciālus izcēlumus.

• Anführungszeichen. (Pēdiņu lietojums vācu valodā)