Šizofrēnija

Tā bieži izpaužas kā halucināciju parādīšanās, paranoja, iracionālu uzskatu paušana un nesakarīga runāšana (šizofāzija).

Diagnoze pacientam tiek noteikta tikai pēc viņa paša teiktā vai novērojot viņa uzvedību. Nav objektīvas vai zinātniskas slimības noteikšanas metodes, piemēram, laboratorijas izmeklējumi.

Šizofrēnijai raksturīgās īpašības ir:

1. labs intelekts, bet traucēta uztvere un izziņas spējas;
2. domāšanas procesa izmaiņas gan pēc formas, gan pēc satura;
3. norobežošanās no apkārtējās pasaules, esošo interešu zudums un citu parādīšanās.

Vairums šizofrēnijas slimnieku nespēj iekļauties apkārtējā vidē un piedzīvo būtiskas sociālās problēmas, piemēram, ilgtermiņa bezdarbu, nabadzību un pat kļūst par bezpajumtniekiem. Slimniekiem bieži novērojami cita veida sekundāri garīgi traucējumi: ģeneralizēta trauksme, klīniskā depresija un narkomānija. Aptuveni 5% beidz dzīvi, izdarot pašnāvību.

20% slimnieku tā būtiski neietekmē dzīves kvalitāti, daži no tās laika gaitā izārstējas.

Šizofrēnijai raksturīgi t.s. pozitīvie un negatīvie simptomi. Pozitīvie simptomi parādās pirmie un tie parasti nav sastopami normālā populācijā.

Pozitīvie simptomi

• Halucinācijas — neesošu lietu uztveršana apkārtnē, kas apstiprina maldīgas idejas slimnieka prātā (tās bieži pavada murgi vai paranoja). Visbiežāk slimnieks pārklausās citu teikto vai pārprot to rīcību, bet ir pilnīgi pārliecināts par uztvertā pareizību. Smagākos gadījumos dzird un saskata pilnīgi neesošas lietas, piemēram, balsis gan sevī, gan no ārienes, kas var būt glaimojošas un draudošas.

• Dīvaina uzvedība. Pastāvīgas bezmērķīgas darbības un plāni, kam trūkst praktiska satura realitātē.

• Nesakarīga runāšana. Sarunu temati var būt abstrakti, citiem maz saprotami. Smagos gadījumos runā nestrukturētos teikumos, tiek lietoti neoloģismi.

Negatīvie simptomi

• Anhedonija — nespēja gūt prieku.
• Alogija — nespēja izteikties vai nabadzīga valoda.
• Abulija — gribasspēka zudums.
• Uzmanības traucējumi.
• Afektīvie traucējumi — neizrāda emocijas par apkārt notiekošo, nereti samazināta empātija pret apkārtējiem cilvēkiem.

Šizofrēnijas etioloģija nav noskaidrota. Pēc pašreizējo pētījumu datiem uzskata, ka nozīme varētu būt sekojošiem faktoriem:

1. Pārmantojamība (ģenētiskais faktors) — jo tuvāka kādai personai radniecība ar šizofrēnijas slimnieku, jo lielāks risks saslimt. Šizofrēnijas saslimstības risks starp pacienta tuvākajiem radiem (bērni, brāļi, māsas) ir aptuveni 10%. Bet šizofrēnija var parādīties sporādiski, ģimenēs, kurās nekad nebija šizofrēnija.
2. Neirobioloģiskais pamats — pati izplatītākā teorija ir dopamīna hipotēze. Smadzenēs notiek dopamīnerģiskas sistēmas hiperaktivitāte. Dopamīna hipotēze balstījās uz antipsihotisko medikamentu efektivitāti ārstējot psihozes (bloķē dopamīna receptorus) un dažādu medikamentu (kokaīns, amfetamīns, marihuāna) spējām provocēt šizofrēnijai līdzīgus simptomus. Pēcnāves smadzeņu pētījumi pierāda, ka pacientiem slimiem ar šizofrēniju ir lielāks dopamīnu receptoru skaits specifiskos subkortikālos kodolos, nekā veseliem cilvēkiem. Tas ir saistīts ar hronisku antipsihotisko medikamentu lietošanu.
3. Psihosociālie faktori. Pirms šizofrēnijas, manifestācijas periodā, slimnieka dzīvē notiek svarīgākie notikumi. Emocionāli iespaidi, piemēram, kritiska radinieku attieksme pret pacientu var provocēt šizofrēnijas uzliesmojumu. Pacientiem, kuriem ir nemierīgi dzīves (ģimenes) apstākļi, palielinās recidīvu skaits.
4. Smadzeņu bojājumi — pētījumos atklātas strukturālas un funkcionālas smadzeņu izmaiņas pieres un deniņu daivās, salīdzinot pacientus ar un bez šizofrēnijas.

 

Šizofrēnijas simptomu ārstēšanai galvenokārt izmanto neiroleptiskos līdzekļus. Tie ir īpaši efektīvi šizofrēnijas pozitīvo simptomu mazināšanai, bet mazāk efektīvi darbojas negatīvajiem simptomiem.

• Autisms