Marihuāna

Marihuānas sastāvā ir 70 zināmas un daudzas vēl neatklātas vielas (kanabinoīdi un citas vielas), no kurām iedarbīgākās ir tetrahidrokanabinols (THC) un kanabidols (CBD).

Marihuānu smēķē, tvaicē vai ēd kā sastāvdaļu pārtikas produktos. To pārsvarā lieto izklaidējošiem un ārstnieciskiem mērķiem, bet atsevišķās kultūrās, it īpaši senatnē, arī garīgiem un reliģiskiem mērķiem (kā enteogēnu).

20. gadsimta sākumā pasaulē sākās aktīva marihuānas un citu kaņepju produktu aizliegšana. Mūsdienās lielākajā daļā pasaules marihuāna ir aizliegta un tās izgatavošanu un tirdzniecību apkaro, lai gan vairākās pasaules valstīs notiek virzība uz dekriminalizāciju un legalizāciju.

 

Vārds "cannabis" cēlies no sengrieķu valodas vārda "kanabis", kas savukārt aizgūts no persiešu valodas. Persiešu vārds "quanuba/kanabosm" savukārt cēlies no ap 6000 gadus senās šumeru/arkadiešu valodas. Seno šumeru/babiloniešu lietotie vārdi "kanaba" vai "qanaba" kaņepju apzīmēšanai ir vecākie vārdi pasaules vēsturē, kas bez īpašām izmaiņām saglabājušies līdz mūsdienām.

Galvenā marihuānas darbīgā viela ir THC jeb tetrahidrokanabinols (ķīmiskais nosaukums — delta-9-tetrahidrokanabinols). Parasti marihuāna satur 4—20% THC. Speciāli selekcionētās kaņepju šķirnēs THC saturs var sasniegt pat 30% no sausnas (vai arī praktiski nebūt vispār atkarībā no selekcijas mērķiem). Marihuāna satur arī citus aktīvus savienojumus (kanabinolus un kanabinolskābes atvasinājumus). Spriežot pēc izmēģinājumiem ar dzīvniekiem un cilvēkiem, kaņepju ekstrakti (hašišs — 15—60% THC, hašiša eļļa 70—99% THC) izsauc daudz ilgstošāku efektu, nekā tāds pats daudzums tīra tetrahidrokanabinola, jo ķīmiski nevar sintezēt tādu pašu THC un citu kanabinolu maisījumu, kādu izveidojusi daba.

Visvairāk CBD ir Indijas kaņepēm, kas rada vairāk miegaināku efektu, bet visvairāk THC ir sējas kaņepēs, kas rada enerģiskāku un trauksmaināku efektu. Lai gan ir iespējams regulēt THC un CBD līmeņus caur selekcionālu audzēšanu, kā tas tiek darīts, piemēram, medicīnas jomā ASV, lai veidotu speciālas augsta CBD un zema THC satura šķirnes cilvēkiem, kuriem ir tieši nepieciešama CBD vielas uzņemšana.

Zinātnieki ir secinājuši, ka atsevišķu marihuānas ķīmisko vielu izņemšana un izmantošana medicīnā vai citos nolūkos ir neefektīva, jo tā, iespējams, izjauc savienojumu starp daudzajām vielām, kas piešķir šai vielai tās daudzveidīgo izmantojumu un iedarbību. Marihuāna ir visefektīvākā gan medicīnā, gan citviet, kad tā ir tās dabiskajā formā.

Kaņepes audzē gan iekštelpās, gan siltumnīcās, gan arī āra apstākļos. Kaņepes dažkārt audzē ar hidroponikas metodi — bez augsnes, ūdens šķīdumā ar minerālvielām un zem intensīvas mākslīgās gaismas. Marihuānu iegūst, izžāvējot (un dažreiz sasmalcinot) kaņepju ziedus (zemākas kvalitātes marihuānā arī lapas un kātus).

Marihuānas iegūšanai var izmantot gan sējas kaņepes (Cannabis sativa), gan Indijas kaņepes (Cannabis indica), retāk arī savvaļas kaņepes (Cannabis ruderalis).

Iegūšana iekštelpās

Kaņepes bieži tās nelegālā statusa dēļ audzē tieši iekštelpās. Kaņepju audzēšanai vislabākais augsnes pH līmenis ir no 5,6 līdz 6,6. Plašās sakņu sistēmas dēļ tām ir nepieciešami lieli podi, ar tilpumu ap 10 litriem. Vissvarīgākais audzēšanas komponents ir gaismas. No izvēlēto gaismu stipruma ir atkarīgs vēlākās ražas lielums. Kaņepju audzēšanai izmanto dienasgaismas spuldzes vai augstas intensitātes izlādes spuldzes (HID). Izmanto arī mēslojumu.

Kaņepju sēklas izdiedzē vai iesēj zemē, pēc dīgļa parādīšanās virs zemes seko aptuveni 2 nedēļas ilgs stāda attīstības posmā, kas pāriet aptuveni pusotru mēnesi ilgā veģetatīvajā fāzē, kad augam plaukst lapas, veidojas atzarojumi un ir nosakāms tā dzimums. Visās šajās fāzēs augam vajadzīgais gaismas daudzums ir 18—24 stundas diennaktī. Automātiski ziedošajām šķirnēm (tām, kuras ir hibrīdi no savvaļas kaņepju šķirnes) ziedēšanas fāze sākas uzreiz bez veģetatīvās fāzes, bet tīrām sējas un Indijas kaņepēm ir dabisks fotoperiods, kad tās sāk ziedēt. Tāpēc, lai augs ieietu ziedēšanas fāzē, tam gaismas daudzums ir jāsamazina līdz 12 stundām dienā. Ziedēšanas fāzes sākumā augs palielinās izmēros gandrīz divkārt, līdz tas sāk pilnībā ziedēt. Ziedēšanas fāze notiek no 6 līdz pat 22 nedēļām. Indijas kaņepēm tā ir īsāka, bet sējas kaņepēm — garāka. Ražu parasti novāc, kad gandrīz visi uz no ziediem augošajām lapām esošie mikroskopiskie matiņi ir kļuvuši duļķaini. Ja veidojas sveķi dzintara krāsā, tad augs jau ir pāraudzis.

 

Fotoperioda dēļ un dažkārt arī auga izdalītā spēcīgā aromāta dēļ to audzē speciālās telpās vai arī noslēgtās, īpaši audzēšanai izveidotās kastēs, kur ir ierīkota automātiska gaismas kontrole un arī ventilācijas sistēma.

Pēc kaņepju ziedu (un pie tiem esošo lapu) novākšanas tos ilgstoši žāvējot "konservē". Piemēram, 12 stundas žāvē un 12 stundas liek noslēgtā traukā vai ietin plēvē, šo procesu visu laiku atkārtojot, līdz auga masa zaudē ūdeni. Šāda ilgstošā žāvēšana palīdz saglabāt kaņepju aromātu marihuānas gala produktā un arī to padara maigāku un patīkamāku smēķēšanai, jo ilgstošas žāvēšanas laikā augu sastāvā esošie cukuri paspēj sadalīties.

Izmantošana

Marihuānu parasti smēķē tīrā veidā vai sajaucot ar tabaku (izplatītāk Eiropā) cigaretēs, caur pīpi, ūdenspīpi, kompakto ūdenspīpi (bongu) vai paša veidotām ierīcēm, kā piemēram "parašūts" un "ābola bongs".

Dažreiz marihuānu lieto arī perorāli — zāļu tējas veidā vai pievienojot konditorejas izstrādājumiem. Psihoaktīvās vielas šķīst taukvielās, bet ļoti slikti ūdenī. Šī iemesla dēļ ūdenī gatavotā zāļu tēja iedarbojas ļoti vāji, bet marihuānu vāra, piemēram, pienā. Indijā tradicionāli marihuāna tiek gatavota īpašā dzērienā bhang, kā sastāvā ir arī piens, mandele un dažādas garšvielas. Marihuānas lietošana tējas veidā gan nav tik populāra kā lietošana konditorejas izstrādājumos, piemēram, kūkās un keksos.

Marihuānas ieņemšanas veidi kopumā ir vairāki, to starpā — iztvaicēšana (uzkarsē vielu līdz noteiktai temperatūrai, pie kuras izdalās tvaiks ar aktīvajām vielām, bez kaitīgajiem dūmiem), kā jau minēts — ēšana (marihuānu var iestrādāt jebkurā pārtikas produktā, no kūciņām līdz makaroniem ar sieru), ziedēs (aktuāls ASV medicīnas nolūkiem), tinktūras (augsti koncentrēta marihuāna spirta šķīdumā) un citi veidi.

 

Marihuāna parasti tiek pieskaitīta halucinogēnu klasei. Tās psihoaktīvā iedarbība izskaidrojama tās aktīvo vielu iedarbību uz neironu sinapšu membrānu receptoriem, kas izsauc nervu darbības bremzēšanos. Efekts parādās tūlīt pēc marihuānas smēķēšanas, pusstundas laikā sasniedz maksimumu un turpinās 2—4 stundas (perorāli uzņemtam preparātam iedarbība ir lēnāka un ilgāka, līdz pat 12 stundām un efekts sākas no 30—120 min pēc orālas lietošanas). Lielākā daļa kanabinoīdu vielmaiņas produktu izdalās no organisma tikai 7—15 dienu laikā (no neregulāras, minimālas lietošanas), bet vielu pēdas var tikt atrastas pat 2 mēnešus pēc pēdējās lietošanas caur urīna analīzēm (ja lietošana ir bijusi regulāra), vai 3 mēnešus, ja tiek izmantota matu analīzes metode (šo metodi Latvijā neizmanto, ļoti reti izmantota pat citviet pasaulē). Ekspertīzēs parasti tiek meklētas THC blakusprodukti, nevis pašas marihuānas vielas, jo šie blakusprodukti ir atrodami ilgāk par pašām vielām.

Psiholoģiskās parādības

Lietojot marihuānu, rodas eiforija, apziņas izmaiņas, miegainība un pasīva uzvedība. Pastiprinās humora izjūta un interese par garīgām vērtībām. Novērojama vāja psihedēliskā pieredze: paaugstinās skaņu, krāsu, garšas uztvere un rodas laika izjūtas traucējumi (laiks it kā stipri palēninās). Dažkārt rodas pastiprināta baiļu sajūta (īslaicīga paranoja, kas liek lietotājam būt pārlieku uzmanīgam), taču paškontrole gandrīz vienmēr saglabājas (marihuānas lietotāji spēj normāli uzvesties sabiedriskās vietās, atšķirībā, piemēram, no alkohola lietotājiem). Ļoti retos gadījumos ir iespējama panikas lēkme. Izteikti negatīvie efekti ir atmiņas traucējumi un koncentrēšanās grūtības. Ne visas parādības vienmēr izpaužas, dažreiz tās var būt savādākas un iepriekš nepieredzētas, un ļoti liels faktors šo parādību izpausmē ir cilvēka garīgais stāvoklis, vide, garastāvoklis un citi faktori.

Fizioloģiskās parādības

Marihuānas lietošana fizioloģiski izpaužas kā acu ābolu konjunktīvas nosārtums, sirdsdarbības paātrināšanās, asinsspiediena pazemināšanās, mutes gļotādas izžūšana (sausums mutē) un pastiprināta ēstgriba. Ne vienmēr izpaužas visas parādības.

Ilgtermiņa lietošana un bīstamība

 

Ņemot vērā eksperimentus ar laboratorijas dzīvniekiem, noskaidrots, ka organisms spēj panest 1000 mg/kg tetrahidrokanabinola (THC), tādējādi 70 kg smagam cilvēkam nāvējošā deva ir 70 g tīra THC, kas ir ap 5000 reižu lielāks daudzums, nekā nepieciešams apreibinošā efekta sasniegšanai. Marihuānas pārdozēšanas gadījumi medicīnā līdz šim nav konstatēti, bet ir reģistrēti miršanas gadījumi, kas netieši saistīti ar marihuānu, piemēram — Lielbritānijā reģistrēti vairāki nāves gadījumi, kad ļoti liela daudzuma marihuānas izsmēķēšanas dēļ vai marihuānas un alkohola kombinēšanas dēļ cilvēkam uznāk vemšana un cilvēks ar saviem vēmekļiem aizrijas, kas var novest pie letāla iznākuma.

Ilgstoši lietojot marihuānu, tā spēj radīt veselības traucējumus, kas izpaužas galvenokārt kā plaušu tilpuma samazināšanās. Nav pārliecinošu pierādījumu, ka marihuāna, spētu izraistīt hroniski obstruktīvo plaušu slimību un astmu. Ilgstoša marihuānas smēķēšana var izraisīt hronisku bronhītu. Vēzi izraisošu ķīmisku vielu koncentrācija marihuānas dūmos ir 50% lielāka nekā tabakas dūmos, lai gan pētījumi norāda uz to, ka marihuāna neizraisa plaušu vēzi, iespējams, THC pretvēža iedarbības dēļ, kas var zināmā mērā neitralizēt kancerogēnus dūmos.

Marihuānā nav atkarību izraisošu vielu, taču cilvēkam var rasties psiholoģiska atkarība — pārspīlēta vēlme lietot šo vielu, kā rezultātā rodas sociālas un finansiālas problēmas, lai gan nepastāv tā sauktā fiziskā atkarība un nerodas nopietni abstinences simptomi (psiholoģiskas, fiziskas problēmas no pēkšņas lietošanas pārtraukšanas). Apmēram 9% no lietotājiem kļūst atkarīgi (salīdzinot ar alkohola 15% un tabakas 32%), bet ilglaicīga lietošana obligāti nenoved pie atkarības, jo tikai 10—30% no regulārajiem lietotājiem gūst atkarību.

Sabiedrībā uzskata, ka marihuāna ir narkomānijas sākums un tās lietošana noved pie "smago narkotiku lietošanas". Šādi minējumi tika aktīvi izmantoti 20. gadsimta propagandā pret marihuānu, sludinot, ka tā paver ceļu uz smagajām narkotikām. 1999. gada Medicīnas Institūta ziņojums apskatīja šo teoriju un veica secinājumus, ka marihuāna nav izraisītājs pāriešanai uz smagajām narkotikām, bet gan vienkārši priekšnosacījums/asociācija, tāpat kā alkohols un nikotīns bieži vien ir priekšnosacījums smago narkotiku lietošanai.

Pārmērīga un ilgstoša marihuānas smēķēšana var radīt motivācijas zudumu (amotivācijas sindromu). Neskatoties uz to, ka marihuānas sastāvā ir kanabidiols, kas medicīniski iedarbojas kā atipiskais neiroleptiķis, halucinogēnā THC koncentrācija marihuānā ir augstāka, un marihuānas lietošana cilvēkiem ar psihotiskiem traucējumiem vai šizofrēniju var šīs slimības saasināt. Tāpat regulāra marihuānas smēķēšana pusaudžu gados (no 12 gadu vecuma) vai pat no bērnības var samazināt intelektuālās, uzmanības un atmiņas spējas. Tomēr pētījumi par marihuānas smēķēšanu vēlākos dzīves posmos (pēc 18 gadu vecuma) nav pierādījuši marihuānas negatīvi paliekošu ietekmi uz šiem trim aspektiem.

 

Kaņepes medicīniskiem un reliģiskiem mērķiem ir tikušas izmantotas vēl pirms mūsu ēras. Arheoloģiskajos izrakumos ir atrasti pat 3000 gadu p. m.ē. pierādījumi par marihuānas smēķēšanu. Kaņepes medicīniskos nolūkos ir izmantotas Senajā Indijā un Tuvajos Austrumos, kur tās izmantoja kā pretsāpju, pretepilepsijas, pretkrampju līdzekli, kā arī līdzekli pret vemšanu. 19. gadsimtā angļu kara mediķi, Anglijai kolonizējot Indiju, marihuānas preparātus lietoja līdzīgos nolūkos — kā pretsāpju līdzekli un muskuļu spazmu noņēmēju.

Mūsdienās daudzās valstīs, piemēram, Kanādā, Čehijā un daļā ASV, marihuānu izmanto medicīnā, kur medicīnisko marihuānu izraksta kā recepšu zāles. Marihuānu lieto pret nelabumu, vemšanu, lai ārstētu glaukomu un atvieglotu pirmsmenstruālā sindroma, izkaisītā sklerozes un muguras smadzeņu bojājumu simptomus. Tāpat marihuānu var lietot arī alkoholisma, artrīta, aterosklerozes, astmas, epilepsijas un depresijas ārstēšanā.

Jāņem vērā, ka starp pētījumiem nav pilnīgas vienprātības, cik liela nozīme marihuānai ir šo slimību ārstēšanā un vai tā ir efektīvāka par esošajiem medikamentiem. Pēc sistemātisko pētījumu datubāzes Cochrane datiem medicīniskajai marihuānai ir zems pierādījumu līmenis HIV/AIDS slimnieku apetītes uzlabošanā, epilepsijas, Tureta sindroma un fibromialģijas ārstēšanā. Vidēja līmeņa pierādījumi atrasti sāpju un spasticitātes mazināšanā.

Mūsdienu pētījumi pierādījuši, ka marihuāna ievērojami atvieglo dzīvi AIDS un vēža slimniekiem. Tika pārbaudīts, ka kanabionīdi dod praktiski tādu pašu efektu kā sarežģītas ķīmiskās terapijas un medikamenti, toties salīdzinot sekas, ko rada šo preparātu lietošana, skaidrs ir tas, ka ķīmiskie preparāti bieži vien rada papildu problēmas, kuras marihuānas lietošanas gadījumā nepastāv. Marihuāna spēj arī samazināt stresu un uzlabot ne tik vien slimnieka pašsajūtu, bet vēža gadījumā (ja tas nav pamatīgi ielaists), pat veicināt atveseļošanos. Ir gan jāņem vērā, ka pašos kaņepju izstrādājuma dūmos ir arī citas vielas bez kanabinoīdiem, kas, tieši pretēji, var veicināt plaušu vēzi.

Marihuānu var lietot kā līdzekli anoreksijas slimības ārstēšanā un ēstgribas uzlabošanā. Marihuānas lietošana gan veicina ēstgribu, gan vispār pastiprina interesi par pārtiku.

 

 

Marihuānu visbiežāk iegūst no īpašām kaņepju šķirnēm, kas ir selekcionētas īpaši marihuānas iegūšanai un ir ar augstu THC saturu. Uz pasaules mūsdienās ir tūkstošiem dažādu šādu kaņepju šķirņu. Ļoti bieži šīs šķirnes nepārstāv 100% noteiktu kaņepju sugu, bet ir sējas un Indijas kaņepju (un pat savvaļas kaņepju) sugu hibrīdi.

Dažas populārākās kaņepju šķirnes ir:

• ‘Blueberry’ — Indijas kaņepju dominējoša hibrīdšķirne, kas tika radīta 1970. gadu beigās. Pazīstama savas violetās un zilās krāsas uz lapām un ziediem dēļ, izdala augļu aromātu un zileņu garšu. Efekti pārsvarā ir eiforiski un maigi, un lielākā daļa lietotāju neizjūt nogurumu. Blueberry medicīnā tiek lietots kā nemiera, stresa un sāpju noņēmējs un kā muskuļu relaksētājs. Šķirne ir bijusi žurnāla High Times rīkotā Kaņepju kausa (Canabis Cup) uzvarētāja. Mūsdienās no šīs šķirnes ir radītas vairāk kā 100 jaunu šķirņu un krustojumu.
• ‘Kush’ — Indijas kaņepju šķirne, kas ir veidota no dzīvā dabā sastopamiem Afganistānā, Pakistānas ziemeļdaļā un Indijas ziemeļrietumos sastopamajiem augiem. Šķirnes nosaukums ir nācis no Hindikuša (Hindu Kush) kalnu grēdas. Pirmās ‘Hindu Kush’ šķirnes bija nopērkamas ASV 1970. gadu otrajā pusē un mūsdienās joprojām ir plaši pieejamas. ‘Kush’ bija viena no šķirnēm, ko sāka kultivēt britu kompānija GW Pharmaceuticals medicīniskās marihuānas izmēģinājumiem. Šķirne izdala muskusa, augļu un zemes aromātu, ir bez izteiktas garšas un iedarbojas kā nomierinošs līdzeklis. No ‘Kush’ mūsdienās ir radītas vairāk kā 200 jaunu šķirņu un krustojumu.
• ‘Northern Lights’ — Indijas kaņepju dominējošā šķirne, kas tika attīstīta 1960. gadu beigās Kalifornijā un kļuva ļoti izplatīta vēlāk Nīderlandē. Tā ir viena no spēcīgākajām šķirnēm ar THC saturu ap 20%, eiforiska, medicīniski visaugstāk vērtētā ir šķirnes pretstresa iedarbība. Šķirne uzvarēja Kaņepju kausā 1989., 1998. un 2009. gadā. Šķirnes smarža un garša nav tik izteikta.
• ‘White widow’ — Nīderlandē attīstīta kaņepju šķirne, ko radījis sēklu selekcionārs Shantibaba. Zināma ar lapu balto matiņu pārpilnību un augstu THC saturu. Tā ir hibrīdšķirne, kurai ir 60% Indijas un 40% sējas kaņepju sugu gēnu. Šķirne ieguva Kaņepju kausu 1995. gadā. Šķirne izdala vaniļas un hašiša aromātu. ‘White widow’ ir populāra audzēšanai ārpus telpas apstākļos Eiropas vēsākajā daļā, jo tā ir diezgan noturīga pret salnām. 2011. gada beigās ‘White widow’ cena par gramu Amsterdamā bija 8 eiro par gramu, bet ASV medicīniskās marihuānas aptiekās — 12 dolāri par gramu.
• ‘Haze’ — sējas kaņepju dominējoša hibrīdšķirne. Zināma ar ļoti zemu CBD saturu un spēcīgiem psihedēliskiem efektiem. Kaņepju šķirne tika attīstīta Kalifornijā 1970. gados, ģenētiski tā ir radīta no Meksikā, Kolumbijā, Taizemē un Jamaikā augušām kaņepēm. Pārsvarā tai ir gari ziedēšanas laiki, tāpēc tā tiek reti audzēta, bet ir populāra šķirne selekcionāriem, lai attīstītu jaunas šķirnes, kas ieguvušas balvas dažādās kaņepju izstādēs. Medicīniski ‘Haze’ un no tās attīstītās šķirnes ir arī ar ļoti enerģētiskiem efektiem, tāpēc vairāk paredzētas lietošanai sociālos apstākļos.
• ‘Skunk’ — sējas kaņepju šķirnes, kas ir zināmas ar ļoti spēcīgu aromātu, no kā arī cēlies to nosaukums (skunk angļu valodā nozīmē skunkss). Šīs šķirnes parasti satur vidēju THC līmeni no 10—15% ar ļoti zemu CBD līmeni, lapas ir gaišas un to attiecība pret ziediem ir mazāka nekā citām kaņepju šķirnēm. ‘Skunk’ šķirnes populārākā variācija ir ‘Skunk #1’.
• ‘Lowryder’ — pirmā savvaļas kaņepju hibrīdšķirne. To radīja selekcionārs Joint Doctor un mūsdienās no šīs šķirnes ir radītas vairāk kā 200 citas šķirnes, sajaucot tās gan ar Indijas, gan retāk — sējas kaņepēm. Tā kā šī ir savvaļas kaņepju šķirne, tad tā ir maza izmēra, nav atkarīga no fotoperioda un to var audzēt ar gaismu 24 stundas diennaktī un izaudzēt ļoti ātri. THC daudzums parasti ir mazs un ražas daudzums arī mēdz būt mazāks par citām šķirnēm.

 

Psihoaktīvo kaņepju un marihuānas aizliegšana tika uzsākta 20. gadsimta sākumā. Lielākie aizliegšanas pasākumi norisinājās 1960. un 1970. gados, kad marihuāna tika kriminalizēta gandrīz visā pasaulē. Mūsdienās gandrīz visās pasaules valstīs marihuāna ir aizliegta ar likumu (pazīstamākais izņēmums ir Nīderlande, kur atļauta nelielu marihuānas daudzumu izaudzēšana vai iegāde personīgām vajadzībām). Vairākās valstīs marihuāna, lai arī nav legāla, netiek apkarota, ir dekriminalizēta vai pat ir atļauta tās audzēšana un lietošana personiskām vajadzībām.

Marihuāna ir arī dekriminalizēta Spānijā (ļoti tolerēta, pat veidojoties legalizācijas pazīmēm, jo audzēšana tiek atļauta speciālos klubos), Portugālē, Igaunijā, Krievijā un vairākās citās pasaules valstīs.

Neskatoties uz marihuānas pretlikumisko stāvokli pasaulē, ļoti liela daļa sabiedrības iestājas par marihuānas legalizāciju. Piemēram, 2009. gada pētījumos aptuveni puse (46—56%) amerikāņu atbalsta marihuānas legalizāciju. Marihuānas legalizācijas atbalstītāju galvenie argumenti ir, ka šis process būtiski samazinātu nelegālo narkotiku tirdzniecību un ar to saistīto noziedzību, un nestu valstij peļņu. Neskatoties uz to, Nīderlande, kur marihuāna ir legāla, sabiedrības atbalsts marihuānas legālajam statusam ir daudz mazāks galvenokārt ar marihuānu saistītā tūrisma izraisīto negatīvo aspektu dēļ. Vairākās Nīderlandes robežpilsētās ir aizliegta marihuānas tirdzniecība tūristiem, lai samazinātu narkotiku plūsmu uz kaimiņvalstīm.

Latvijā ir sākusies marihuānas aktīvistu aktivizācija, veidojoties grupām sociālajos tīklos, kas informē sabiedrību par marihuānu. Ir arī sabiedrībā zināms politologs Jurģis Liepnieks, kas jau ilglaicīgi ir sludinājis marihuānas dekriminalizācijas un legalizācijas ieguvumus.

Marihuānas legalizācija ASV

2012. gada novembrī līdzās ASV prezidenta vēlēšanām notika referendums trīs ASV štatos — Kolorādo, Vašingtonā un Oregonā — par marihuānas pilnīgu legalizēšanu arī nemedicīniskiem mērķiem. Vairākums Kolorado un Vašingtonas štata vēlētāju nobalsoja "par". Vašingtonā oficiāli marihuāna tika legalizēta 6. decembrī, bet Kolorādo — 10. decembrī.

Pieņemtie likumi ir pirmie, kas padara marihuānas brīvu tirdzniecību legālu ASV teritorijā pēc 1937. gadā ASV izdotajā izdotā Marihuānas nodokļu akta (Marihuana Tax Act), kas ASV teritorijā ar likumu aizliedza marihuānas tirdzniecību un lietošanu bez licences, lai gan licences nekad nevienam netika izsniegtas, efektīvi padarot marihuānu par nelegālu vielu. Aptuveni 20 ASV štatos jau pirms 2012. gada noteikumu pieņemšanas marihuāna bija legalizēta lietošanai medicīniskiem mērķiem.

Kopš šī laika marihuānu izklaidējošiem un medicīniskiem mērķiem ir legalizējuši vēl vairāki štati.

 

Vēsture

1918—1940

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā marihuānas lietošana nebija pārāk izplatīta un tā bija legāla, lai gan arī par citu šobrīd nelegālu vielu lietošanu tai laikā (kā kokaīna un morfīna) kriminālsodi bija paredzēti vienīgi to tirdzniecībai bez atļaujas (kokaīns un opija izstrādājumi tolaik bija zāles, ko legāli pārdeva aptiekās).

Latvija bija Starptautiskās opija konvencijas dalībvalsts no 1922. gada 6. februāra. Tā paredzēja opija izstrādājumu un kokaīna starpvalstu eksporta un importa ierobežošanu. 1925. gada 19. februārī šai konvencijai pievienoja Indijas kaņepes ekstraktus un tinktūras (hašišu), bet tā neattiecās uz vienkārši izžāvētām kaņepēm (marihuānu). Šī konvencijas versija stājās spēkā 1928. gada 25. septembrī. 1936. gada 26. jūnijā tika izveidots pirmais starptautiskais līgums, kas paredzēja kriminālatbildību par opija, kokas auga un kaņepju izstrādājumu nemedicīnisku un nezinātnisku izgatavošanu un izplatīšanu (konvencija par bīstamo zāļu nelegālas izplatīšanas novēršanu). Šo konvenciju parakstīja vien tikai dažas valstis, Latvija un Lietuva to neparakstīja, Igaunija to parakstīja, bet neratificēja.

PSRS sastāvā

Visā PSRS teritorijā darbojās likums, kas paredzēja par marihuānas kontrabandu un tirdzniecību 1—3 gadu cietumsodu vai piespiedu darbu, bet par glabāšanu un lietošanu nepiesprieda sodu.

Marihuānas lietošanu aizliedza tikai 1974. gadā ar likumu "Par apkarošana politiku cīņā pret narkotiku atkarību", padarot arī sodus par tirdzniecību daudz bargākus. Kopš tā laika PSRS teritorijā terminu "narkotikas" sāka attiecināt uz visām aizliegtajām vielām, ne tikai opiātiem.

1990—mūsdienās

Pēc PSRS sabrukšanas cilvēku skaits, kas būtu lietojuši kaņepju izstrādājumus, bija ļoti niecīgs (zem 2%). 1990. gados marihuānas popularitāte strauji pieauga un sasniedza Rietumvalstu līmeni, mūsdienās tā turpina nedaudz pieaugt. Kopš neatkarības atgūšanas ne vien marihuānas tirgošana un izgatavošana, bet arī uzglabāšana ir bijusi krimināli sodāma rīcība. To regulē 1961. gada 30. marta ANO Vienotā konvencija par narkotiskajām vielām, kuru Latvija parakstīja 1993. gada 11. maijā.

Lietošanas izplatība

Latvijā kaņepju izstrādājumi (marihuāna un hašišs) ir visbiežāk lietotā nelegālā viela. Pēc 2007. gadā veiktajiem pētījumiem marihuānu Latvijā 15—64 gadu vecuma grupas vidū bija izmēģinājuši 12,1% iedzīvotāju, kas bija pieaudzis salīdzinājumā ar 2003. gada pētījumiem, kad kaņepju izstrādājumu lietotāju skaits bija 10,6%. Vecuma grupā 15—34 gadi rādītāji bija daudz augstāki un 2007. gadā no šīs vecuma iedzīvotājiem kaņepju izstrādājumus bija izmēģinājuši 21,7%.

Rīgas domes Labklājības departaments savukārt ir veicis atkārtotus pētījumus vēl jaunākā vecuma grupā (9. un 10. klašu skolēnu vidū). Šajā vecuma grupā savukārt 2010. gadā kaņepju izstrādājumus bija izmēģinājuši 22,7% skolēnu, kas savukārt bija lietošanas neliels pieaugums no 2008. un 2006. gadā, kad kaņepju izstrādājumus izmēģinājušie bija attiecīgi 22% un 18%.

Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem 2010. gada beigās narkoloģiskajā uzskaitē no kaņepju izstrādājumu atkarības ārstējās 72 cilvēki. Salīdzinot ar citām psihotropajām vielām, tas gan ir diezgan nedaudz, piemēram, ar alkohola atkarību 2010. gada beigās narkoloģiskajā uzskaitē kopā bija 24 998 cilvēki (alkohola lietotāju skaits gan ir astoņas reizes lielāks).

Juridiskais statuss

Latvijā marihuānas izgatavošana, izplatīšana un lietošana arī ir pretlikumīga. Marihuāna jeb kanabiss ir ietverta Labklājības ministrijas uzraudzībā esošo narkotisko vielu, psihotropo vielu un prekursoru I sarakstā — Aizliegtās sevišķi bīstamās narkotiskās vielas un tām pielīdzinātās psihotropās vielas. Par marihuānas lietošanu vai uzglabāšanu apmēros līdz 1 gramam var piespriest administratīvo sodu līdz 280 eiro vai brīdinājumu. Bez tam tiek izsniegts rakstisks brīdinājums par kriminālatbildību, ja pārkāpums tiks atkārtots gada laikā. Par marihuānas glabāšanu lielākos apjomos, audzēšanu un izplatīšanu var tikt piespriests cietumsods, atsevišķos gadījumos līdz pat 15 gadiem. Praksē cilvēki bez iepriekšējās sodāmības saņem maigāku sodu — nosacīto sodu. Latvijā marihuānu medicīnā neizmanto dēļ marihuānas atrašanās narkotisko vielu I sarakstā.

Dekriminalizācijas iniciatīva

Kopš 2012. gada 23. janvāra sabiedrības iniciatīvu platformā — ManaBalss.lv tika vākti paraksti iniciatīvai „Marihuānas dekriminalizācija”, kas paredz pieņemt atbilstošus likumus vai veikt likumu grozījumus, lai 18 gadu vecumu sasniegušām personām par marihuānas audzēšanu, glabāšanu un pārnēsāšanu nelielos apjomos nedraudētu kriminālsods un, lai par lietošanu sabiedriskā vietā draudētu tikai administratīvais sods. Marihuānu atļaut audzēt savām vajadzībām, ne vairāk par 2 vai 3 stādiem. Atļaut mājās uzglabāt 20—30 gramus žāvētas un 200—300 gramus neizžāvētas marihuānas. Atļaut pārnēsāt marihuānas daudzumu, kas nepārsniedz 5 gramus.

2015. gada 24. martā iniciatīva „Marihuānas dekriminalizācija” portālā ManaBalss.lv savāca 10005 iedzīvotāju parakstus, kas nozīmē to, ka iniciatīvu „Marihuānas dekriminalizācija” var iesniegt Saeimā. 18. maijā jaunais iniciatīvas pārstāvis Donats Blaževičs publicēja 100 argumentus par marihuānas dekriminalizāciju iniciatīvas atbalstam vietnē 100argumenti.lv.

Saeima 2015. gada 3. septembrī noraidīja šo marihuānas dekriminalizācijas inciatīvu.

Kaņepes cienītāji un atbalstītāji negrasās apstāties, tāpēc 2019. gada 5. martā portālā ManaBalss.lv tika uzsākta jauna iniciatīva marihuānas dekriminalizēšanai.

• Hašišs
• Reefer Madness

• «Erowid.com informācija» (angliski).