Autisms

Autisma pazīmes parādās bērnībā, kad var novērot vecumam nepietiekamas sociālās prasmes attiecībās ar vienaudžiem un tendenci būt vienatnē. Lielākoties sociālās iemaņas dzīves laikā tiek apgūtas, bet tas notiek lēnāk nekā citiem cilvēkiem un ne pilnvērtīgi.

Autisma slimnieku skaits pastāvīgi pieaug, lai gan daļēji to nosaka efektīvāka diagnosticēšana. 2017. gadā ar autiskā spektra traucējumiem diagnosticēja 1,5% bērnu attīstītajās valstīs. Vīriešiem autismu diagnosticē 4—5 reizes vairāk nekā sievietēm. Vieglākā un izplatītākā autisma forma ir Aspergera sindroms.

 

 

Terminu "autisms" pirmo reizi ieviesa Pauls Eigens Bleilers savā šizofrēnijas aprakstā 1908. gadā. Šizofrēnijas diagnoze tolaik bija plašāka nekā tās mūsdienu ekvivalents: rakstīja, ka autiskiem bērniem ir bērnības šizofrēnija. Agrāko pētījumu, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta bērniem, kuri mūsdienās tiek uzskatīti par autistiem, 1920. gados veica Gruņa Suhareva. 1930. un 1940. gados Hanss Aspergers un Leo Kanners aprakstīja divus saistītus sindromus, kurus vēlāk nosauca par infantilo autismu un Aspergera sindromu attiecīgi. Kanners domāja, ka viņa aprakstītais stāvoklis varētu atšķirties no šizofrēnijas, un turpmākajās desmitgadēs paātrinājās pētījumi par šo tēmu. Tomēr formāli autiskiem bērniem joprojām tika diagnosticēti dažādi ar šizofrēniju saistīti termini, bet 1970. gadu sākumā kļuva plašāk atzīts, ka autisms un šizofrēnija patiesībā ir atšķirīgas psihiskas slimības, un 1980. gadā tas pirmo reizi tika formalizēts ar jaunām diagnostikas kategorijām. Aspergera sindroms tika ieviests kā formāla diagnoze 1994. gadā, bet 2013. gadā Aspergera sindroms un bērnības autisms tika apvienoti vienā diagnostikas kategorijā — autiskā spektra traucējumi.

Viena no raksturīgākajām īpatnībām, kā autisms izpaužas dzīvē no apkārtējo cilvēku skatu punkta, ir konkrēta indivīda nosliece nošķirties no apkārtējās sabiedrības, taču tā drīzāk ir nespēja uz saskarsmi, nevis apzināta nošķiršanās.

Raksturīgie simptomi

• nespēja veidot acu kontaktu un izteikts diskomforts/trauksme, ja indivīds ir spiests to darīt pretēji savai gribai (arī gadījumā, ja viņš pats mēģina sevi piespiest veidot acu kontaktu),
• neadekvāta emocionāla atbilde uz kādiem noteiktiem notikumiem, piemēram, indivīds nereaģē, ja notiek kas iespaidīgs, vai smaida, ja kāds uz viņu dusmojas,
• nespēja atšifrēt cilvēku nolūkus attiecībā pret viņiem pat tad, ja apkārtējie cilvēki bez kavēšanās zinātu, ka, piemēram, šim cilvēkam ir tādi un tādi nolūki,
• novēlota vai saasināta reakcija uz apkārt notiekošo (piemēram, uz pēkšņu troksni),
• apsēstības un kompulsīva uzvedība (obsesīvi kompulsīvie traucējumi — kas izpaužas dažādos veidos, kaut vai nepatika pret nepāra skaitļiem, kompulsīva roku mazgāšana utt.) — šāda uzvedība ir atsevišķa traucējumu grupa, kas pati par sevi neliecina par autismu, taču bieži izriet no tā,
• dažādu secību un hierarhiju saskatīšana un aizrautība ar to, kas kopā ar sociālu norobežotību sekmē iedziļināšanos dažādos šauri specifiskos, detalizētos tematos, piemēram, politiskā ģeogrāfija, dinozauri vai jebkas cits.

Autisms var būt smagā formā, papildināts ar smagām iedzimtām deformācijām, kad indivīds tik tiešām ir invalīds un ir atkarīgs no aprūpes, taču pats par sevi tas nav saistīts ne ar kādām fiziskām problēmām. Atkarībā no tā, cik smagi tas ietekmē cilvēku, var būt fiziski veseli cilvēki, kas 40 gadu vecumā joprojām dzīvo ar vecākiem, un viņiem nekad nav bijušas romantiskas attiecības ne ar vienu, taču ir arī cilvēki, kas, neskatoties uz grūtībām veidot acu kontaktu un citām iepriekšminētajām izpausmēm, spēj aiziet no vecāku mājām, dabūt darbu un pat nodibināt romantiskas attiecības — īsāk sakot, veidot neatkarīgu dzīvi.

Dažādu apakškategoriju skaitā ir Aspergera sindroms un PDD-NOS (Pervasive Developmental Disorder — Not Otherwise Specified, ko varētu tulkot "visaptverošas attīstības traucējumi, kas nav minēti citur"). Aspergera sindroms ir vispazīstamākā ar autismu saistītā diagnoze angliski runājošajā pasaulē, taču diagnosticēšanas kritēriji dažādām autisma apakškategorijām ir ļoti strikti — tos, kuri precīzi neatbilst citām kategorijām, diagnosticē ar PDD-NOS. Praktiskajā dzīvē gan tas nerada lielu atšķirību.

• Aspergera sindroms
• Personības traucējumi
• Sociālā fobija