Tour De France

Tās notiek kopš 1903. gada un galvenokārt norisinās Francijā, bet bieži vien daļēji arī tai tuvākajās kaimiņvalstīs. Tās katru gadu notiek jūlijā, aptuveni trīs nedēļu garumā. Velobrauciens nav noticis tikai no 1915. līdz 1918. gadam (Pirmā pasaules kara dēļ) un no 1940. līdz 1946. gadam (Otrā pasaules kara dēļ).

Tour de France

2023. gada Tour de France
Pamatdati
Datums	jūlijs
Reģions	Francija un tuvējās valstis
Nosaukums	Tour de France
Vietējais nos.	Le Tour de France (franciski)
Iesauka	La Grande Boucle (franciski)
Disciplīna	Šoseja
Sacensības	Profesionāļu
Veids	Daudzdienu sacensības
Organizators	Amaury Sport Organisation
Sac. direktors	Kristians Prudomē
Vēsture
Pirmoreiz	1903
Sacensības	110 (2023)
Pirmais uzv.	Moriss Garēns
Visvairāk uzvaru	Žaks Anketils Bernārs Ino Migels Indurains Edijs Merkss 5 uzvaras
Pēdējais uzv.	Jonass Vingegords

Tour de France ir pasaulē pazīstamākās velosacensības, kas parasti notiek 21 dienu, un dalībniekiem jāveic ap 3200 kilometriem. Īsākā tūre bija 1904. gadā — 2420 kilometru, savukārt garākā — 1926. gadā ar 5745 kilometriem. Trīs nedēļu sacīkstēs parasti ietilpst divas atpūtas dienas, kuras bieži vien izmanto, lai pārceltu sportistus no vienas pilsētas līdz otrai. Laikraksts The New York Times salīdzinājis velobraucienu ar maratona skriešanu vairākas dienas nedēļā, kā arī ar uzkāpšanu trīs Everestu augstumā.

Sacensībās piedalās 22 komandas, ar astoņiem riteņbraucējiem katrā, gadu gaitā šie ierobežojumi ir nedaudz mainījušies. Katra no komandām saņem uzaicinājumu no organizatoriem — Amaury Sport Organisation. Komandas dalībniekiem ir atļauts savstarpēji palīdzēt. Katru vienību pavada menedžeri un mehāniķi automašīnās.

Riteņbraucēji tiek vērtēti pēc laika, ko viņi pavada sacīkstēs visos etapos kopā. Par uzvarētāju pasludina ātrāko sportistu kopvērtējumā. Tādējādi ir iespējams uzvarēt kopvērtējumā, pat netriumfējot nevienā no atsevišķajiem etapiem, kā tas notika 2010. gadā ar Alverto Kontadoru. Tā gadījies vēl sešas reizes. Bez kopvērtējuma dalībnieki sacenšas arī vairākās apakškategorijās — par titulu "Labākais kalnu braucējs", "Labākais sprinteris" u.c.

Parasti velosportisti katru posmu uzsāk kopā, lai gan ir izņēmumi — individuālie braucieni ar atsevišķu startu. Sportistiem jāapvieno gan sprintera, gan kalnu braucēja dotības. Lielākā daļa posmu notiek Francijas vidienē, tomēr sākot ar 1960. gadiem daži etapi tiek organizēti arī kaimiņvalstīs. Kopš 1975. gada velobrauciens finišē Elizejas laukos, Parīzē.

Daudzi no sacensību dalībniekiem tikuši pieķerti dopinga lietošanā. Sakarā ar to 2006. gada uzvarētāja tituls tika atņemts Floidam Lendisam un piešķirts Oskaram Sio Pereiro, Arī 2010. gada uzvarētājs Alverto Kontadors zaudēja savu titulu un par uzvarētāju pasludināja otrās vietas ieguvēju Andi Šleku. 2012. gada oktobrī visi tituli tika atņemti septiņkārtējam (1999—2005) sacensību uzvarētājam Lānsam Ārmstrongam.

Velobraucienu dibināja franču sporta izdevums L'Auto. Izdevums nespēja piesaistīt auditorijas uzmanību — tirāža stagnēja un krājās parādi. 1902. gada 20. novembrī notika izdevuma ārkārtas sēde Parīzē. Pēdējam vārdu deva atbildīgajam par riteņbraukšanas aktualitātēm, 26 gadus vecajam Žo Lefevram. Viņš ierosināja rīkot sešu dienu sacīkstes, kas apvij visu valsts teritoriju, tādējādi ceļot L'Auto popularitāti. Velobraucieni jau līdz tam bija izmantoti kā laikrakstu popularizējošs mērķis, taču nekas līdzīgs Lefevra ieteiktajam nevienam nav bijis pa prātam.

Ja viss izdotos kā ieplānots Lefevram, L'Auto ne vien vairākkārtīgi palielinātos tirāža, bet arī tas ļautu pārspēt konkurējošos izdevumus. Izdevuma finanšu direktoram Vikotram Godē ļoti iepatikās ideja, kuru viņš atbalstīja, sakot: "Lūk, mūsu seifa atslēgas. Ņemiet, cik ir nepieciešams!" L'Auto par velobrauciena organizēšanu paziņoja 1903. gada 19. janvārī.

Pirmais Tour de France velobrauciens notika 1903. gadā. Tika plānots, ka sacīkste notiks no 31. maija līdz 5. jūnijam un tajā būs pieci etapi, startējot Parīzē, bet piestājot arī Lionā, Marseļā, Bordo un Nantē. Ar laiku tika pievienota arī Tulūza, lai nebūtu pārlieku gari pārbraucieni Francijas dienvidos. Organizatori vēlējās startu dot naktīs, tādējādi katra etapa finišs būtu nākamās dienas pusdienlaikā. Taču šī ideja tika noraidīta, jo izrādījās pārlieku dārga lielākajai daļai braucēju. Pie šādiem noteikumiem sacensībām pieteicās vien 15 riteņbraucēji.

Organizatori atmeta iepriekšējam plānam ar roku un pārcēla Tour de France uz 1. jūliju. Sacensībās ieplānoti 19 posmi 19 dienu laikā. Turklāt katram velosportistam, kurš ierindojies pirmajās 50 pozīcijās, piešķīra dienas naudu piecu franku apmērā. Pie dienas naudas varēja tikt tie riteņbraucēji, kuri kopsummā balvā nebija ieguvuši 200 frankus, kā arī katrā posmā vidējais ātrums bija jātur virs 20 km/h. Pieci franki bija naudas summa, kādu braucējs varētu nopelnīt, visu dienu strādājot fabrikā. Dalības maksa bija 10 franku apmērā, un kopvērtējuma uzvarētājs ieguva 12 000, kamēr katra posma ātrākais — pa 3000. Sacensību uzvarētājs saņēma tik lielu naudas balvu, kuru parasti strādnieki nopelnīja sešu gadu laikā. Tas pievilināja ap 70 dalībnieku.

Pirmajā Francijas tūrē triumfēja Moriss Garēns, kurš bija ātrākais pirmajā, kā arī pēdējos divos etapos. Pēdējās vietas īpašnieks no viņa atpalika par teju 65 stundām. Garēns sacīksti aizvadīja ar vidējo ātrumu 25,68 km/h.

'Pēdējā' tūre

1903. gada sacensības izraisīja skatītājos un sportistos tik lielu ažiotāžu, ka organizatori paziņoja par pēdējā velobrauciena rīkošanu nākamajā gadā. Tas tādēļ, ka riteņbraucēji, lai uzvarētu, izmantoja negodīgas metodes. Dažu velosportistu fani pat piekāva konkurentus. Runāja, ka vadošie braucēji ātrāk finišu sasniedzot vai nu ar automašīnas, vai vilciena palīdzību.

Pēc 1904. gada sacīkstēm pirmie četri velobraucēji tika diskvalificēti. Tiesa, lēmumu Francijas Riteņbraukšanas savienība pieņēma vien 30. novembrī. Tas esot darīts cerībā, ka ar laiku ažiotāža ap Tour de France aprims. Organizatoru izdevums L'Auto pat publicēja uz vāka uzrakstu BEIGAS, tādējādi simbolizējot pēdējo velobraucienu. Organizatori bija pārliecināti, ka velobrauciens noslīcis paša panākumos.

Tiesa, jau nākamajā pavasarī atkal tika organizētas sacensības. Šoreiz gan posmiem bija jānotiek gaišajā diennakts laikā, lai blēdīšanās būtu acīmredzamāka. Galu galā velobrauciens attaisnoja uz sevi liktās cerības — līdz 1908. gadam L'Auto tirāža no 25 000 palielinājās līdz 65 000, bet sasniedza 854 000 1933. gadā.

Lielākā daļa posmu notiek kontinentālajā Francijā, lai gan kopš 1950. gadu vidus ir kļuvis ierasts apmeklēt tuvējās valstis: Posmi vai daļa no tiem ir notikuši Andorā, Beļģijā, Dānijā, Vācijā (un bijušajā Rietumvācijā), Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Monako, Nīderlandē, Spānijā, Šveicē un Apvienotajā Karalistē. Kopš 1975. gada finišs ir bijis Elizejas laukos Parīzē; no 1903. līdz 1967. gadam sacensības finišēja Parc des Princes stadionā Parīzes rietumos un no 1968. līdz 1974. gadam Piste Municipale uz dienvidiem no galvaspilsētas. Fēlikss Levitāns, sacensību organizators 1980. gados, ļoti vēlējās rīkot posmus ASV, taču šie priekšlikumi nekad nav tikuši realizēti.

Starts ārzemēs

 

Vietas kur sākās vai plānoja sākt tūri ārpus Francijas:

Braucēji

Uzvarētājs	Valsts	Reizes
Migels Indurains	Spānija	5 (1991., 1992., 1993., 1994., 1995.)
Bernārs Ino	Francija	5 (1978., 1979., 1981., 1982., 1985.)
Edijs Merkss	Beļģija	5 (1969., 1970., 1971., 1972., 1974.)
Žaks Anketils	Francija	5 (1957., 1961., 1962., 1963., 1964.)
Kriss Frūms	Apvienotā Karaliste	4 (2013., 2015., 2016., 2017)
Gregs Lemons	ASV	3 (1986., 1989., 1990.)
Luizons Bobē	Francija	3 (1953., 1954., 1955.)
Filips Tīss	Beļģija	3 (1913., 1914., 1920.)
Alverto Kontadors	Spānija	2 (2007., 2009.)
Lorāns Fiņons	Francija	2 (1983., 1984.)
Bernārs Tevenē	Francija	2 (1975, 1977.)
Fausto Kopi	Itālija	2 (1949., 1953.)
Džino Bartali	Itālija	2 (1938., 1948.)
Silvers Mass	Beļģija	2 (1936., 1939.)
Andrē Leduks	Francija	2 (1930., 1932.)
Nikols Frencs	Luksemburga	2 (1927., 1928.)
Otāvio Botehija	Itālija	2 (1924., 1925.)
Firmins Lambo	Beļģija	2 (1919., 1922.)
Lisjēns Petī-Bretons	Francija	2 (1907., 1908.)
Tadejs Pogačars	Slovēnija	2 (2020., 2021.)
Jonass Vingegords	Dānija	2 (2022., 2023.)
Egans Bernals	Kolumbija	2019.
Geraints Tomass	Apvienotā Karaliste	2018.
Vinčenco Nibali	Itālija	2014.
Bredlijs Viginss	Apvienotā Karaliste	2012.
Keidels Evanss	Austrālija	2011.
Andi Šleks	Luksemburga	2010.
Karloss Sastre	Spānija	2008.
Oskars Pereiro Sio	Spānija	2006.
Marko Pantānī	Itālija	1998.
Jans Ulrihs	Vācija	1997.
Bjarne Rīss	Dānija	1996.
Pedro Delgado	Spānija	1988.
Stīvens Ročs	Īrija	1987.
Jops Zūtemelks	Nīderlande	1980.
Lisjēns van Imps	Beļģija	1976.
Luiss Okaņa	Spānija	1973.
Jans Jensens	Nīderlande	1969.
Rožē Pinžons	Francija	1968.
Lisjēns Emārs	Francija	1967.
Feliče Džimondi	Itālija	1966.
Gastons Nensins	Itālija	1960.
Federiko Bahamontezs	Spānija	1959.
Šarlī Gols	Luksemburga	1958.
Rožē Valkovjaks	Francija	1956.
Hugo Koblets	Šveice	1951.
Ferdinands Kiblers	Šveice	1950.
Žans Robiks	Francija	1947.
Rožē Lapebī	Francija	1937.
Romēns Mess	Beļģija	1935.
Antonēns Maņs	Francija	1934.
Žoržs Spaišērs	Francija	1933.
Moriss de Vēls	Beļģija	1929.
Lisjēns Biss	Beļģija	1926.
Anrī Pelisjē	Francija	1923.
Leons Sjērs	Beļģija	1921.
Odils Defrajs	Beļģija	1912.
Gistavs Garigū	Francija	1911.
Oktāvs Lapizs	Francija	1910.
Fransuā Fabērs	Luksemburga	1909.
Renē Potjē	Francija	1906.
Luī Truseljē	Francija	1905.
Anrī Kornē	Francija	1904.
Moriss Garēns	Francija	1903.

Valstis

Reizes	Valsts
36	Francija
18	Beļģija
12	Spānija
10	Itālija
6	Apvienotā Karaliste
5	Luksemburga
3	ASV
	Dānija
2	Nīderlande
	Šveice
	Slovēnija
1	Vācija
	Īrija
	Austrālija
	Kolumbija

Velobraucienā piedalījušies arī vairāki Latvijas pārstāvji. Pēteris Ugrumovs piedalījās 1990., 1994. un 1996. gadā. 1994. gadā viņš ieguva 2. vietu kopvērtējumā aiz spāņa Migela Induraina, izcīnot arī divas uzvaras atsevišķos posmos. 1996. gadā viņš kopvērtējumā palika septītais. Raivis Belohvoščiks piedalījās 1999., 2001. un 2002. gada velobraucienā. 1999. gadā finišu viņš nesasniedza, bet labāko rezultātu sasniedza 2001. gadā, kopvērtējumā paliekot 110. vietā. Vēl viens latvietis, kurš braucis šajā velobraucienā, ir Romāns Vainšteins, kas tūrē piedalījās 2000., 2001. un 2003. gadā. Augstākais sasniegums — 2000. gadā kopvērtējuma 82. vieta, kā arī vairākkārtēja iekļūšana līderu grupā sprinta finišos. Arī Arvis Piziks ir piedalījies šajā velobraucienā 1995., 1996., 2000. un 2002. gadā. 1995. gadā viņš ieguva savu augstāko vietu kopvērtējumā — viņš sasniedza Parīzi 91. vietā, bet nākamajā gadā velobrauciena finišu nesasniedza. 2013. un 2014. gadā startēja un finišu sasniedza Gatis Smukulis, bet 2018.—2022. gadā Toms Skujiņš.

Gads	Braucējs	Vieta	Aiz līdera	Sprinteru ieskaite	Kalnu karaļa ieskaite	Jauno braucēju ieskaite	Uzvarēti posmi
2023	Krists Neilands	50	2:56:21	42	25	—	—
2022	Toms Skujiņš	61	3:17:28	—	—	—	—
	Krists Neilands	79	3:46:16	88	—	—	—
2021	Toms Skujiņš	71	2:52:56	32	61	—	—
2020	Toms Skujiņš	81	3:53:09	39	18	—	—
	Krists Neilands	85	4:11:03	88	50	—	—
2019	Toms Skujiņš	81	2:39:50	61	32	—	—
2018	Toms Skujiņš	82	2:53:41	67	35	—	—
2014	Gatis Smukulis	100	3:43:25	130	—	—	—
2013	Gatis Smukulis	119	3:21:06	—	—	—	—
2003	Romāns Vainšteins	116	3:23:43	12	—	—	—
2002	Raivis Belohvoščiks	118	2:46:30	58	61	—	—
	Arvis Piziks	152	3:34:57	27	—	—	—
2001	Raivis Belohvoščiks	119	2:48:14	82	—	13	—
	Romāns Vainšteins	132	3:24:56	11	—	—	—
2000	Romāns Vainšteins	82	2:38:18	3	—	—	—
	Arvis Piziks	93	2:46:06	12	—	—	—
1999	Raivis Belohvoščiks	NF		—	—	—	—
1996	Pēteris Ugrumovs	7	10:04	—	—	—	—
	Kaspars Ozers	NF		—	—	—	—
	Arvis Piziks	NF		—	—	—	—
1995	Arvis Piziks	91	2:57:55	—	—	—	—
	Kaspars Ozers	NF		—	—	—	—
1994	Pēteris Ugrumovs	2	5:39	—	3	—	2
1990	Pēteris Ugrumovs	45	1:01:42				—

Pamatraksts: Dopinga lietošana Tour de France

Dopinga lietošana Tour de France laikā ir notikusi jau kopš pirmajām sacensībām 1903. gadā. Sākotnējo tūru dalībnieki lietoja dažādas vielas, to skaitā alkoholu un ēteri, lai nomāktu sāpju sajūtu, veicot ilgstošos izturības braucienus. Vēlāk braucēji sāka izmantot dažādas substances, arī lai uzlabotu savu sniegumu un tūres organizatori, Starptautiskā riteņbraukšanas savienība (UCI), kā arī valdības iestādes ieviesa ierobežojumus, lai cīnītos ar šo praksi.

• Tour de France mājaslapa (angliski)