Papīrs

Sarunvalodā par papīriem sauc arī dokumentus.

Papīrs tika izgudrots Ķīnā mūsu ēras 105. gadā. Ap 400. gadu to sāka izgatavot arī Indijā un drīz pēc tam tas tika izgatavots arī arābu pasaulē. Papīrs tika gatavots no masas, kuras sastāvā bija zīdkoka lūku šķiedras, vecas lupatas, kaņepes un ūdens. No šiem komponentiem tika pagatavota šķidra putra, ko uzzieda uz bambusa pinuma sieta un presēja. Kad masa kļuva cieta un izturīga, bambusa sietu izvilka, zem preses palika gatava papīra lapa. Šo metodi izgudroja Cai Luns, galma ierēdnis Senajā Ķīnā. Papīra izgatavošana tika turēta noslēpumā vairāk nekā 1000 gadu. Eiropā papīra pagatavošanas māksla izplatījās tikai 13. gadsimta sākumā; līdz tam laikam tika izmantots pergaments.

Tikai 1899. gadā tika patentēta nepārtrauktas darbības papīra mašīna. Sākotnēji papīru izgatavoja no augu šķiedru audumu lupatām, pēc tam iemācījās iegūt lietojamas celulozes šķiedras arī no koka, galvenokārt no priedēm.

 

Neatkarīgi no šķiedras veida, papīru var izgatavot gan ar rokām, gan ar speciālām mašīnām. Papīrs galvenokārt sastāv no celulozes šķiedrām, kas ir dažus milimetrus līdz pat vairākus centimetrus garas. Papīru izgatavo, sapresējot kopā mitras celulozes šķiedras. Labām papīra šķirnēm pirms presēšanas šķiedras ķīmiski izbalina. Papīra masai mēdz pievienot dažādas līmvielas (piemēram, kolofoniju vai parafīnu), lai šķiedras labāk turētos kopā, kā arī pildvielas (krītu, kaolīnu, talku), lai papīrs labāk izskatītos un būtu piemērotāks drukāšanai.

Papīra veidi ir atkarīgi no izejmateriāla, ražošanas veida, ražošanas aprīkojuma un mērķa, kam tas ir paredzēts. Šeit ir uzskaitīti tikai daži no papīru veidiem:

• rakstāmpapīrs — viens no izplatītākajiem papīra veidiem; paredzēts galvenokārt rakstīšanai;
  • rūtiņu papīrs — rakstāmpapīrs, uz kura ir savilktas rūtiņas, kuru malu garums parasti ir 0,5 cm;
  • līniju papīrs — rakstāmpapīrs, uz kura ir savilktas līnijas;
• milimetru papīrs — tiek izmantots gadījumos, kad ir nepieciešams veikt rasējumus vai uzzīmēt citus zīmējumus ar augstu precizitāti;
• vatmaņpapīrs — augstas kvalitātes papīrs, kas paredzēts rasēšanai;
• kreppapīrs — papīrs, kas atgādina krepu, sīkgrubuļainu audumu;
• krāsainais papīrs — izmanto aplikāciju un citu vizuālu darbiņu veidošanā;
• krītpapīrs — papīrs ar gludu, īpaši baltu virsmu, kuru parasti izmanto attēlu iespiešanai;
• fotopapīrs — paredzēts fotoattēlu izgatavošanai;
  • matēts papīrs — izmanto, lai fotoattēliem būtu nespodra virsma;
• pergamentpapīrs — ar sālsskābi apstrādāts papīrs, kas neuzsūc taukvielas un mitrumu;
• zīdpapīrs — plāns un pat caurspīdīgs papīrs.

 

Papīra pielietojums:

• rakstīšanai un drukāšanai (grāmatas, žurnāli, avīzes, burtnīcas utt.);
• kā virsma zīmēšanai;
• kā apdares materiāls (tapetes);
• dažādu figūru izgatavošana, izmantojot locīšanu (origami);
• iepakojums, iesaiņošana (konfekšu papīrīši, maisi, kastes);
• filtrēšana;
• izolators papīra kondensatoru ražošanā;
• indikatora papīrs, smilšpapīrs, tualetes papīrs u.c.

• Papīra lapas formāts
• Kartons

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Papīrs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• «Paper» (angliski). Royal Botanic Gardens, Kew. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. janvārī. Skatīts: 2011. gada 19. jūlijā.
• Artūrs Kokorēvičs. «Latvijas papīrrūpniecības vēsture» (latviski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 20. jūlijā.