Gulbji

Šis raksts ir par putniem. Par citām jēdziena Gulbis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Gulbju tuvākie radinieki ir zosis, ar kurām kopā gulbji sistematizēti zosu apakšdzimtā (Anserinae). Daži sistemātiķi gulbjus izdala atsevišķā gulbju apakšdzimtā (Cygninae). Vēl vienas sugas putnu sauc par gulbi — pundurgulbi (Coscoroba coscoroba), kas izdalīts atsevišķā pundurgulbju ģintī (Coscoroba).

Gulbji Cygnus (Bechstein, 1803)
Paugurknābja gulbji (Cygnus olor)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Putni (Aves)
Kārta	Zosveidīgie (Anseriformes)
Dzimta	Pīļu dzimta (Anatidae)
Apakšdzimta	Zosu apakšdzimta (Anserinae)
Ģints	Gulbji (Cygnus)
Gulbji Vikikrātuvē

Gulbji pamatā dzīvo mērenā klimata joslā, ļoti reti tie sastopami tropos. Četras sugas sastopamas ziemeļu puslodē. Viena suga dzīvo Austrālijā un Jaunzēlandē, bet vēl viena Dienvidamerikā.

 

Latvijā ir sastopamas 3 gulbju sugas: paugurknābja gulbis, ziemeļu gulbis un mazais gulbis. Paugurknābja gulbis Latvijā ir sastopams visu gadu. Tas ligzdo dažādās ūdenstilpēs, gan lielās, gan mazās, bet lielākās koncentrācijas novērotas lielajos piejūras ezeros. Latvijā kopš 1988. gada reti tiek novērots tā dēvētais "poļu gulbis", kas patiesībā ir paugurknābja gulbis ar atšķirīgām ģenētiskām iezīmēm: jau pirmajā dzīves gadā tam ir balts apspalvojums, un atšķirībā no citu sugas brāļu melnajām kājām tam ir rozā kājas.

Latvijā ligzdo arī ziemeļu gulbis, apmēram 150 pāru. Tie ligzdo galvenokārt dīķos un dažādos seklos uzpludinājumos, vairāk Latvijas rietumu daļā. Migrācijas laikā vairāki desmiti tūkstoši šo gulbju migrē pāri Latvijai. Mazais gulbis Latvijā neligzdo, bet ik gadu vairāki desmiti tūkstoši migrācijas laikā šķērso Baltijas jūras austrumu krasta valstis.

 

Gulbji ir lielākie zosveidīgie putni, un ir vieni no lielākajiem lidojošiem putniem pasaulē. Lielākie indivīdi paugurknābja gulbjiem, taurētājgulbjiem un ziemeļu gulbjiem ir garāki par 1,5 m un sver vairāk kā 15 kg. Spārnu izplētums var sasniegt 3 m. Salīdzinot ar radiniecēm zosīm, tie ir daudz lielāki, to pēdas ir lielākas un kakli garāki. Gulbjiem starp acīm ir neliels laukums, kuru neklāj spalvas. Abi dzimumi izskatās vienādi, tomēr tēviņi ir lielāki un smagāki nekā mātītes.

Ziemeļu puslodes gulbjiem ir koši balts apspalvojums, bet dienvidu puslodes gulbju apspalvojums ir melni-balts. Austrālijā dzīvojošais melnais gulbis (Cygnus atratus) ir gandrīz melns, izņemot tā spārnu lidspalvas ir baltas.

Gulbju kājas parasti ir tumši pelēkas, gandrīz melnas, izņemot Dienvidamerikā dzīvojošajam melnkakla gulbim (Cygnus melancoryphus) ir sārtas kājas. Knābji atkarībā no sugas var būt dažādās krāsās. Trijām subarktiskajām sugām knābji ir melni vai dzelteni ar melnu, bet pārējām sugām knābji ir sārti ar melnu. Lai arī putniem parasti nav zobu, gulbji ir izņēmums. Tiem ir nelieli, robaini "zobi" kā daļa no knābja, kurus tie lieto zivju satveršanai. Patiesībā gulbja knābis ir veidots kā visiem zosveidīgajiem. Tā apakšējā daļa ir plakana, augšējā nedaudz velvēta, kurā atrodas ūdens filtra plāksnītes, kas vizuāli no sāniem atgādina zobus. Gulbji filtrē caur knābi ūdeni, un sīkās barības daļiņas uzķeras filtra plāksnītēs, kuras pēc tam gulbis ar mēli aplaiza. Paugurknābju gulbim un melnkakla gulbim uz knābja pamatnes ir paliels paugurs.

 

 

Dažas sugas ir gājputni. Paugurknābja gulbis (Cygnus olor) ir daļēji migrējošs, tas Rietumeiropā uzturas visu gadu un ir nometnieks, bet Austrumeiropā un Āzijā ziemas sezonā migrē uz dienvidiem. Ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus) un mazais gulbis (Cygnus columbianus) ir gājputni, taurētājgulbis (Cygnus buccinator) galvenokārt gājputns.

 

 

Gulbji barojas gan ūdenī, gan uz sauszemes. Tie pamatā barojas ar augu izcelsmes barību, lai gan nelielos daudzumos tiek apēsti arī dažādi, nelieli ūdens dzīvnieki. Ūdenī gulbji barību meklē, pabāžot zem ūdens savu garo kaklu un paceļot dibengalu uz augšu, lai būtu vieglāk manipulēt ar kaklu. Zem ūdens gulbji meklē ūdensaugu saknes, gumus, augu stiebrus un lapas.

Gulbji veido monogāmus pārus, kas saglabā attiecības uz daudziem gadiem vai uz mūžu. Jauns pāris tiek izveidots, ja viens no pāra aiziet bojā. Ģenētiskie pētījumi liecina, ka gulbji nav tik uzticīgi viens otram, kā tas ilgstoši tika pieņemts. Riesta laikā mātīte sapārojas arī ar citiem tēviņiem, nepārtraucot esošās pāra attiecības. Dējumā ir dažādu tēviņu apaugļotas olas. Pāra sociālās attiecības gulbjiem ir ļoti noturīgas. Pāris uzturas kopā pat, atrodoties lielā barā, migrācijas laikā.

Gulbji ligzdu būvē uz zemes ūdens tuvumā. Tā ir apmēram vienu metru plata. Atšķirībā no citiem zosveidīgajiem (pīlēm un zosīm) gulbju tēviņš palīdz mātītei būvēt ligzdu. Dējumā ir 4—7 olas, kas apmēram sver 340 g, un to izmērs ir 113 x 74 mm. Inkubācijas periods ilgst 34—45 dienas. Gulbji un svilpējzosis (Dendrocygna) ir vienīgie zosveidīgie, kuru tēviņi mātītēm palīdz perēt olas.

• Gulbju ģints (Cygnus)
  • Mazais gulbis (Cygnus columbianus)
  • Melnais gulbis (Cygnus atratus)
  • Melnkakla gulbis (Cygnus melancoryphus)
  • Paugurknābja gulbis (Cygnus olor)
  • Taurētājgulbis (Cygnus buccinator)
  • Ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus)

Pie gulbjiem pieder arī vairākas sugas, kuras ir izmirušas, piemēram, Cygnus csakvarensis, Cygnus mariae, Cygnus verae, Cygnus liskunae, Cygnus hibbardi un citas.

• Dabas dati: Gulbju noteicējs
• Gulbju noteikšana dabā
• IBC: Ducks, Geese and Swans (Anatidae) Arhivēts 2012. gada 19. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
• Swan paintings (artinthepicture.com)
• Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas!
• Zoodārza apmeklētāju līderos šogad Gulbji
• Gulbji ziemā (video)