Morfēma

i., vārddarināšanas), leksiska (vārda nozīmes radīšanas) vai gramatiska (gramatisko kategoriju izteikšanas) nozīme. Dalot morfēmu, zustu tās jēga un tiktu iegūtas zemāka līmeņa vienības — fonēmas. Morfēmas ir mazākie segmenti morfoloģijā. Morfēmas pašas par sevi apskata morfoloģijas apakšnozare morfēmika.

Morfēmas jēdziens ir zināmā mērā abstrakts, morfēmas reālu, fonētisku īstenošanos sauc par morfu, savukārt vienai morfēmai atbilstošu dažādu variantu kopas locekli sauc par alomorfu. To var ilustrēt ar sekojošu numurētu teikumu un vārdu uzskaitījumu, kur morfēma izcelta treknrakstā un atdalīta ar defisi:

1. rak-t
2. es rok-u ar lāpstu
3. sniegt rok-u
4. roc-iņa

• 1./2. un 3./4. ir divas dažādas morfēmas, nav svarīgi tas, ka šo divu morfēmu alomorfi 2. un 3. ir homofoni, tas nemaina to piederību divām dažādām morfēmām;
• 1., 2., 3. un 4. ir morfi, jo morfs ir jebkura morfēmas reāla manifestācija;
• 1. un 2. ir pirmās uzskaitītās morfēmas alomorfi, savukārt 3. un 4. ir otrās uzskaitītās morfēmas alomorfi.

Morfēmas, morfa un alomorfa attiecības ir līdzīgas fonēmas, fona un alofona attiecībām fonoloģijā, kur fons pats par sevi ir jēdzieniski nenozīmīgs, taču fonoloģiski kontrastēt spējošai vienībai — fonēmai — atbilst noteikta fonu kopa, ko sauc par alofoniem.

• Vulāne, Anna (2015). Nītiņa, Daina; Grigorjevs, Juris. red. "Morfēmika". Latviešu valodas gramatika (Rīga: LU Latviešu valodas institūts): 138.—146. lpp. ISBN 978-9984-742-77-9.

Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l