Krievijas Vēsture

gadsimta sākumā, kas 20. gadsimtā tika pārveidota par PSRS. Pēc 1991. gada izveidotā Krievijas Federācija ir starptautiski atzīta iepriekšējo krievu lielvalstu tiesību mantiniece, kas mēģina apvienot centralizētu pārvaldes sistēmu ar tirgus ekonomiku un turpināt cara un padomju laikiem raksturīgo Krievijas politisko un sabiedrisko kultūru.

 

Aizvēsturiskajos laikos tagadējās Dienvidkrievijas stepes bija mājvieta klejotāju lopkopju ciltīm. Stepe uz ziemeļiem no Melnās jūras jeb Ponta klasiskajā antīkajā pasaulē tika saukta par Skitiju. 20. gadsimtā šīs stepes civilizāciju paliekas tika atklātas Ipatovā, Sintaštā, Arkaimā un Pazirikā.

 

Astotā gadsimta p.m.ē. beigās grieķu tirgotāji atnesa klasisko civilizāciju līdz Tanaisas un Fanagorijas tirdzniecības centriem. No 5. gadsimta p.m.ē. līdz pat 4. gadsimtam m.ē. mūsdienu Ukrainas un Krievijas Federācijas teritorijā Melnās un Azovas jūras piekrastē pastāvēja hellēniska Bosporas valsts, ko pārvaldīja valdnieki jeb "Bospora bazileji" (grieķu: Βασίλειο του Βοσπόρου). Tai bija jāatvaira nemitīgi klejotāju cilšu iebrukumi.

Stepju zonā uz ziemeļiem no Bospora valsts atradās Skītija, ko ap 3. gadsimtu p.m.ē. pakļāva sarmati. Antīko autoru darbos ar vārdu "Sarmatija" tika apzīmēta visa teritorija uz austrumiem no ģermāņu apdzīvotajām zemēm. Mūsu ēras 2. gadsimtā Aleksandrijas zinātnieks Ptolemajs teritoriju starp Vislas un Dņepras upēm dēvēja par Eiropas Sarmatiju, bet uz austrumiem no tās pletās Āzijas Sarmatija. Sarmatijas ziemeļu robeža sasniedza Baltijas jūru, ko viņš sauca par "Sarmatu okeānu". Sarmatu ietekmi šajā teritorijā pārtrauca goti, kas tur iebruka no ziemeļiem 3. gadsimtā un huņņi, kas pārplūdināja arvien plašākus Āzijas un Eiropas reģionus virzoties no austrumiem 4. gadsimtā.

6. gadsimtā Krievijas dienvidus iekaroja tjurku avāru ciltis. 628. gadā viena no tjurku tautām, bulgāri atbrīvojās no avāru pakļautības un nodibināja Onogurijas kaganātu, ko bizantieši vēlāk dēvēja par Seno Lielo Bulgāriju (grieķu: Παλαιά Μεγάλη Βουλγαρία). Galvenā Onogurijas pilsēta bija grieķu nodibinātā Fanagorija (Φαναγόρεια) Kerčas jūras šauruma austrumu pusē. Pēc bulgāru kagana Kubrata nāves 665. gadā hazāri sagrāva šo cilšu konfederāciju. Līdz 8. gadsimtam Volgas lejteces baseina stepes starp Kaspijas un Melno jūru pārvaldīja hazāri.

Mūsdienu krievu tiešie priekšteči ir slāvu ciltis, kuru sākotnējā mājvieta pēc dažu zinātnieku domām ir atradusies Pinskas purvos. Agrīnie austrumslāvi Tautu staigāšanas laikā pamazām apmetās uz dzīvi tagadējā Rietumkrievijā, virzoties pa diviem ceļiem: vieni no Kijivas uz mūsdienu Suzdaļu un Muromu, bet otri no Polockas uz Novgorodu un Rostovu.

Kopš 7. gadsimtu tagadējās Rietumkrievijas iedzīvotāju lielākā daļa bija austrumslāvi un viņi pakāpeniski pārtautoja vietējās austrumbaltu (austrumgalindus, Dņepras baltus) un somugru ciltis (meriešus, muromiešus meščerus un citus).

Pamatraksts: Garderīke

 

7. gadsimta beigās liela daļa no Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēm un lielie ūdens ceļi nokļuva meslu atkarībā no Skones ķēniņa Ivara. 8. gadsimta beigās senkrievu hronikās pieminēts, ka varjagu rūsu cilts ir pārcēlusies uz Lādogas ezera krastiem, no kurienes tie gar upēm izplatījušies pa visu mūsdienu Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu, dibinot nocietinātus pilskalnus lielo upju krastos. Varjagu tirgotāji un karavīri sākotnēji par galveno upju ceļu ir izmantojuši Daugavas-Dņepras „Ceļu no varjagiem uz grieķiem” jeb „Austrumu ceļu” (Austrvegr). Vikingu sāgās visas zemes uz austrumiem no Skandināvijas sauktas par Austrumu zemēm (Austrríki) vai Pilskalnu zemi — Garderīki (Garðaríki).

9. gadsimta vidū varjagi sāka doties tālākos ceļojumos pa ūdensceļiem, kas stiepās līdz pat Melnajai un Kaspijas jūrai. Par galveno varjagu satiksmes ceļu tagad kļuva Ņevas-Lādogas-Volhovas-Lovates-Dņepras ceļš ar Aldeigjuborgas pili (Vecās Lādogas pilskalnā) kā pārvaldes centru, 862. gadā rūsu ķēniņš Rūriks pārcēlās uz Holmgārdu jeb Novgorodu ("Jauno pilsētu"). 882. gadā Rurika pēctecis ķēniņš Helge (Oļegs) pārcēla savu rezidenci uz Kijivas pilsētu (Kænugarðr), kas agrāk atradās hazāru valdījumā. Tomēr vecā galvaspilsēta Novgoroda saglabājās kā Gardarīkes otra nozīmīgākā pilsēta. 9.-10. gadsimtā, līdzīgi citiem Ziemeļeiropas vikingu zemēm, Gardarīke bija līdztiesīgu Rurika dzimtas ķēniņu (kņazu) karadraudžu savienība, kas piedalījās kopīgos karagājienos.

Pamatraksts: Kijivas Krievzeme

 

Vladimira Lielā (980—1015) un viņa dēla Jaroslava Gudrā (1019—1054) valdīšanas laikā notika pareizticības pieņemšana un tika radīts pirmais rakstiskais austrumslāvu likumu krājums (Russkaja Pravda). Pēc kristīgās ticības un kopīgas rakstības izplatīšanās 11. gadsimtā pārsvaru guva integrācijas procesi un pieauga Kijivas lielkņazu vara. 11. gadsimtā Kijivas Krievzeme bija lielākā valsts Austrumeiropā.

11. un 12. gadsimtā nepārtrauktie tjurku cilšu pečeņegu un kumānu iebrukumi piespieda slāvu iedzīvotājus masveidā pārcelties uz daudz drošākiem un mežiem bagātākiem apvidiem ziemeļos, ļoti daudzi devās uz apgabalu, kas pazīstams kā Zaļesje. Valdošās Rurika dzimtas (Rurikoviču) iekšējo cīņu rezultātā Kijivas Krievzeme sadalījās sastāvdaļās. Tāpat kā daudzas citas Eirāzijas teritorijas, arī Krievzemi iekaroja Mongoļu impērija. Apmēram puse no senkrievu kņazistu iedzīvotājiem gāja bojā iebrukuma laikā. Mongoļiem iekarojot Kijivu un 1240. gadā Kijivas Krievzeme saira.

 

Iebrucēji, ko vēlāk sāka saukt par tatāriem, izveidoja Zelta Ordas valsti, kura izlaupīja senkrievu kņazistes un valdīja tagadējās Krievijas dienvidu un centrālajos plašumos vairāk kā trīs gadsimtus. Mongoļu valdīšana kavēja Krievzemes ekonomisko un sociālo attīstību. Tomēr mongoļu virsvaras laikā autonomiju saglabāja Novgorodas Republika kopā ar Pleskavu un tās lielā mērā tika pasargātas no nežēlībām, kas skāra pārējo valsti. Aleksandra Ņevska vadībā novgorodieši atvairīja zviedru (Ņevas kauja) un Livonijas (Ledus kauja) krustnešu uzbrukumus 1240.-1242. gadā. Rezultātā Kijivas ietekme samazinājās, tajā pat laikā palielinoties ziemeļaustrumos Vladimirai-Suzdaļai, ziemeļrietumos — Novgorodai un dienvidrietumos Galīcijai-Volīnijai. Galīcijas-Volīnijas kņazs Daniels Romanovičs (ukraiņu: Данило Галицький; ap 1201—1264) atkaroja mongoļiem Kijivu, 1253. gadā Romas pāvests viņam piešķīra Krievzemes karaļa titulu (rex Rutheniae). 14. gadsimtā tagadējās Ukrainas un Baltkrievijas teritoriju pakļāva Lietuvas dižkunigaitija. Savukārt mongoļu pārvaldītā Vladimiras-Suzdaļas kņaziste un Novgorodas Republika izveidoja pamatu mūsdienu Krievijas valstij.

Pamatraksts un citi raksti: Maskavija un Krievijas cariste

 

 

14. gadsimta sākumā, vēl joprojām atrodoties mongoļu-tatāru pakļautībā, Maskavas kņaziste sāka izvirzīt prasības, lai palielinātu savu ietekmi Rietumkrievijā. Krievijas Pareizticīgā baznīca un Svētais Radoņežas Sergejs veicināja garīgo atdzimšanu un ceremoniāli atbrīvoja Maskavas kņazu Dmitriju no Ordas hanam dotā zvēresta 1380. gadā Maskavas kņazs Dmitrijs sakāva mongoļu karavadoņa Mamaja karaspēku Kuļikovas kaujā. Maskavas lielkņazs Ivans III (valdīja 1462-1505) pēc apprecēšanas ar pēdējā Konstantinopoles (Cargradas) valdnieka brāļameitu Sofiju (1472) izvirzīja savas pretenzijas uz Austrumromas impērijas mantojumu. Viņš atbrīvojās no Zelta Ordas hanu pakļautības (1476) un sāka lietot titulu "visas Krievijas lielkņazs". 1502. gadā kaujā pie Smoļinas apvienotais krievu un tatāru karaspēks bija spiests piekāpties Livonijas Konfederācijas karaspēkam.

Tomēr tikai 1547. gadā Ivans IV (Jānis Briesmīgais) tika kronēts par pirmo Krievijas caru. Savas ilgās valdīšanas laikā Ivans IV iekaroja tatāru hanistes (Kazaņu, Astrahaņu) gar Volgas upi un pārveidoja Krieviju par daudznacionālu un daudzkonfesionālu valsti. Ivans IV izdeva jaunu likumu krājumu 1550. gadā, nodibināja pirmo Krievijas feodālo pārstāvju institūciju (Zemskij Sobor) un ieviesa lauku reģionos vietējo pašpārvaldi. Ivana IV neveiksmīgi centās iekarot arī latviešu un igauņu apdzīvotās zemes, bet zaudēja Livonijas karā pret Polijas, Lietuvas un Zviedrijas savienību Militārie zaudējumi, epidēmijas un trūcīgās ražas novājināja valsti. Krievijas-Krimas karu laikā Krimas tatāri nodedzināja Maskavu. Daudzi no Krimas kariem tika uzsākti galvenokārt nolūkā iegūt vergus. Rurika dinastijas izbeigšanās pēc Ivana IV dēla nogalināšanas un 1601. — 1603. gada bads noveda pie Juku laikiem un Polijas-Lietuvas kopvalsts un Zviedrijas karaspēku iebrukuma. 17. gadsimta vidū kazaki iekaroja bijušās Mongoļu impērijas teritorijas Sibīrijā un Tālajos Austrumos. 1648. gadā krievu pārceļotāji kā pirmie eiropieši sasniedza Bēringa šaurumu, kas atdala Āziju no Ziemeļamerikas.

Pamatraksts: Krievijas Impērija

 

 

Romanovu dinastijas un Pētera I (Pētera Lielā) laikā Krievijas cariste kļuva par pasaules lielvaru. Valdot no 1682. līdz 1725. gadam, Pēteris sakāva Zviedriju Lielajā Ziemeļu karā, piespiežot to atdot Karēlijas rietumus un Ingriju (divus apgabalus, ko Krievija bija zaudējusi Juku laikos), Igauniju un Vidzemi, tā nodrošinot Krievijai piekļuvi pie jūras un jūras tirdzniecību. Tieši Ingrijā Pēteris lika pamatus jaunajai galvaspilsētai Sanktpēterburgai. Pētera reformas Krievijā atnesa ievērojamas Rietumeiropas kultūras ietekmes. Katrīna II (Katrīna Lielā), kas valdīja no 1762. līdz 1796. gadam, turpināja pielikt pūles, lai Krievijas Impērija kļūtu par vienu no Eiropas lielvalstīm. Savienībā ar Prūsiju un Austriju Krievijas Impērija sagrāva Poliju-Lietuvu, anektējot arī Kurzemes hercogistes teritoriju. 1809. gadā Krievijas Impērija pakļāva Somiju.

1812. gada karā Krievijas Impērijas armija sagrāva Napoleona un viņa sabiedroto iebrukumu, ārkārtīgi aukstās ziemas laikā vairāk kā 95% no viņa karaspēka, kas iebruka Krievijā, gāja bojā. Napoleona kara virsnieki, atgriežoties Krievijā, atnesa sev līdzi liberālisma idejas un pat mēģināja ierobežot cara varu ar neizdevušos Dekabristu sacelšanos 1825. gadā, kam sekoja vairākas politisko represiju desmitgades. Uzvarot vairākos krievu-turku karos, 19. gadsimtā Krievijas Impērija pakļāva Aizkaukāzu un apspieda Kaukāza pretestības karus Ziemeļkaukāzā (1817—1864), taču piedzīvoja sakāvi Krimas karā.

 

 

Deviņpadsmitā gadsimta vidū Krievijas attīstību kavēja dzimtbūšanas izplatība un Nikolaja I konservatīvā politika. Nikolaja pēctecis Aleksandrs II (1855—1881) ieviesa būtiskas reformas, tai skaitā arī dzimtbūšanas atcelšanu 1861. gadā; šīs "Lielās reformas" bija impulss industrializācijas sākumam. Tomēr Aleksandra III un viņa dēla Nikolaja II valdīšanas laikā saasinājās daudzi sociāli-ekonomiskie konflikti. Skarbie apstākļi rūpnīcās noveda pie revolucionārās sociālistu kustības masveida atbalsta. 1905. gada janvārī Sanktpēterburgā streikojošie strādnieki izgāja mierīgā demonstrācijā par reformām, bet karaspēks atklāja uz viņiem uguni, nogalinot un ievainojot vairākus simtus. Cara karaspēka nožēlojamā izgāšanās sākumā tik populārajā Krievu-japāņu karā un šis notikums, kas pazīstams kā "Asiņainā svētdiena", aizdedza 1905. gada Krievijas revolūciju. Lai gan armija ātri apspieda sacelšanos un Nikolajs II saglabāja lielāko daļu savas varas, viņš tomēr bija spiests piekāpties nozīmīgām reformām, tai skaitā runas un pulcēšanās brīvības piešķiršanai, politisko partiju legalizācijai un ievēlētas likumdošanas sanāksmes — Domes radīšanai; tomēr netika piepildītas strādnieku pamata cerības uz dzīves uzlabojumiem. Sausums un bads Krievijā gadījās diezgan regulāri, bads iestājās katrus 10—13 gadus. 1891.—92. gada bads nogalināja aptuveni pusmiljonu cilvēku. Holēras epidēmijas bija prasījušas vairāk kā 2 miljonus dzīvību.

Krievija Pirmajā pasaules karā iesaistījās, lai palīdzētu tās sabiedrotajai Serbijai, un, būdama izolēta no saviem sabiedrotajiem, bija spiesta karot trijās frontēs. Krievija nevēlējās karot, bet juta, ka tad vienīgā izeja Eiropā būs pilnīgs Vācijas pārsvars. Lai gan armija vēl nebija sakauta 1916. gadā, esošo sabiedrības neuzticību valdībai padziļināja arvien pieaugošie kara izdevumi, posts (starp Antantes valstīm Krievijai bija visvairāk bojā gājušo militārpersonu un mierīgo iedzīvotāju) un stāsti par korupciju un pat nodevību augstākajās aprindās, kas 1917. gadā noveda pie Krievijas revolūcijas uzliesmojuma. Strādnieki un zemnieki, un arī Krievijas armijas karavīri, kas galvenokārt nāca no zemniekiem, visā valstī sarīkoja virkni sacelšanos. Daudzas sacelšanās organizēja un vadīja demokrātiski ievēlētās tā sauktās Padomes. Februāra revolūcijā tika gāzta Krievijas monarhiju un tās vietā stājās nestabila politisko partiju koalīcija, kas sevi pasludināja par Pagaidu valdību. Atteikšanās no troņa bija imperiālistiskās valdīšanas beigas Krievijā, Nikolajs un viņa ģimene tika apcietināti un vēlāk, Krievijas pilsoņu kara laikā, sodīti ar nāvi. Lai gan iesākumā Padomes atbalstīja Pagaidu valdību, tā parādīja, ka nespēj atrisināt daudzas no problēmām, kas bija novedušas pie Februāra revolūcijas. Otrā revolūcija — Oktobra revolūcija — Vladimira Ļeņina vadībā gāza Pagaidu valdību un radīja pasaulē pirmo sociālistisko valsti.

Pamatraksts un citi raksti: Padomju Savienība un Krievijas PFSR

 

Pēc Oktobra revolūcijas izcēlās pilsoņu karš starp jauno valdību un sociālistiem revolucionāriem, meņševikiem un Balto kustību. Brestļitovskas miera līgums izbeidza karadarbību ar Eiropas centrālajām valstīm Pirmajā pasaules karā.

Brestļitovskas miera līgums izbeidza karadarbību ar Eiropas centrālajām valstīm Pirmajā pasaules karā, pēc Berlīnes papildvienošanās parakstīšanas Padomju Krievija zaudēja Ukrainas, Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Somijas, kā arī Gruzijas teritorijas. 1918. gada maijā sākās Čehoslovāku leģiona sacelšanās, ko atbalstīja Sabiedroto valstis. Sākās Krievijas Pilsoņu karš, kas izraisīja saimniecisko un sociālo sabrukumu. 1921. gada bads prasīja 5 miljonus upuru, kopējais kara laikā bojā gājušo skaits bija apmēram 20 miljoni un Krievijas ekonomika un infrastruktūra bija pilnībā izpostītas. Pēc Turkestānas un Kaukāza valstu iekarošanas 1920.-1921. gadā un Tālo Austrumu Republikas likvidēšanas 1922. gada 15. novembrī Krievijas PFSR kopā ar Aizkaukāza PFSR, Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR 1922. gada 30. decembrī izveidoja Padomju Savienību. Pēc Turkestānas APSR, Buhāras SPR un Horezmas SPR likvidēšanas 1924. gada 27. oktobrī no Krievijas PFSR atdalīja plašas Vidusāzijas teritorijas, kurās izveidoja Uzbekijas PSR un Turkmēnijas PSR, bet 1936. gada 5. decembrī arī Kazahijas PSR un Kirgīzijas PSR. No visām padomju republikām, kas bija Padomju Savienības sastāvā, Krievijas Padomjus Federatīvā Sociālistiskā republika bija gan teritoriāli lielākā, gan tajā dzīvoja vairāk par pusi no visiem PSRS iedzīvotājiem un tā bija noteicēja Padomju Savienībā visā tās 69 gadus ilgajā vēsturē.

VK(b)P CK ģenerālsekretārs Josifs Staļins 1927. gadā uzveica Ļevu Trocka vadīto iekšējo boļševiku partijas opozīciju, Lielā teora laikā iznīcināja apmēram miljonu cilvēku un kļuva par neierobežotu diktatoru. Viņš aizsāka plānveida ekonomiku un pamatā laiksaimnieciskās valsts industrializāciju un tās lauksaimniecības kolektivizāciju. Šie soļi īsā laika sprīdī pārvērta Padomju Savienības ekonomiku no agrārās par industriālo ar ievērojamu jaudu. Gulaga nometnēs un Holodomora laikā bojā gāja miljoniem iedzīvotāju. Pēc Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas 1939. gadā Sarkanā armija kopā ar Vērmahtu iebruka Polijā, tādējādi uzsākot Otro pasaules karu. Pēc neveiksmīgām sarunām par PSRS pievienošanos Ass valstīm 1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Kaut arī Vācijas armija sasniedza Maskavas piepilsētas, tā tika apturēta un savu pirmo nozīmīgāko sakāvi piedzīvoja Staļingradas kaujā 1942.—1943. gada ziemā. Padomju karaspēks 1944.—1945. gadā šķērsoja Austrumeiropu un 1945. gada maijā ieņēma Berlīni. Šajā karā padomju militārpersonu un civiliedzīvotāju zaudējumi bija attiecīgi 10,6 un 15,9 miljoni, apmēram puse no visa Otrajā pasaules karā bojā gājušo kopskaita. Masveidā bija izpostītas padomju ekonomika un infrastruktūra, tomēr Padomju Savienība nodemonstrēja, ka tā ir jāatzīst par lielvaru. Pēc kara Sarkanā armija okupēja Austrumeiropu, tai skaitā Vācijas austrumu daļu; Staļins šajās satelītvalstīs pie varas ielika sociālistu valdības. Kļūstot par pasaulē otro valsti ar kodolieročiem, PSRS izveidoja Varšavas līguma savienību un iesaistījās cīņā par globālo pārsvaru ar Savienotajām Valstīm, kas zināma kā Aukstais karš.

Pēc Staļina nāves Ņikita Hruščovs atmaskoja Staļinu un atcēla viņa represīvās politikas ierobežojumus. Viņš uzsāka Staļina politiskās sistēmas likvidēšanas procesu, pazīstamu kā destaļinizācija un likvidēja Gulaga darba nometnes, atbrīvojot miljoniem ieslodzīto. Padomju Savienība palaida pasaulē pirmo Zemes mākslīgo pavadoni Sputņik 1 un krievu kosmonauts Jurijs Gagarins kļuva par pirmo cilvēku, kas ar pilotējamo kosmosa kuģi Vostok-1 pabijis Zemes orbītā. Saspīlējums starp Padomju Savienību un Savienotajām Valstīm palielinājās, kad abi sāncenši nonāca konfliktā par Savienoto Valstu Jupitera raķešu izvietošanu Turcijā un Padomju raķešu — Kubā.

Pēc Hruščova atstādināšanas sekoja vēl viens kolektīvās vadības periods līdz 1970. gadu sākumā par padomju politikas galveno personu kļuva Leonīds Brežņevs. Brežņeva valdīšanas laiks bija ekonomikas stagnācija un sākums padomju karadarbībai Afganistānā, kas izpumpēja ekonomiskos resursus un turpinājās, nedodot nekādus jēdzīgus militārus vai politiskus rezultātus. Galu galā 1989. gadā starptautiskās pretestības dēļ un arī tāpēc, ka trūka padomju pilsoņu politiskā atbalsta pašu mājās, padomju karaspēks tika atsaukts no Afganistānas. Saspīlējuma palielinājumu starp Savienotajām Valstīm un Padomju Savienību 1980. gadu sākumā uzkurināja ASV antipadomju retorika, Stratēģiskās Aizsardzības iniciatīvas ierosinājums un 1983. gada septembrī Padomju Savienības notriektā Korean Air Lines lidmašīna ar reisa Nr. 007.

Sākot ar 1985. gadu, mēģinot modernizēt valsti, Mihails Gorbačovs ieviesa glasnostj (atklātības) un perestroikas (pārkārtošanās) politiku. Kaut arī Padomju Savienībai bija otrā lielākā ekonomika pasaulē,[75] to vārdzināja pārtikas preču trūkums veikalos, lieli budžeta deficīti un naudas daudzuma straujš pieaugums, kas radīja inflāciju.

1990. gada 12. jūnijā Krievijas PFSR deklarēja suverenitāti PSRS sastāvā un 1991. gada 12. jūnija Krievijas prezidenta vēlēšanās uzvarēja Boriss Jeļcins. 1991. gada Augusta pučs pret prezidenta Gorbačova centieniem reformēt Padomju Savienību paātrināja PSRS sabrukumu. 1991. gada 6. septembrī PSRS bija spiesta atzīt Baltijas valstu pilnīgu neatkarību, bet 1991. gada 26. decembrī PSRS Augstākās Padomes augstākā palāta — 1991. gada 5. septembrī izveidotā Republiku Padome pieņēma deklarāciju par PSRS pastāvēšanas pārtraukšanu.

Pamatraksts: Krievijas Federācija

Krievijas ekonomika lielāko krīzi piedzīvoja PSRS sadalīšanās laikā un pēc tās, kad tika uzsāktas plaša mēroga reformas, ieskaitot privatizāciju un tirgus liberalizāciju. Šo laika periodu raksturo pamatīgs ražošanas samazinājums ar IKP kritumu no 1990. līdz 1995. gada beigām aptuveni par 40 procentiem un rūpnieciskās produkcijas apjoma kritumu vairāk par 50 procentiem. 1991. gada oktobrī Jeļcins paziņoja, ka pēc Savienoto Valstu un Starptautiskā Valūtas fonda rekomendācijām Krievija turpinās radikālas, uz tirgus ekonomiku vērstas reformas līdz pat "šoka terapijai". Tika atcelta cenu regulēšana un uzsākta privatizācija. Miljoniem cilvēku pēkšņi kļuva nabagi. Saskaņā ar Pasaules Bankas datiem padomju laikā trūkumā dzīvoja 1,5% no iedzīvotājiem, turpretim ap 1993. gada vidu tādu bija no 39% līdz 49%. Par pastāvīgu problēmu kļuva kavējumi algu izmaksās — miljonos mērāmi, tie tika maksāti ar mēnešu, pat gadu novēlošanos. Krievija uzņēmāsatbildību par PSRS ārējo parādu nokārtošanu, neskatoties uz to, ka tās iedzīvotāju skaits bija tikai puse no kopējā PSRS iedzīvotāju skaita pirms tās sabrukuma. Privatizācijas procesā galvenokārt mainījās uzņēmumu kontrole: no valsts institūcijām tā pārgāja pie privātpersonu grupām ar slepenām saiknēm gan valdībā, gan mafijā. Bieži valsts uzņēmumus pārņēma varmācīgas noziedznieku grupas, attīrot sev ceļu ar slepkavībām vai šantāžu. Valdības ierēdņu korupcija kļuva par ikdienišķu parādību. Kapitālu — miljardus skaidrā naudā un īpašumos daudzi no jaunbagātniekiem gangsteriem un biznesmeņiem ņēma un aizpludināja ārā no valsts. Ilgā un sāpīgā depresija bija saistīta arī ar sociālo sabrukumu. Izjuka sociālie dienesti un kritās dzimstība, turpretim strauji palielinājās mirstība. 1990. gadu sākums un vidus ir nosaucams par galēji nelikumīgu. Uzplauka kriminālās bandas un organizētā noziedzība, un nebija kontrolējamas slepkavības un citi vardarbīgi noziegumi. 1993. gadā konstitucionālā krīze Maskavā izvērtās par postošāko kopš Oktobra revolūcijas laikiem pilsoņu konfliktu. Prezidents Boriss Jeļcins nelikumīgi atlaida valsts likumdevēju iestādi, kas pretojās viņa varas nostiprināšanas mēģinājumiem un prasībām veikt nepopulāras neoliberālas reformas; atbildot uz to, likumdevēji iebarikādējās Baltajā namā, veica Jeļcina impīčmenta procedūru un ievēlēja jaunu prezidentu un sekojošajos lielākajos protestos pret Jeļcina valdību tika nogalināti vairāki simti cilvēku. Ar militārpersonu atbalstu Jeļcins sūtīja armiju aplenkt parlamenta ēku un izklīdināt tās aizstāvjus un pielietot tankus un artilēriju, lai padzītu likumdevējus.

 

1990. gados Ziemeļkaukāzā plosījās bruņoti etniskie konflikti. Tā bija islāma separātistu sacelšanās pret federālo valdību vai etniskie/starklanu konflikti starp vietējo iedzīvotāju grupām. Kopš 1990. gadu sākuma, kad čečenu separātisti deklarēja neatkarību, starp Krievijas karaspēku un atšķirīgām čečenu dumpinieku grupām noritēja partizānu karš (Pirmais Čečenijas karš, Otrais Čečenijas karš). Teroristu uzbrukumi civiliedzīvotājiem, ko veica čečenu separātisti, vispamatīgākie no tiem — ķīlnieku krīze Maskavas teātrī un Beslanas skolas aplenkums, noveda pie simtiem bojāgājušo un piesaistīja visas pasaules uzmanību. Lielie budžeta deficīti un 1997. gada Āzijas finansu krīze radīja 1998. gada finansu krīzi un tālāku IKP kritumu. 1999. gada 31. decembrī Boriss Jeļcins atkāpās no prezidenta amata, nododot to nesen ieceltajam premjerministram Vladimiram Putinam, kurš pēc tam uzvarēja 2000. gada vēlēšanās. Putins iekaroja popularitāti ar čečenu sacelšanās apspiešanu. Augstajām naftas cenām un sākotnēji vājai valūtai sekoja iekšzemes kopprodukta, patēriņa un investīciju pieaugums, kas deviņos gados palīdzēja ekonomikas stabilai izaugsmei, paaugstinot dzīves standartu un palielinot Krievijas ietekmi pasaulē. Lai gan Rietumu valstis ir kritizējušas daudzas Putina administrācijas reformas kā kopumā nedemokrātiskas, Putina vadība ar kārtības atgriešanu, stabilitāti un progresu ir iekarojusi viņam plašu popularitāti Krievijā.

2008. gadā par Krievijas prezidentu tika ievēlēts Dmitrijs Medvedevs, bet 2012. gadā atkal Vladimirs Putins, kura vadībā Krievijas ārpolitika kļuva arvien agresīvāka, notika Krimas aneksija un Donbasa karš, pēc tam Krievijas bruņotie spēki iesaistījās Sīrijas karā. Pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā tās valdība nolēma atsākt "Auksto karu" pret Rietumu valstīm, šķelt to vienotību un veidot koalīciju ar Ķīnas Tautas Republiku un citām Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstīm. Putina režīms bija gatavs ciest ekonomiskus zaudējumus ģeopolitisko mērķu vārdā.