Ceļš no varjagiem uz grieķiem (vecslāvu: путь из Варягъ въ Грѣкы, grieķu: Εμπορική Οδός Βαράγγων - Ελλήνων), vikingu sāgās pazīstams kā Austrumu ceļš (islandiešu: Austurveg) ir historiogrāfijā lietotais apzīmējums ūdens ceļu tīklam no Baltijas jūras uz Melno jūru, kuru agrīnajos viduslaikos (7.—11.
gadsimts) intensīvi izmantoja vikingi ekspansijai Austrumeiropā un tirdzniecībai ar Hazāru kaganātu un Bizantijas impēriju.
2001. gada vasarā Latvijas un Zviedrijas arheologu grupa deviņu cilvēku sastāvā veica seno vikingu Daugavas ūdensceļu ar kuģi „Aifur”. Arī latviešu laiva „Namejs” 2014. gada vasarā veica šo pašu ceļu.
Domājams, ka pirmā atsauce uz Daugavas - Dņepras ūdensceļu ir saglabājusies Gutasāgā, kas pierakstīta 13. gadsimtā un apraksta gutu cilts daļas pārcelšanos no Gotlandes uz Dagdas salu, kur tie „uzcēluši pili, bet nespēdami sevi uzturēt, devušies pa Daugavu (Dyna) tālāk uz Krieviju un Grieķiju”. Tiek uzskatīts, ka gotu pārcelšanās uz Melnās jūras krastiem notikusi m. ē. pirmajā gadsimtā.
Dāņu hronists Saksis Gramatiķis (Saxo Grammaticus, ap 1150.— ap 1220.g.) savas latīniski rakstītās hronikas „Gesta Danorum” pirmajā grāmatā apraksta 9. gadsimta sāgu par vikingu Hadingu, kurā Daugavas - Dņepras ūdensceļa apzīmēšanai lietots vārds „Helesponts”.
Ar īpašām formālām darībām noslēdzis asins brālību ar vikingu Lizeru (Lysir), Hadings pieteica karu kuršu kungam Lokeram (Lokero, Curetum tyranno). Bet Lokers uzvarēja abus dāņu vikingus un saņēma Hadingu gūsta, no kā viņš atbrīvojās, iemidzinādams savus sargus ar pasaku stāstīšanu. Pēc tam Hadings uzbruka Helesponta karalim Handuvanam, kas bij nocietinājies Daugavas pilsētā (apud Dunam urbem). Nevarēdams ieņemt augstos mūrus, Hadings izdomāja kara viltību: licis saķert dažādus putnus, viņš piesēja tiem pie spārniem degļus, lai putni, glābdamies savās ligzdās, aizdedzinātu pilsētu. Kamēr pilsētnieki dzēsa ugunsgrēku, Hadings ar dāņu pulkiem ielauzās Daugavpilī un sagūstīja karali, ļaudams viņam vēlāk izpirkt savu dzīvību ar līdzību zeltā, kas svēra tikpat, cik viņa augums”.
Nestors savas hronikas sākumā rakstīja:
Dņepra iztek no Voļkovas meža (citos tulkojumos no Okas meža; Вольковський/Оковский лес — Valdaja augstiene) un tek uz dienvidiem, bet Dvina no tā paša meža tek uz ziemeļiem un ietek Varjagu jūrā. No tā paša meža uz austrumiem tek Volga un septiņdesmit daļas daloties ietek Hvalisas jūrā. Tāpēc no Krievzemes var pa Volgu doties uz Bolgāru un Hvalisu un uz austrumiem nokļūt Sima daļā, bet pa Dvinu [var doties] uz Varjagu zemi, no varjagiem līdz Romai, no Romas līdz Hama ciltij.
Pēc tam, kad kuršu jūrasbraucēji sāka dominēt Baltijas jūrā un varjagu cilts rūsi ieņēma Ņevas upes baseinu, Ladogas ezera krastus un Novgorodu, par dominējošo kļuva ūdensceļu ziemeļu atzarojums, kur vikingiem kuģošana bija drošāka.
This article uses material from the Wikipedia Latviešu article Ceļš no varjagiem uz grieķiem, which is released under the Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 license ("CC BY-SA 3.0"); additional terms may apply (view authors). Saturs ir pieejams saskaņā ar CC BY-SA 4.0, ja vien nav norādīts citādi. Images, videos and audio are available under their respective licenses.
®Wikipedia is a registered trademark of the Wiki Foundation, Inc. Wiki Latviešu (DUHOCTRUNGQUOC.VN) is an independent company and has no affiliation with Wiki Foundation.