Tjurki

Tjurku tautas dzīvo Āzijas centrālajā, austrumu un ziemeļu daļā, nedaudz arī Eiropā.

Tjurki

Visi iedzīvotāji
apmēram 150-200 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Turcija	55 000 000
Uzbekistāna	26 000 000
Irāna	14 000 000-15 000 000
Krievija	12 009 969
Kazahstāna	12 000 000
Ķīna	11 647 000
Azerbaidžāna	9 047 000
ES	5 876 318
Turkmenistāna	4 500 000
Kirgizstāna	4 500 000
Afganistāna	3 500 000
Irāka	1 500 000
Tadžikistāna	1 200 000
ASV	1 000 000+
Pakistāna	500 000
ZKTR	298 862
Austrālija	293 500
Gruzija	284 761
Ukraina	275 300
Saūda Arābija	224 460
Sīrija	100 000-200 000
Moldova	158 300
Mongolija	106 955
Ziemeļmaķedonija	77 959
Valodas
Tjurku valodas
Reliģijas
Ateisms, agnosticisms, budisms, kristietība, islāms, jūdaisms, šamanisms un tengriisms

Vārds "tjurks" parādījās 6. gadsimtā kā vietējo cilšu apvienības nosaukums Altajā, kur pārcēlās huņņi no ašinas cilts, kas agrāk mita Ķīnas Rietumu novadā, uz ziemeļiem no Tarimas upes. Dāņu valodnieks Vilhems Tomsens, kurš 1893. gadā atšifrēja seno tjurku rūniskās rakstu zīmes, uzskatīja, ka vārds "tjurks" nozīmē "spēks", "varenība", un sākotnēji tā sauca kādu atsevišķu cilti vai, visticamāk, valdnieku dzimtu. Tam drīzāk bija politisks, ne etnogrāfisks saturs; uz to norāda, piemēram, teiciens "Mani tjurki, mana tauta".

Cilšu apvienības veiksmīgā karadarbība apkārtējās zemēs noveda pie Tjurku kaganāta izveides Centrālajā un Austrumāzijā. Kaganāts pastāvēja no 551. līdz 745. gadam, un aptvēra teritoriju no Bohajas līča līdz Kerčas jūras šaurumam, no Jeņisejas augšteces līdz Amudarjas augštecei. Par Tjurku kaganāta dibinātāju tiek uzskatīts Bumins, kas pieņēma kagana titulu 551. gadā. Valdnieka mītne atradās Orhonas upes augštecē. Drīz tjurku kontrolē nokļuva Zīda ceļa liela daļa, līdz ar to saviem kaimiņiem ierobežojot tirdzniecības sakarus. Kaganāta valdnieki kopā ar Bizantiju cīmījās ar Sasnīdu impēriju, kā rezultāta viņiem izdevās tikt līdz Amudarjai, bet pēc tam pievienot vairākus apgabalus upes rietumu krastā. 576. gadā tjurki ieņēma Bosporu (Kerču), pēc četriem gadiem aplenca Hersonu. Viņu kustība uz rietumiem bija ne tikai jaunu teritoriju iekarošana, bet arī liela tjurku tautu migrācija, notika to apmešanās plašos rajonos Rietumu novadā un Centrālāzijas austrumos. Tjurki iekarotajās teritorijās parasti neiejaucās pamattautu dzīvē, aprobežojoties tikai ar savas suverenitātes nostiprināšanu un meslu vākšanu.

Sakarā ar iekšpolitisko krīzi, iekšējiem konfliktiem un ķīniešu Sui dinastijas iejaukšanos, tjurku lielvalsts sadalījās Austrumu un Rietumu kaganātā, kuri savā starpā ilgstoši karoja. 7. gadsimtā tās divas reizes pēc kārtas (630. un 658. gadā) cieta sakāvi karos ar Tanu dinastijas Ķīnu, un beidza pastāvēt. Tjurki atjaunoja Austrumu kaganātu 7. gadsimta beigās, pakļaujot uiguru un kidanu ciltis, sagraujot karlukus un Jeņisejas kirgīzus, izrādot sīvu pretestību tanu Ķīnas armijai. Par kaganu kļuva Kutlugs (Ilteres-kagans). Nakamā valdnieka Kapagan-kagana (691—716) laikā otrais Austrumu kaganāts sasniedza visaugstāko uzplaukumu.

Austrumu tjurki 8. gadsimtā centās pretoties Centrālāzijā iebrūkošajiem arābu iekarotājiem, bet pēc sakāves pie Samarkandas atkāpās. Viņu valdnieki vēl pusgadsimtu sargāja neatkarību smagās cīņās pret Tanu impēriju un tās sabiedrotajiem. Pēc Bilge-kagana un viņa brāļa Kol-tegina nāves tjurki zaudēja iniciatīvu un pārgāja aizsardzībā. Vislielākās briesmas kaganātam tomēr sagādāja uiguri. Uigurus 680. gados pakļāva austrumu tjurki, bet pēc vairāk nekā 60 gadiem viņi guva revanšu, kopā ar kaimiņu ciltīm sagraujot otro Austrumu kaganātu. Jāpiebilst, ka tā krahu paātrināja iekšējās pretrunas un nesaskaņas. Tā vietā 745. gadā radās Uiguru kaganāts.

Ar laiku arābu vēsturnieki un ģeogrāfi ar vārdu "tjurki" sāka apzīmēt veselas tautu un valodu grupas. Lai gan tjurku tautām bija valodas kopība, pašām ciltīm trūka etniskās pašapziņas. Līdz ar islāma pieņemšanu šīs tautas sāka sevi saukt par tjurkiem.

Turcijas portāls

• Turkistan library (krieviski)