Pirmais Čečenijas Karš

Šis raksts ir par Pirmo Čečenijas karu. Par citām jēdziena Čečenijas kari nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

gada decembra līdz 1996. gada augustam, kura laikā Krievijas bruņotie spēki neveiksmīgi mēģināja bruņotā ceļā pakļaut Maskavas kontrolei de facto neatkarīgo republiku.

Pirmais Čečenijas karš
Daļa no Čečenijas kariem
Datums 1994. gada 11. decembris—1996. gada 31. augusts Vieta Čečenija, Krievijas Federācija Iznākums Krievijas bruņoto spēku izvešana no reģiona un Čečenijas neatkarība de facto.
Karotāji
Krievija Krievijas Bruņotie spēki Krievijas Iekšlietu ministrijas Iekšzemes karaspēks Čečenu lojālistu opozīcija	Ičkērijas Čečenu Republika Čečenijas Bruņotie spēki Ārzemju brīvprātīgie: Arābu modžahedi UNSO kaujinieki Turku "Pelēkie Vilki"
Komandieri un līderi
Boriss Jeļcins Pāvels Gračovs Anatolijs Kvašņins Anatolijs Kuļikovs Ļevs Rohļins Genādijs Troševs	Džohars Dudajevs (līdz 1996. gada 21. aprīlim) Aslans Mashadovs Ahmeds Zakajevs Zelimhans Jandarbijevs Šamils Basajevs Ruslans Gelajevs Salmans Radujevs
Zaudējumi
Militārie zaudējumi: 5 732 Civilie zaudējumi: 30 000–40 000 100 000 (abos gadījumos domāti upuri abās pusēs)	Militārie zaudējumi: 2500–17 400 Civilie zaudējumi: 9 000

1991. gada nogalē jaunievēlētais Čečenijas prezidents Džohars Dudajevs pasludināja Ičkērijas Čečenu Republikas neatkarību no Krievijas. Čečenijas de facto neatkarības gados republiku pameta vairāki tūkstoši nečečenu iedzīvotāju (pārsvarā krievi, ukraiņi un armēņi). No daļas repatriantu tika saņemtas ziņas par pret nečečenu iedzīvotājiem vērstu diskrimināciju (arī vardarbību) Čečenijā. 1992. gada martā opozīcija izdarīja neveiksmīgu apvērsuma mēģinājumu. 1994. gada novembrī opozīcijas spēki ar Krievijas atbalstu mēģināja iebrukt Groznijā un gāzt prezidentu Dudajevu. Kad tas neizdevās, 11. decembrī krievi sāka plašāka mēroga uzbrukumu.

Pēc sākotnējās kampaņas, kas norisinājās no 1994. gada 11. decembra līdz 1995. gada martam, karš sasniedza savu kulmināciju postošā kaujā par Grozniju, kurā uzvaru guva Krievijas bruņotie spēki. Pilsēta faktiski pārvērtās drupās. Turpmākajā kara gaitā Krievijas bruņotie spēki ieguva kontroli par republikas līdzenumu rajoniem un centās izplest to arī pār kalnu reģioniem, tomēr čečenu piekoptais partizānu karš, ceļu mīnēšana, kā arī reidi uz līdzenumu reģioniem, spēja izjaukt krievu ieceri, lai arī viņu rīcībā bija ievērojami lielāki cilvēku resursi, lielāks daudzums ieroču un gaisa spēki. Tomēr Groznija un līdzenumu reģioni palika Krievijas karaspēka kontrolē.

1995. gada jūnijā lauka komandieris Šamils Basajevs ar bruņotām vienībām iebruka Stavropoles novada pilsētā Budjonovskā un sagūstīja no 1500 līdz 2000 civiliedzīvotāju, paturot tos pilsētas slimnīcā (vairums ķīlnieku bija slimnīcas pacienti un darbinieki). Slimnīcas sagrābšanas laikā un, vēlāk, neveiksmīgajos Krievijas speciālo vienību triecienuzbrukumos tika nogalināti kopumā no 100 līdz 200 cilvēku. Teroristi pieprasīja pārtraukt karu Čečenijā. Pēc triecienuzbrukumiem notika Basajeva un Krievijas premjerministra V. Černomirdina telefoniskās pārrunas, kuru rezultātā lielākā daļa dzīvi palikušo ķīlnieku tika atbrīvoti, bet teroristi 123 ķīlnieku aizsegā devās uz Čečenijas kalnu rajonu (Vedenas ciema apkārtnē, kas ir nozīmīga vieta čečenu separātisma vēsturē un Basajeva dzimtene).

Čečenijas galvenais muftijs Ahmads Kadirovs pasludināja cīņu ar Krievijas karaspēku par džihādu (reliģiskais karš islāmā). Konfliktam ieilgstot, krievu bruņotie spēki tika demoralizēti,^{[nepieciešama atsauce]} sabiedrībā pieauga negatīvā nostāja pret kampaņu (bet 1996. gada jūlijā notika prezidenta vēlēšanās). 1996. gada janvārī čečenu kaujinieki iebruka Dagestānas pilsētā Kizļarā, sākotnēji mēģinot ieņemt Krievijas karabāzi, bet tad – dzemdību namu, saņemot ķīlniekus. Arī pēc Čečenijas prezidenta Džohara Dudajeva nogalināšanas gaisa spēku operācijā 1996. gada 21. aprīlī čečenu karadarbība neapsīka. 1996. gada 27.–28. maijā Maskavā tika panākta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu. 1996. gada augustā čečenu kaujinieki negaidīti ieņēma Grozniju, Gudermesu un Argunu (operācija "Džihāds" jeb operācija "Nulle").

Pēc Krievijas Prezidenta Borisa Jeļcina lēmuma 1996. gada 31. augustā tika parakstīta Hasavjurtas vienošanās par pamieru, kas izbeidza Pirmo Čečenijas karu. Krievijas bruņotie spēki tika izvesti no reģiona un Čečenija ieguva neatkarību de facto; saskaņā ar vienošanos turpmākas diskusijas par Čečenijas statusu tika atliktas līdz 2001. gada 31. decembrim.^{[nepieciešama atsauce]}

Arī pēc oficiālās karadarbības izbeigšanas stāvoklis Čečenijā vēl bija tālu no miera. Ekonomika bija sagrauta un bija maz iespēju to atjaunot. Atkal, tāpat kā pirms kara, uzplauka organizētā noziedzība. Vadošās aprindas sašķēlās mērenākos nacionālistos un radikālajos islāmistos (Š. Basajevs u. c.). Ar laiku arī prezidents Aslans Mashadovs pieslējās islāmistiem. 1999. gada 3. februārī viņš pasludināja Čečenijā "pilnvērtīgu šariata pārvaldi".

1999. gada augustā Basajeva vadītie grupējumi iebruka Dagestānā, lai atbalstītu vietējos vahabītus (radikālos islāmistus). 1999. gada 26. augustā Krievija sāka Otro Čečenijas karu, kura laikā Krievijas armija līdz 2000. gada maijam ieņēma Čečenijas teritoriju, bet partizānu karš turpinājās līdz 2009. gada 15. aprīlim.

Pēc Krievijas armijas datiem konfliktā gāja bojā 5 042 Krievijas bruņoto spēku karavīru, bez vēsts pazuda 510 un ievainots/traumēts/kontuzēts – 16 098 tomēr citi statistikas dati min skaitļus starp 3 500 un 7 500, bet vairāki avoti nosauc skaitli no 3 000 līdz par 15 000. Čečenu kaujinieku avoti lēš Krievijas militāros upurus skaitā līdz 80 000. Arī dati par čečenu karotāju zaudējumiem ir dažādi. Krievijas Bruņoto spēku dati liecinot par 17 391 cilvēku upuriem (iespējams, kopā ar karagūstekņiem);^{[nepieciešama atsauce]} paši separātisti min 2870 vai 3800 upurus, citi avoti – 2500–2700. Vairāk kā 500 000 civiliedzīvotāju kara rezultātā palika bez pajumtes, bet bojā gājušo civiliedzīvotāju skaits tiek lēsts no 30 000–40 000 (Krievijas oficiālie dati, balstoties uz tiesībsargu datiem) līdz 100 000 (separātistu dati).

•  
  Čečenu kaujinieks pie Prezidenta pils Groznijā 1995. gada janvārī
•  
  Šamils Basajevs autobusā ar ķīlniekiem 1995. gada jūlijā
•  
  Čečenu zēns pie degošas mājas Pirmās Groznijas kaujas laikā
•  
  Sadedzināta Krievijas kājnieku kaujas mašīna BMP-2
•  
  Čečens lasa lūgšanu Pirmās Groznijas kaujas laikā; fonā deg pārrautais gāzesvads