Džihāds

Rietumu literatūrā džihādu parasti tulko kā „svēto karu”, kas ir vērtējams pretrunīgi, jo neatspoguļo jēdziena oriģinālo pielietojumu.Korānā vārds ir atrodams izteicienā jihād fil sabīlilāh, kas ir saprotama kā ''tiekšanās uz Dieva ceļu". Tomēr džihāda jēdziens islāmā ir neviennozīmīgs, un, saskaņā ar dažādu interpretāciju jeb idžtihāda pieļaušanu, tas islāma vēsturē tika dažādi traktēts. Reliģiskajā kontekstā džihāds nozīmē cīņu pret ļaunām nosliecēm, vai pūles, kas ir vērstas sabiedrības morālajai izaugsmei, vai islāma ticības izplatīšanai. Šariatā termins tiek saistīts ar cīņu pret neticīgajiem Agrīnā islāmisma ideologi uzsvēra defensīvu džihādu, tomēr pēdējo desmitgažu laikā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta radikālā islāma piekritēju un teroristisko organizāciju interpretācijai, kas saistāma ar ofensīvu džihādu

Džihādu var iedalīt lielajā džihādā (jihad al-akbar), kas ir cilvēka iekšējā cīņa pret paša trūkumiem un ļaunumu, un mazajā džihādā (jihad al-asgar), kas ir islāma izplatīšana un aizsargāšana karojot. Šie koncepti ir īpaši nozīmīgi sūfismā.

Ibn Hazms izšķīra vēl četrus džihāda veidus: sirds/dvēseles džihādu (jihad bin nafs/qalb), valodas džihādu (jihad bil lisan), rokas džihādu (jihad bil yad) un zobena džihādu (jihad bis saif).

• Sirds/dvēseles džihāds ir cilvēka iekšējā cīņa pret ļaunumu,
• Valodas džihāds ir cīņa pret ļaunumu ar rakstiem un runām (sprediķiem, propagandu u.c.),
• Rokas džihāds ir cīņa pret ļaunumu ar rīcību, piemēram, svētceļojumu, rūpēšanos par veciem cilvēkiem utt.
• Zobena džihāds ir bruņota cīņa Dieva vārdā (qital fi sabilillah) jeb svētais karš.

Pamatraksts: Islāmisms

Pretēji tradicionālajam islāmam, islāmisma ideoloģijā džihāds bieži tiek uzskatīts par individuālo pienākumu (fard ‘ayn) un to pieņem kā islāma „sesto pīlāru”. Tradicionāli džihāds ir musulmaņu kopienas kolektīvais pienākums (fard kifaya). Islāmisti izceļ džihāda radikālo nozīmi, un koncepcijas nozīme tiek sašaurināta un sagrozīta. Islāmismā tiek kultivēta naidīga attieksme pret ebrejiem un kristiešiem. Tiek ignorēts „grāmatas tautu” (ahl al-kitāb) priviliģētais stāvoklis islāmā. Pretēji tradicionālajam islāmam, kurā kristieši un ebreji ir zimmiji, islāmisti tos pieskaita pie politeistiem. Tiek atbalstīta pašnāvība, un tiek ignorēts aizliegums nogalināt civiliedzīvotājus.

Osmaņu impērija

 

Nokļūstot tronī, Osmaņu impērijas sultāns Suleimans I sāka vairākus karus Eiropā un 1526. gada 29. augustā Mohakas kaujā sakāva Ungārijas Luija II armiju. Līdz ar to ungāru spēki bija pilnībā sakauti un Osmaņu impērija kļuva par noteicošo lielvaru austrumu un centrālajā Eiropā. 1683. gadā sultāns Mehmeds IV pasludināja džihādu un lielvezīrs Kara Mustafa Pašā sāka Vīnes aplenkumu ar 138 000 vīru lielu armiju.

Pēdējo džihādu 1914. gada 14. novembrī (Pirmā pasaules kara laikā) pasludināja Osmaņu impērijas islāma šeihs (Šeihs Ul-Islāms), aicinot visas pasaules musulmaņus, tai skaitā tos, kas dzīvo sabiedroto valstīs, vienoties cīņā pret Lielbritāniju, Franciju, Krieviju, Serbiju un Melnkalni. Toties Mekas emīrs šeihs Huseins ibn Alī noraidīja osmaņu lūgumu apstiprināt džihādu, pamatojot atteikumu ar to, ka "Svētais karš nevar būt agresīvs un ir pilnībā neiespējams ar sabiedroto - kristiešu Vāciju."

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Džihāds.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šis ar islāmu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l