Glasnostj

Sabiedrībā tika atļauts brīvs dialogs un pat Padomju Savienības politikas kritika. Šī reforma tika realizēta 20. gadsimta astoņdesmitajos gados (1987—1991), kad Padomju Savienību vadīja Mihails Gorbačovs.

Sākotnēji "glasnostj" 1986. gadā tika minēta Padomju Savienības komunistiskās partijas kongresā kā iespēja norādīt uz problēmām valsts tautsaimniecībā, kas ļautu tās operatīvi novērst, tomēr jau drīz šī politika pārkāpa sākotnējo ietvaru. Jau 1987. gadā atklātībā parādās temati, kas iepriekš Padomju Savienībā bija tabu, piemēram, Staļina laikmets, kompartijas nomenklatūras privilēģijas, sekss, valsts aparāta birokratizācija, ekoloģiskās problēmas u.c. No ieslodzījuma tika atbrīvoti disidenti, kas bija ieslodzīti par "samizdat" literatūras turēšanu, izplatīšanu. 1987. gadā no speciālajām glabātavām, kas nebija pieejamas visiem, grāmatas, kas bija aizliegtas, tika atgrieztas atkal bibliotēkās.

"Glasnostj" periods mainīja sabiedrības uzskatus, kas nosvēra to par labu demokrātijai un rietumnieciskām vērtībām. Kompartijas opozīcija un reformu atbalstītāji pašā kompartijā ieguva atklātu sabiedrības atbalstu. Baltijas valstīs un citās Padomju Savienības republikās šī kustība atbalstīja lielāku suverenitāti iekšējo jautājumu lemšanā, kas vēlāk izvērtās par šo republiku pilnīgu atdalīšanos no Padomju Savienības. Tādējādi "glasnostj" bija viens no elementiem, kas noveda pie Padomju Savienības sabrukuma.