Ekoloģija

Terminu "ekoloģija" pirmo reizi 1866. gadā izmantoja vācu zoologs Ernsts Hekels. Speciālistus, kas strādā šajā sfērā, sauc par ekologiem. Daži ekologi ir specializējušies konkrētu sugu vai pat indivīdu izpētē.

Viena no nozīmīgākajām ekoloģijas problēmām ir dabas resursu un izmirstošo sugu saglabāšana, kā arī izstrādāt vismaz teorētisko bāzi pasākumiem, kas būtu jāveic, lai būtu līdzsvars starp cilvēku pieaugošajām prasībām un dabas iespējām tās apmierināt. Ekoloģija ir cieši saistīta ar tādām zinātnēm, kā fizioloģiju, ģenētiku, sistemātiku, evolūcijas teoriju, ģeogrāfiju, meteoroloģiju, matemātiku, fiziku, ķīmiju un citām zinātnēm.

Izšķir divas nozīmīgas ekoloģijas nozares: autekoloģiju (pēta konkrētas sugas mijiedarbību ar citām sugām un apkārtējo vidi) un sinekoloģiju (pēta atsevišķas ekosistēmas). Nereti atsevišķi tiek izdalīta populāciju ekoloģija jeb demekoloģija. Īpaši tiek izdalīta arī cilvēka ekoloģija.

Iespējams labākais veids, kā norobežot moderno ekoloģiju, ir aplūkot organizācijas līmeņa jēdzienu, kuru var attēlot ekoloģiskajā spektrā. Visaugstākā šajā spektrā ir ekosfēra, kam seko bioms, ainava, ekosistēma, kopiena, populācija, organisms, orgānu sistēma, orgāns, audi un visbeidzot šūna.

Vispārīgi runājot, ekoloģija ir salīdzinoši jauna zinātnes nozare. Par atsevišķu zinātni tā kļuva 1960. gados, kad sākās plašas cilvēku aktivitātes, rūpējoties par dabisko vidi. Tomēr ekoloģijas idejas zināmā mērā ir bijušas zināmas jau sen, un mūsdienās ekoloģijā izstrādātie principi ir bijuši cieši saistīti ar citām bioloģijas nozarēm. Var uzskatīt, ka viens no pirmajiem ekologiem bija sengrieķu filozofs Aristotelis vai arī viņa skolnieks Teofrasts, kuri izrādīja lielu interesi par dzīvās dabas daudzveidību. Teofrasts savos darbos ir aprakstījis dzīvnieku un augu pasaules mijiedarbību. Arī seno indiešu eposos Mahābhārata un Rāmājana ir aprakstītas dažādu dzīvnieku sugu, biotopu, barošanās, vairošanās un uzvedības izmaiņas, mainoties apkārtējais videi.

Terminu "ekoloģija" pirmo reizi 1866. gadā izmantoja vācu zoologs Ernsts Hekels savā darbā "Organismu vispārējā morfoloģija" (Generelle Morphologie der Organismen).

Pamatraksts: ekosistēma

Tā kā visu pasaules dzīvību vienlaicīgi ir grūti pētīt, tad ekologi pārsvarā ir specializējušies noteiktu ekosistēmu izpētē. Ekosistēmu veido biocenoze, dzīvo organismu kopums dotajā ekosistēmā, un biotops, tās fiziskā vide. Sauszemes ekosistēmas ietver mežus, savannas, pļavas, krūmājus, tundras, tuksnešus un tā tālāk. Jūras un saldūdens ekosistēmas veido okeāni, ezeri, upes, purvi un tā tālāk. Visas pasaules ekosistēmas veido biosfēru.

Ekosistēmas tiek izdalītas arī pēc citiem faktoriem, piemēram, pēc klimata, augsnes, minerāliem, saules gaismas daudzuma, ūdens pieejamības.

• Ekoloģiskā niša
• Agroekoloģija

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ekoloģija.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• «Ecology» (angliski). ecology.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 30. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 30. jūlijā.

Šis ar bioloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l