Okeāni (no sengrieķu: Ωκεανός, Ōkeanós) ir vislielākās ūdenstilpes uz Zemes.
Aptuveni 71% no Zemes virsmas klāj okeāni. Visos okeānos ir tikai sālsūdens un vidējā sāls koncentrācija ir 35 promiles. Bieži vien ar terminu "okeāns" apzīmē visu pasaules okeānu kopumu.
Visi pasaules okeāni ir savstarpēji vienoti ar plašām ūdens masām — visus okeānus kopā bieži sauc par Pasaules okeānu. Pasaules okeāna sadalījums mazākos okeānos ir balstīts vairāk uz tradīciju nekā uz noteiktām ģeogrāfijas vai ģeoloģijas likumsakarībām.
Mazākas okeānu daļas, kuras sauszeme vairāk vai mazāk nodala no okeāna galvenās platības, sauc par jūrām un līčiem. Okeāna daļas sašaurinājumu sauc par šaurumu.
Liela daļa zinātnisko avotu un arī izglītības sistēma bieži saglabā uzskatu, ka ir tikai četri okeāni, tomēr jēdziens "Dienvidu okeāns" nākotnē visdrīzāk nostiprināsies un tiks lietots aizvien biežāk.
Okeānu no sauszemes atšķir ne tikai tas, ka to klāj dziļa ūdens slānis. Zemes garoza zem okeāniem būtiski atšķiras no Zemes garozas zem sauszemes — tāpēc Zemes garozu iedala okeāniskajā Zemes garozā (sima — nosaukums piešķirts, izmantojot galveno veidojošo elementu — silīcija un magnija — ķīmiskos simbolus) un kontinentālajā Zemes garozā (sials — attiecīgi — silīcijs un alumīnijs).
Okeāniskā Zemes garoza pēc uzbūves vairāk atbilst vissenākajai Zemes garozai un tā ir vecāka nekā kontinentālā Zemes garoza (aptuveni 4,4 miljardi gadu, savukārt visvecākā kontinentālā Zemes garoza veidojās pirms 3,8—3,9 miljardiem gadu). Okeāniskā Zemes garoza sastāv galvenokārt no bazalta — tumša, blīva ieža, tā ir smagāka nekā kontinentālā Zemes garoza. Zem okeāniem Zemes garoza ir arī plānāka — tās biezums ir 5—10 kilometri.
Okeānu centrālajā daļā bieži atrodas vidusokeāniskās grēdas — šajās zonās, magmai paceļoties no dziļākiem Zemes slāņiem, veidojas jaunā Zemes garoza. Zemes garoza no vidusokeāniskajām grēdām virzās uz ārpusi — uz kontinentu pusi, lai atkal nogrimtu dziļāk Zemes mantijā okeānu dziļvagās, kas parasti atrodas tuvāk kontinentu krastiem.
Okeāniskajai Zemes garozai lēnām virzoties no vidusokeāniskās grēdas uz dziļvagu, uz tās virsmas uzkrājas okeānā dzīvojošo organismu atliekas un sanesas no sauszemes. Dziļvagās — subdukcijas zonās šie nogulumi nonāk dziļākos Zemes slāņos un iekļaujas magmā.
Ar okeānu izpēti nodarbojas īpaša zinātne — okeanogrāfija.
Cilvēki uzsāka pārbraucienus pa okeāna virsmu jau aizvēsturiskajos laikos. Tomēr plašākas zināšanas par okeāniem cilvēki ieguva pēdējā gadsimta laikā, jo sevišķi — pēdējās gadu desmitos. Lielais okeānu dziļums un ar to saistītās tehniskās grūtības ļāva izveidot agrīnas tehnoloģijas okeāna dzīļu izpētei tikai 1930.—1950. gados un šo tehnoloģiju pilnveide turpinās arī tagad.
Lielāko daļu okeāna gultnes cilvēki vēl nav kartējuši un izpētījuši. 1995. gadā, balstoties uz okeānu ūdens virsmas gravitācijas novirzēm, tika izveidota Pasaules okeāna gultnes virsmas fiziski-ģeogrāfiskā karte, kas iekļauj zemūdens objektus, kas lielāki par 10 kilometriem.
Balstoties uz dziļumu un attālumu no krasta, kā arī uz fizisko un bioloģisko raksturlielumu izmaiņām, okeānu var iedalīt zonās pēc dažādiem principiem. Pēc gaismas pieejamības okeānu iedala šādi:
Pēc attāluma no sauszemes okeānu iedala šādi:
Pelaģiāli iedala arī šādi:
Pasaules okeāns, pateicoties tā dominējošajai virsmas platībai, lielā mērā nosaka klimatu uz Zemes. Okeānu straumes spēj izmainīt klimatu arī plašos sauszemes reģionos, pārvietojot tālāk ziemeļos siltas ūdens masas un līdz ar to radot siltāku un mitrāku klimatu (Golfa straume Eiropā) vai tieši otrādi — nesot uz tropisko joslu vēsāka ūdens masas, tādējādi piegulošajā sauszemē radot ļoti sausu klimatu (Peru straume Dienvidamerikas rietumu piekrastē). Antarktīdai tuvāk novietotā Rietumvēju straume ir vienīgā okeānu straume, kas apjož visu Zemi, ietekmējot straumju režīmu arī Atlantijas, Indijas un Klusajā okeānā un nosakot klimatu šajā Dienvidu okeāna reģionā.
Dramatiskākā ar okeānu saistītā klimatiskā stihija ir tropiskie cikloni (viesuļvētras).
Okeānos ir ļoti liela augu, dzīvnieku un citu veidu organismu sugu daudzveidība. Lielākajai daļai šo organismu nav radniecīgu sugu uz sauszemes.
Okeāniem ir pieaugoša nozīme pasaules ekonomikā. Galvenie okeānu izmantošanas veidi:
Tektonisko procesu rezultātā, pārvietojoties kontinentiem Zemes pagātnē ir eksistējuši citi okeāni. Paleoģeogrāfi izdala šādus pagātnes okeānus:
un citi.
Zeme ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras virsmas ir ūdens šķidrā formā. Pastāv iespēja, ka senatnē okeāni bijuši uz Neptūna pavadoņa Tritona. Ļoti iespējams, ka zem bieza ledus slāņa okeāns klāj visu Jupitera pavadoņa Eiropas virsmu.
Pastāv iespēja, ka okeāni atrodas uz Urāna un Neptūna, taču šo planētu blīvā atmosfēra un pagaidām nenoskaidrotā iekšējā struktūra neļauj izdarīt noteiktus pieņēmumus. Iespējams, ka Marsa ziemeļu puslodē arī ilgstoši atradies lielāks ūdens baseins. Lielākais Saturna pavadonis Titāns, iespējams, satur ogļūdeņražu ezerus polārajos reģionos, pastāv iespēja, ka zem Titāna ārējās virsmas var atrasties arī ūdens okeāns.
Tīram ūdenim ir ļoti vāji zila krāsa, kas redzama tikai tad, ja ūdens ir ļoti lielā tilpumā. Ūdens molekulu kodoli vāji absorbē gaismas spektra sarkano daļu — šis ir vienīgais zināmais gadījums, kad krāsas dabā ietekmē kodolu, nevis elektronu dinamika. Rezultātā zilā gaisma spēj iespiesties dziļāk ūdenī nekā sarkanā un pārējās krāsas. Debesu atstarošanās okeāna virsmā var dot papildus zilās krāsas efektu, taču tai nav noteicošā nozīme.
This article uses material from the Wikipedia Latviešu article Okeāns, which is released under the Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 license ("CC BY-SA 3.0"); additional terms may apply (view authors). Saturs ir pieejams saskaņā ar CC BY-SA 4.0, ja vien nav norādīts citādi. Images, videos and audio are available under their respective licenses.
®Wikipedia is a registered trademark of the Wiki Foundation, Inc. Wiki Latviešu (DUHOCTRUNGQUOC.VN) is an independent company and has no affiliation with Wiki Foundation.