Kalnu Karabahas Konflikts

Blakus tiem atrodas Līdzenuma Karabahas reģions, kura juridiskā piederība Azerbaidžānai netiek apstrīdēta. Konflikta sākotne ir meklējama 1918. gadā līdz ar Armēnijas un Azerbaidžānas Republiku izveidošanos. Pēc Sarkanās armijas uzbrukuma 1921. gadā izveidoja Padomju Azerbaidžānas Kalnu Karabahas autonomo apgabalu, kas no 1922. līdz 1936. gadam bija Aizkaukāza PFSR sastāvā.

Kalnu Karabahas konflikts
Rozā krāsā iezīmēta teritorija, kas līdz 2023. gada septembrim atradās armēņu kontrolē, zaļā krāsā — Azerbaidžānas karaspēka ieņemtās teritorijas, zilā krāsā armēņu atstātās teritorijas, vertikāli svītrotās teritorijas kontrolē Krievijas bruņotie spēki.
Datums 1988 — turpinās Vieta Dienvidrietumu Azerbaidžāna, Armēnijas pierobeža ar Azerbaidžānu Iznākums 2020. gada kara laikā Kalnu Karabahas dienviddaļu ieņēma Azerbaidžānas armija.
Karotāji
Armēnija Arcahas Republika (Kalnu Karabaha) Atbalsts ar ieročiem: Krievija	Azerbaidžāna Atbalsts: Turcija Pakistāna Atbalsts ar ieročiem: Krievija Izraēla
Komandieri un līderi
Nikols Pašinjans (Armēnijas premjerministrs, virspavēlnieks) Dāvids Tonojans (Armēnijas aizsardzības ministrs) Artaks Davtjans (Armēnijas Ģenerālštāba priekšnieks) Bako Saakjans (Arcahas prezidents, virspavēlnieks) Karens Abrahamjans (Arcahas aizsardzības ministrs)	Ilhams Alijevs (Azerbaidžānas prezidents, virspavēlnieks) Zakirs Hasanovs (Azerbaidžānas aizsardzības ministrs) Nadžmadins Sadigovs (Azerbaidžānas Ģenerālštāba priekšnieks)
Zaudējumi
Miruši: ap 6 000 (1988—1994) ap 2 000 un tikpat civiliedzīvotāju (1994.–2017. gada sākums)	Miruši: ap 25 000 (1988-1994) vismaz 1,008 zaldātu and 90+ civiliedzīvotāju (1994.–2016.) Ievainoti: vismaz 1205 zaldāti un 140 civiliedzīvotāji

Pašreizējais konflikts sākās 1988. gadā, kad Karabahas armēņi pieprasīja Karabahas pakļautību pārcelt no Padomju Azerbaidžānas uz Padomju Armēniju. Konflikts saasinājās līdz asiņainam karam 1990. gadu sākumā. 1994. gadā parakstītais uguns pārtraukums deva divus gadu desmitus ļoti relatīvas stabilitātes, kura ievērojami pasliktinājās līdz ar Baku pieaugošo vilšanos par status quo, pretrunā ar Erevānas centieniem to nostiprināt. Konflikta eskalācija notika 2016. gada aprīlī un 2018. gadā.

2020. un 2023. gadā notika liela mēroga karadarbība, kuras laikā Azerbaidžānas bruņotie spēki ieņēma Kalnu Karabahu, karadarbībā dzīvību zaudēja aptuveni 6500 cilvēku.

 

 

Senvēsture

Daļa vēsturnieku uzskata, ka pašreizējās Kalnu Karabahas zemes jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras bija iekļautas armēņu Ervanduni valstī, daļa domā, ka tās austrumu robežas sniedzās tikai līdz Sevana ezeram. Droši zināms, ka 2. gadsimta sākumā šī teritorija tika iekļauta Lielarmēnijas sastāvā kā Arcahas province. Kad Armēnijas valsts, kura savos ziedu laikos bija sniegusies no Vidusjūras līdz Kaspijas jūrai, 4. gadsimtā sabruka, šo rajonu pievienoja Persijas impērijai kā Kaukāza Albāniju. 6. gadsimta vidū tā nokļuva arābu kontrolē, 9.—16. gadsimtā bija armēņu Hačenas kņazistes sastāvdaļa. No 17. gadsimta sākumā šeit valdīja sīki armēņu feodāļi - meliki, bet 18. gadsimta otrajā pusē meliku strīdu izraisīta pilsoņu kara rezultātā Kalnu Karabaha nokļuva Persijas pārvaldītajā jaunizveidotajā Karabahas hanistē, kuru 1813. gadā Gulistānas miera līgums nodeva Krievijas Impērijai un 1822. gadā pārvērsta par provinci, vēlāk - par Šušas apriņķi.

Krievijas Impērijā

Kopš Karabahas hanistes laikiem 18. gadsimta otrajā pusē Karabahas teritorijā apmetās ievērojams skaits tjurku, tolaik nepareizi sauktu par "tatāriem" vai pat "persiešiem" (vai "adžamiem", kas nozīmēja šiītu ticības pārstāvjus — kā persiešus, tā tjurkus), kas radīja reliģisko un etnisko spriedzi un izsauca liela mēroga armēņu izceļošanu no tās. Vairāk kā 11 tūkstošu armēņu ģimeņu, baidoties no musulmaņu naida, aizbēga uz Krievijas iekšējiem rajoniem. Par tjurku centru kļuva Šuša. Taču XIX gadsimta vidū armēņi sāka atgriezties dzimtajās vietās, un uz 1920. gadu pat Šušā armēņu bija gandrīz 80% iedzīvotāju. 1905. gada revolūcijas laikā tas izvērtās par asiņainām sadursmēm, nosauktām par "armēņu—tatāru masu slepkavībām", jo daudzi armēņi atbalstīja revolucionārus, kamēr vietējie tjurki bija noskaņoti konservatīvi. Vēl viens no konflikta iemesliem bija 1892. gada Krievijas Impērijas likums, pēc kura nekristieši nevarēja ieņemt vairāk kā 20% vietu vietējā pašvaldībā neatkarīgi no viņu skaita un vēlēšanu rezultātiem. Likums bija vērsts pret ebrejiem, taču Aizkaukāzā no viņa vairāk cieta musulmaņi. Citos periodos, īpaši kopš XX gadsimta sākuma, apzināts varas iestāžu spiediens tika vērsts pret armēņiem, kuri, izmantojot musulmaņu novājināto stāvokli, bija pārņēmuši vairumu vadošo amatu, kas izsauca musulmaņu skaudību. 1903. gada cara rīkojums atņēma visus īpašumus Armēņu apustuliskajai baznīcai, kas pastiprināja konflikta reliģisko sastāvdaļu. 1905. gadā šis rīkojums tika atcelts, bet bija jau par vēlu. Lai gan smagākie notikumi risinājās ārpus Kalnu Karabahas (īpaši Baku un Nahičevānā), tomēr arī Kalnu Karabahā bija simtiem nodedzinātu māju un simtiem nogalināto no abām pusēm. Ar abu pušu slepkavošanu nodarbojās arī zaldāti, kuriem pēc pusgada ignorances valdība pavēlēja pārtraukt konfliktu.

20. gadsimta sākumā arī uz to laiku vēl sauktie par "Azerbaidžānas tatāriem" (vārds "Azerbaidžāna" parādījās XIX gadsimta beigās kā izkropļots senās Irānas provinces Atropatēnas nosaukums) sāka sajust sevi kā atsevišķu tautu, tomēr vēl 1920. gadā etnogrāfs Marrs ziņoja, ka pārsvarā Azerbaidžānas musulmaņi jūtot tikai reliģisku kopību. Tas radīja papildu pretrunu un spriedzi starp tautu, kura jau domāja etniskās kategorijās, un tautu, kas uztvēra sevi tikai kā reliģisku grupu. Armēņu revolucionāri teroristiskā dašnaku organizācija izrādījās visefektīvākā kaujas grupa reģionā, veicot masu slepkavošanas un iebiedēšanas akcijas, kamēr "tatāri" bija daudzskaitlīgāki, taču sliktāk organizēti.

1918.—1920. gada karš

Pēc nedroša miera perioda 1918. gadā Aizkaukāzu sasniedza Krievijas revolūciju un pilsoņu kara vēsmas. Mēģinājumi izveidot kopīgu Aizkaukāza federāciju izšķīda, piedevām martā Baku notika azerbaidžāņu vadošās partijas — musavatistu grautiņš, kuru kopīgi veica lielinieku un armēņu—dašnaku vienības, šis process sāka izplatīties uz citām pilsētām, un 1918. gada maijā Gendžē tika pasludināta Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika (ADR), kura pretendēja arī uz armēņu apdzīvotajiem Kalnu Karabahas un Zangezūras (DA Armēnijā) rajoniem. Armēņus tas neapmierināja, un jūnijā Šušā tika pasludināta Kalnu Karabahas neatkarība. Jaunajā valstī atkal uzliesmoja vecā nepatika. Ja iepriekšējā vara daudzmaz regulēja stāvokli, tad jaunā, tīri armēniskā, to kontrolēt nevēlējās, un bruņoti armēņi drošības dēļ liedza lopkopjiem — azerbaidžāņiem dzīt lopus uz vasaras ganībām kalnos tuvu armēņu ciemiem, tā draudot viņu lopiem un vēlāk saimniekiem ar bada nāvi. Septembrī Turcija, noslēgusi militāru savienību ar ADR, virzīja savus spēkus pret Kalnu Karabahu, pieprasot no tās pakļauties ADR. Turkiem izdevās pārņemt savā kontrolē Šušu un galvenos ceļus, taču drīz Turcija kapitulēja Antantes priekšā un ar novembri turku karaspēks bija zaudējis vadību. No Zangezūras palīgā armēņiem devās ģenerāļa Andranika Ozaņjana armija, taču pēc angļu prasības tā bija spiesta atgriezties un aicināt Karabahas armēņus noslēgt mieru ar ADR. Tikmēr gan armēņu pašaizsardzības vienības, gan azerbaidžāņu un turku karaspēks nodarbojās ar to, ka aplaupīja un reizēm slepkavoja pretējās puses iedzīvotājus. Stāvokli pasliktināja arī 40 tūkstoši bēglu reģionā, no kuriem 30 tūkstoši bija armēņi, bet 10 tūkstoši — musulmaņi. Gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai tolaik bija milzīga teritoriāla apetīte, nesavienojama ar viņu iespējām; tā Parīzes miera konferencē (1919) Armēnija prasīja sev izeju uz Vidusjūru caur Turciju, bet Azerbaidžāna uz Melno jūru caur dienvidu Armēniju un Gruziju līdz Batumi. Šādos apstākļos stratēģiski vērtīgā Kalnu Karabaha bija kļuvusi uz laiku maznozīmīga visām iesaistītajām pusēm. Miera sarunas 1919. gadā nenesa augļus; reģionu daļēji kontrolējošie angļi visumā nostājās azerbaidžāņu pusē. 1919. gada vasarā Azerbaidžāna sāka Kalnu Karabahas blokādi, kas izsauca badu. Taču azerbaidžāņu spēku mēģinājums jūnijā iekarot Šušas armēņu kvartālus neizdevās. Augustā armēņu Kalnu Karabahas vadība padevās Azerbaidžānas jurisdikcijai, nesaņemdama ārēju palīdzību un atzinusi tālāku pretošanos par bezcerīgu.

1920. gadā, turpinoties, gan mazākā mērā, laupīšanām un slepkavībām, abas puses apzinājās armēņu sacelšanās neizbēgamību un gatavojās tai. Tā sākās 23. martā un lai gan bija sekmīga lauku un pierobežas rajonos, taču nekompetentā izpildījuma dēļ tika apspiesta centrā. Rezultāts bija kārtējais armēņu grautiņš Šušā un apkaimē ar ap 500 upuriem. Pēc tam azerbaidžāņi pamazām sāka pārņemt savā kontrolē pārējo teritoriju, taču nepaspēja — pēc mēneša iebrukušais padomju karaspēks vienas diennakts laikā nokļuva līdz Baku un gāza ADR valdību. Tā kā gandrīz visi ADR spēki atradās Kalnu Karabahā, padomju vara ātri tika izplatīta pa visu līdzenumu Azerbaidžānu. Maijā Sarkanā armija ieņēma Kalnu Karabahas ziemeļdaļu un vietējie armēņi to uzņēma labvēlīgi, jo lai gan padomju vara acīmredzami bija noskaņota atstāt Kalnu Karabahu Azerbaidžānas sastāvā, tā izskatījās mazāks ļaunums nekā angļu un azerbaidžāņu nacionālistu kopīga pārvalde. Reģiona dienvidos līdz augustam saglabājās divvaldība starp padomju varu un armēņu spēkiem, līdz armēņiem nācās atkāpties.

Šo 1918.—1920. gadu konfliktu bieži sauc par Azerbaidžānas un Armēnijas karu, lai gan abas armijas, cīnoties ar pretinieku vietējiem brīvprātīgajiem, ne reizi nesatikās kaujā.

Padomju Azerbaidžānas sastāvā

Pēc nelieliem strīdiem, Kalnu Karabaha tika atstāta Azerbaidžānas sastāvā kā autonoms novads. Vēlāk tas tika pasniegts kā "'ļeņiniskās nacionālās politikas mirdzošs piemērs", kā risināt nacionālas problēmas. Var piekrist, ka kamēr centrālā padomju vara stingri turēja stūri savās rokās, tās politika ļāva noturēt situāciju vismaz ārēji mierīgu. Armēnijas PSR vadība regulāri Maskavu lūdza nodot novadu tās pakļautībā, taču nesaņēma atbalstu azerbaidžāņu iebildumu dēļ, kuri savukārt norādīja uz pārsvarā azerbaidžāņu apdzīvotiem rajoniem Armēnijā, kurus varētu nodot Azerbaidžānai. Kolīdz vara ap 1987. gadu sāka pāriet vietējo iestāžu rokās, tā konflikts atsākās no jauna.

Kalnu Karabahas karš (1988–1994)

 

Kalnu Karabahas karš, kas pazīstams arī kā Arcahas atbrīvošanās karš Armēnijā un Kalnu Karabahā, bija bruņots konflikts, kas notika no 1980. gadu beigām līdz 1994. gada maijam Kalnu Karabahas anklāvā Azerbaidžānas dienvidrietumu daļā, starp armēņu etnisko vairākumu, kurus atbalstīja Armēnija, un Azerbaidžānu. Kad karš attīstījās, jo PSRS sabrukuma laikā centrālā vara izrādījās nespējīga to apturēt, Armēnija un Azerbaidžāna, abas bijušās padomju republikas, Karabahas kalnos saķērās ilgstošā, nedeklarētā karā, kurā Azerbaidžāna neveiksmīgi mēģināja apturēt separātismu Kalnu Karabahā.

Armēņu vēlme apvienoties aizsākās 1988. gadā relatīvi mierīgā veidā. Starpetniskās sadursmes starp abām pusēm izcēlās neilgi pēc tam, kad Azerbaidžānas Kalnu Karabahas autonomā apgabala (KKAA) parlaments savā galvaspilsētā Stepanakertā 1988. gada 20. februārī nobalsoja par reģiona apvienošanu ar Armēniju. Notika referendums, ko boikotēja azerbaidžāņu Kalnu Karabahas iedzīvotāji, un tajā lielākā daļa vēlētāju balsoja par formālu neatkarību, kas nozīmēja faktisku apvienošanos ar Armēniju. Tuvojoties Padomju Savienības sabrukumam, etniskā spriedze pakāpeniski pieauga. Abas puses izteica pretenzijas par otras puses savā teritorijā veiktajām etniskajām tīrīšanām un grautiņiem.

Deklarācija par iziešanu no Azerbaidžānas sastāva 1991. gadā bija galīgais rezultāts teritoriālajam konfliktam par zemes piederību. Tā kā Azerbaidžāna paziņoja par neatkarību no Padomju Savienības un atcēla anklāva valdības pilnvaras, armēņu vairākums nobalsoja par izstāšanos no Azerbaidžānas. Šajā procesā viņi pasludināja neatzīto Kalnu Karabahas Republiku.

Sākumposms

M. Gorbačova atklātības politika Armēnijā noveda pie atklātām prasībām pēc Kalnu Karabahas atdošanas. Kā viens no iemesliem tika minēts azerbaidžāņu migrantu pieplūdums — ja 1926. gadā azerbaidžāņu apgabalā bija 10%, tad 1989. gadā 22%,— kā arī, protestētājuprāt, tīši vai netīši nolaidīgā attieksme pret apgabalu no Baku puses. Vēlākais Azerbaidžānas prezidents Heidars Alijevs intervijā apstiprināja, ka azerbaidžāņu iefiltrēšana reģionā bijusi viņa apzināta politika.

Vienlaikus sākās azerbaidžāņu un pārējo cittautiešu izspiešana no Armēnijas pamatteritorijas. 1988. gadā Baku parādījās pirmie bēgļi no Armēnijas, kuri stāstīja dzirdētas briesmu lietas — kuras nerada apstiprinājumu un iespējams, ka bija tīši palaistas baumas, lai piespiestu azerbaidžāņus atstāt Armēniju bez tiešas vardarbības. Protams, ka šādos apstākļos Kalnu Karabaha pat gribēdama nevarēja palikt malā.

Tomēr bija diezgan manāma pretruna starp Erevānas nacionālistiem, kuri tieši stādīja savas prasības un īpaši neslēpa antikomunismu, un KKAA armēņu vadību, kura daudz rezervētāk uztvēra gan runu patosu, gan to saturu. Stepanakertas "nomenklatūra", kā tolaik sauca padomju funkcionārus, vispirms vēlējās mierīgu dzīvi un pārmaiņas nokārtot sarunās aizkulisēs, nevis ar mītiņiem vai bruņotu spēku. Šādi vadītāji bija raksturīgi visai Azerbaidžānai, kuru H.Alijeva režīms bija pilnībā pakļāvis savai kontrolei, pārvēršot to par sava klana iedzīvošanās mājvietu. Lielā mērā tādēļ Kalnu Karabahā armēņi un azerbaidžāņi vēl turpināja sadzīvot, lai arī skatoties viens uz otru ar lielām un pamatotām aizdomām. Konfliktu nācās izprovocēt no ārienes — 22. februārī liela bruņotu vīru grupa no azerbaidžāņu Agdamas mēģināja nokļūt Stepanakertā, un pie Askeranas viņus mēģināja apturēt azerbaidžāņu milicija un vietējie iedzīvotāji. Divi azerbaidžāņi sadursmē gāja bojā (vismaz vienu no tiem nošāva milicija). Pēc tam, kad notikums tika attiecīgā formā pasniegts Azerbaidžānas TV, Baku piepilsētā Sumgaitā notika labi organizēts armēņu grautiņš it kā par atbildi uz Armēnijas rīcību.

Notikumu hronoloģija no 1988. gada vasaras līdz 1992. gada sākumam

 

1988. gada jūlijā Kalnu Karabahas apgabala padome pieņēma lēmumu izstāties no Azerbaidžānas sastāva. Gan Baku, gan Maskava viņiem atteica. Rudenī savstarpēji grautiņi un bēgļi bija kļuvuši par normu visā Armēnijas un Azerbaidžānas teritorijā. 1989. gada sākumā Kalnu Karabahā puses pa reizei šāva viena uz otru, tomēr tas vēl nebija karš.

1989. gada janvārī Maskava lēma ieviest KKAA tiešo pārvaldi no Maskavas, nozīmējot īpašu pārvaldes komiteju. Novembrī komiteja tika likvidēta, aicinot tā vietā radīt kopīgu Baku un Stepanakertas pārstāvju grupu. Taču KKAA tam nepiekrita, un izveidojās divvaldība starp abu spēku pārstāvjiem.

1990. gada janvārī sākās kaujas uz Armēnijas un Azerbaidžānas robežas ar artilērijas pielietošanu. Janvārī pēc armēņu grautiņa pēdējā Azerbaidžānas pilsētā, kur viņi bija palikuši — Baku — pilsētā tika ievests padomju karaspēks, kurš netraucēja grautiņiem, toties centās apturēt jebkādas nelojāluma izpausmes. Arī padomju karaspēka daļas Stepanakertā tiek apvainotas par daudzām nelikumībām šai laikā gan pret armēņiem, gan pret azerbaidžāņiem. 1990. gadā Kalnu Karabahā tika ievestas azerbaidžāņu milicijas specvienības, kuras nodarbojās ar kārtības uzturēšanu, ciemu dedzināšanu, laupīšanām un slepkavībām.

Neticība padomju "miera spēkiem" KKAA to neefektivitātes dēļ noveda pie tā, ka vietējie armēņi atkal atdeva savu uzticību nelikumīgiem — un dažādā mērā bandītiskiem — vietējiem militāriem formējumiem, kuri aizstāvēja to intereses. Regulāri bija kļuvuši uzbrukumi armijai, lai iegūtu ieročus: 1990.—1991. gados tādu bija vairāk kā simts gadā. Vienlaikus notika visu bruņoto formējumu — kā legālo, tā nelegālo — laupīšanas un iebiedēšanas uzbrukumi civiliedzīvotājiem, vairākas reizes tika uzspridzināti azerbaidžāņu pasažieru autobusi. Pirmajos četros 1991. gada mēnešos bija fiksēti ap 80 uzbrukumi mierīgajiem armēņu iedzīvotājiem un ap 60 — azerbaidžāņu. Azerbaidžāņu varas iestādes ar milicijas specvienību palīdzību veica armēņu deportācijas no mazāk aizsargātajiem to ciemiem un nometināja viņu vietā azerbaidžāņus no Armēnijas. Daļa notverto armēņu tika izsūtīti uz Armēniju, citi ievietoti koncentrācijas nometnē pierobežā un pēc dažām dienām arī izsūtīti uz Armēniju, daļa noslepkavoti pēc vai bez spīdzināšanas.

1991. gada augustā notika PSRS sabrukums, pēc kura PSRS armijas vienības pārgāja NVS, bet vēlāk tiešā Krievijas kontrolē. Stāvokli tas īpaši neizmainīja.

Paasinājuma fāze

 

Kopš 1991. gada novembra jaunradītā Azerbaidžānas armija sāka aktīvus uzbrukumus armēņu pozīcijām, armēņi no savas puses izveidoja Arcaha Tautas atbrīvošanās armiju (ATAA). Abas puses sāka pielietot raķešu apšaudes, īpaši smagi no tām cieta Stepanakerta, jo azerbaidžāņiem bija izdevies sagrābt lielu PSRS armijas bruņojuma noliktavu Agdamā, tai skaitā 200 vagonus ar reaktīvajiem šāviņiem. Abas puses parasti atteicās evakuēt civiliedzīvotājus no apšaudāmajiem rajoniem, uzskatīdamas, ka tas būtu pirmais solis teritorijas atdošanai. 1992. gada janvārī azerbaidžāņi ieņēma divus armēņu ciemus, tajos palikušie civiliedzīvotāji, kuri vecuma vai nespēka dēļ nebija spējīgi atkāpties kopā ar armiju, tika noslepkavoti.

1992. gada februāra beigās notika pirmā veiksmīgā armēņu operācija. Par to kļuva viņu uzbrukums stratēģiski novietotajai Hodžali pilsētiņai pie lidostas, kuru apdzīvoja azerbaidžāņi, pārsvarā bēgļi no Armēnijas, un daži simti musulmaņu bēgļu no citām zemēm. Naktī uz 26. februāri (datums bija apzināti pieskaņots ka atbilde armēņu grautiņa naktij Sumgaitā pirms četriem gadiem) armēņi, kurus atbalstīja — pieņemts uzskatīt, ka bez komandieru atļaujas — NVS 366. motopulka kareivji, ieņēma ciemu, neraugoties uz tajā izvietoto Azerbaidžānas specvienību un armijas pretestību, pēc armēņu puses vairāku dienu atkārtotiem aicinājumiem civilpersonām pamest ciemu gaidāmā uzbrukuma dēļ, taču azerbaidžāņu militārā vadība, atšķirībā no civilās varas, nostājās pret evakuāciju. Pilsētiņa tika ieņemta diezgan ātri, un iedzīvotāji metās bēgt. Armēņu puse bija apsolījusi brīvu koridoru civiliedzīvotājiem, taču azerbaidžāņu varas iestādes to vairumam iedzīvotāju nebija paziņojušas. Kopā ar bēgļiem pa šo koridoru devās prom arī militārpersonas, kas deva armēņiem ieganstu apšaudīt bēgļus, azerbaidžāņi no savas puses atšaudījās. Vēlāk šai koridorā tika atrasts ap 200 līķu, vairums bojāgājušo šajā apšaudē bija veci cilvēki, sievietes un bērni. Uz daudziem līķiem. ko pēc tam izdevās atrast, bija līķu apgānīšanas sekas. Bija kritušie arī armēņu pusē. Ap 700 iedzīvotāju tika saņemti gūstā, un humanitārās organizācijas apliecināja ļoti sliktu apiešanos ar viņiem, ieskaitot spīdzināšanas un izvarošanas. Vairums no viņiem vēlāk tika atdoti azerbaidžāņu pusei vai apmainīti. Kopumā tika nogalināts ap 500 cilvēku, kas kļuva par lielāko vienreizējo slepkavošanu visa konflikta laikā.

Pastāv versija, ka Azerbaidžānas Tautas Frontes (ATF) kaujinieki, kuri piedalījās Hodžali aizsardzībā, varēja tīšām izprovocēt armēņus uz bēgļu slepkavošanu ar apšaudēm, lai ar šo traģēdiju panāktu toreizējā prezidenta Mutalibova krišanu. Pats Mutalibovs apgalvoja, ka viņa sūtītā palīdzība Hodžali nesasniedza adresātus, jo viņam traucēja spēki, kas centās atņemt viņam varu.

1992. gada pavasarī armēņu spēki sagrāba teritoriju ārpus paša anklāva, tā draudot katalizēt citu reģiona valstu iesaistīšanos. Ļoti svarīgas bija cīņas par Lačinas koridoru Azerbaidžānā, kura kontrole kopš 17. maija deva armēņiem izeju no Armēnijas teritorijas uz Karabahu. 9. maijā armēņi ieņēma Šušu — administratīvi svarīgāko azerbaidžāņu apdzīvoto vietu Kalnu Karabahā, kas noveda pie masu nekārtībām un cīņas par varu Baku. Prokrieviskais prezidents Mutalibovs to rezultātā aizbēga uz Maskavu, jaunais ATF un Turcijas atbalstītais prezidents Eļčibejs jūnijā sāka daļēji veiksmīgu militāru ofensīvu Kalnu Karabahas robežrajonos, taču uz ziemas sākumu iniciatīva atkal piederēja armēņiem, kuri veica akcijas galvenokārt rajonā starp Kalnu Karabahu un Armēniju, nostiprinot transporta sakarus. Starpniecība, ko veica vairākas grupas, tostarp Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), nespēja panākt kopīgu miera rezolūciju. 1993. gadā NVS armija neplānoti atstāja savu dislokāciju Gendžē un nodeva visu savu bruņojumu ar ATF konfliktā esošajam Azerbaidžānas pulkvedim Huseinovam, kurš pie mēģinājuma viņam to atņemt veiksmīgi atsita 15-kārtīgu pārspēku, sacēla dumpi, pieprasot prezidenta Eļčibeja demisiju un aplenca Baku. Heidars Alijevs, kurš tobrīd vadīja Nahčivanas autonomiju, pierunāja darboties kopīgi ar politiskām cīņas metodēm, un ar rudeni Alijevs kļuva par prezidentu, bet Huseinovs par premjerministru. Kamēr Azerbaidžānā bija aizņemti ar varas dalīšanu, armēņi paplašināja savus iekarojumus tās teritorijā, norādot, ka tā viņi nodrošinās pret savas teritorijas apšaudēm. Tā, 23. jūlijā krita Agdama — agrāk ap 50 000 cilvēku apdzīvotais rajona centrs tika sagrauts un daļēji nodedzināts (saglabājot tikai mošeju), un pašlaik tajā mīt mazāk kā 400 cilvēku. Ziemā karadarbība norisinājās ar mainīgām sekmēm, bet pavasarī armēņi atkal veiksmīgi uzbruka un iekaroja dažus ciemus, lai gan bija cerējuši daudz vairāk. Šādos apstākļos Azerbaidžānas valdība pirmoreiz piekrita atzīt Arcahas Republiku par karojošo pusi un sākās miera sarunas, kuras noveda pie pamiera no 1994. gada 12. maija.

Pēc kara beigām 1994. gadā armēņi pilnībā kontrolēja lielāko daļu anklāva (izņemot tā ziemeļu galu un dažas mazas teritorijas austrumos), kā arī aptuveni 9% Azerbaidžānas teritorijas ārpus anklāva. Konflikta rezultātā tika piespiedu pārvietoti 230 000 armēņu no Azerbaidžānas un 800 000 azerbaidžāņu no Armēnijas un Karabahas. 1994. gada maijā tika parakstīts Krievijas organizēts bruņots pamiers, un kopš tā laika Armēnija un Azerbaidžāna piedalās miera sarunās, kuras notiek ar EDSO Minskas grupas starpniecību. Šajā grupā noteicošo lomu spēlē Krievija, kura ir liels bruņojuma piegādātājs abām pusēm, kas nozīmē tās interešu konfliktu sarunās par mieru starp abām valstīm.

Dažas sadursmes notika arī gados pēc 1994. gada pamiera, taču tās nenoveda pie pušu kontrolēto teritoriju izmaiņām.

Ilgstoša miera meklējumi

Pārrunās par mieru un Azerbaidžānas teritoriju deokupāciju svarīgākais ir Kalnu Karabahas bijušās teritorijas statuss, kā arī Lačinas koridora statuss un platums - Armēnija un vēl jo vairāk Arcaha nevēlas pieļaut nekādu Azerbaidžānas kontroli pār tiem. Viens no plāniem paredzēja vietā radīt Azerbaidžānai koridoru uz Nahčivanas anklāvu caur dienvidu Armēniju vai apmainīt šīs teritorijas, taču tam nepiekrita Azerbaidžāna. Tika piedāvāts arī izīrēt Lačinas koridoru EDSO, kas arī nerada piekrišanu Baku. Azerbaidžānas puse savukārt piedāvājusi uzskatīt par vienotu šoseju ceļu no Agdamas uz Nahčivanu caur Stepanakertu un Lačinu, jo tad abas puses būšot vienlīdz ieinteresētas tā funkcionēšanā. Tikmēr Stepanakertas valdība veic okupēto rajonu, īpaši Lačinas, kolonizāciju.

Armēnijas valdība pastāvīgi atrodas zem iekšēja spiediena, kurš prasa Kalnu Karabahas aneksiju. Tomēr, lai gan abas teritorijas ir cieši saistītas (tā, Arcahas 1994.—1997. gadu prezidents R. Kočarjans pēc tam 1998.—2008. gados bija Armēnijas prezidents), gaidāmās asās starptautiskās reakcijas dēļ Armēnija to nedara un pat formāli neatzīst Arcahu kā neatkarīgu valsti.

Robežu sadursmes (1994–2016)

2008. gada savstarpējās apšaudes Mardakertas apkaimē

2008. gada Mardakertas apšaudes sākās 4. martā pēc 2008. gada Armēnijas vēlēšanu protestiem. Kopš 1994. gada pamiera pēc Kalnu Karabahas kara tās bija lielākās cīņas starp armēņu un azerbaidžāņu spēkiem Kalnu Karabahas reģionā.

Armēnijas avoti apsūdzēja Azerbaidžānu par mēģinājumu izmantot turpinošos nemierus Armēnijā. Azerbaidžānas avoti vainoja Armēniju, apgalvojot, ka Armēnijas valdība cenšas novērst uzmanību no iekšējās spriedzes tajā.

Pēc incidenta 14. martā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, pieņemot balsojumā ar 39 balsīm par un 7 pret rezolūciju 62/243, pieprasīja nekavējoties izvest visus armēņu spēkus no okupētajām Azerbaidžānas teritorijām.

 

2010. gada vardarbība

2010. gada februāra Kalnu Karabahas sadursmes bija izkaisīta šāvienu apmaiņa, kas notika 18. februārī uz atdalīšanas līnijas starp Azerbaidžānas un Karabahas armēņu militārajiem spēkiem. Azerbaidžāna apsūdzēja armēņu spēkus par Azerbaidžānas pozīciju apšaudi pie vairākiem ciematiem, kā arī Agdamas rajona augstienēs ar vieglajiem ieročiem, ieskaitot snaiperus. Rezultātā tika nogalināti trīs Azerbaidžānas karavīri un viens ievainots.

2010. gada Mardakertas sadursmes bija virkne Kalnu Karabahas kara pamiera pārkāpumu. Tās notika pa visu līniju, kas atdala azerbaidžāņu un armēņu militāros spēkus no neatzītās, bet de facto neatkarīgās Kalnu Karabahas Republikas. Abas puses apsūdzēja otru par pamiera režīma pārkāpšanu. Šie pamiera pārkāpumi sagādāja armēņu spēkiem lielākajos zaudējumus kopš 2008. gada marta Mardakertas apšaudēm.

No 2008. līdz 2010. gadam abās pusēs tika nogalināti 74 karavīri.

2011.–2013. gadu sadursmes

2011. gada aprīļa beigās pierobežas sadursmes noveda pie trīs Kalnu Karabahas kareivju bojāejas, bet 5. oktobrī tika nogalināti divi azerbaidžāņi un viens armēņu karavīrs. Pavisam gada laikā tika nogalināti 10 armēņu karavīri.

Nākamajā gadā robežsadursmes starp Armēnijas un Azerbaidžānas bruņotajiem spēkiem notika no aprīļa beigām līdz jūnija sākumam, turklāt jūnijā tika fiksēti mēģinājumi šķērsot esošo sadalījuma līniju no Azerbaidžānas puses, kamēr līdz tam puses aprobežojās ar apšaudi, nepārkāpjot robežlīniju. Sadursmes izraisīja piecu Azerbaidžānas un četru armēņu karavīru nāvi.

2012. gada augustā Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, pārkāpjot vienošanos ar Ungāriju, atbrīvoja no ieslodzījuma un apbalvoja armēņa slepkavu, kam Ungārijā bija piespriests mūža ieslodzījums. Tam sekoja daudzkārtēji sīki incidenti, kuros puses vainoja viena otru. Kopumā 2012. gadā tika nogalināti 19 Azerbaidžānas un 14 armēņu karavīri. Citā ziņojumā mirušo azerbaidžāņu skaits bija 20.

2013. gada laikā sadursmēs tika nogalināti 12 Azerbaidžānas un 7 armēņu karavīri.

2014. gada sadursmes un helikoptera notriekšana

2014. gadā uzliesmoja vairāki robežkonflikti, kuru dēļ krita 16 zaldāti abās pusēs līdz 20. jūnijam.

2. augustā Azerbaidžānas varas iestādes pavēstīja, ka astoņi no viņu karavīriem krituši trīs dienu sadursmēs ar KKA spēkiem, kas ir lielākais vienreizējais kritušo skaits šīs valsts armijai kopš 1994. gada kara. KKA noliedza zaudējumus viņu pusē, ziņojot, ka azerbaidžāņi zaudējuši 14 kritušus un daudz vairāk ievainoto. Kalnu Karabahas vietējās amatpersonas ziņoja par vismaz diviem armēņu militāristu nāves gadījumiem. Nākamajā naktī tika nogalināti vēl pieci azerbaidžāņu karotāji, kas noveda nāves gadījumu skaitu vismaz līdz 15 gadiem. Vardarbība pamudināja Krieviju izteikt stingru brīdinājumu abām pusēm nesasprindzināt situāciju tālāk.

Atsevišķā incidentā 2014. gada jūlijā KKR Aizsardzības armija paziņoja, ka tās spēki nogalinājuši vienu un apcietinājuši divus Azerbaidžānas diversantu grupas locekļus, kas bija pārgājuši atdalīšanas līniju. Papildus armēņu karaspēka kustību un aprīkojuma izspiegošanai Karvačarā (Kelbadžarā), komanda tika apsūdzēta septiņpadsmit gadus vecā armēņu puiša Smbata Cakaņjana no Džumenas ciema slepkavībā. Abiem izdzīvojušajiem grupas locekļiem armēņu tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu. 2015. gada jūlijā komandas ierakstītais videomateriāls tika nodots sabiedrībai un parādīts Armēnijas valsts televīzijā.

Līdz 2014. gada 5. augustam cīņas, kas atsākās 27. jūlijā, maksāja dzīvības 14 Azerbaidžānas un 5 armēņu karavīriem. Kopš gada sākuma pierobežas sadursmēs bija krituši 27 Azerbaidžānas karavīri.

2014. gada 12. novembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki Agdamas rajonā notrieca Kalnu Karabahas aizsardzības armijas Mil Mi-24 triecienhelikopteru. Tika nogalināti trīs karavīri. Armēnijas Aizsardzības ministrija norādīja, ka helikopters bija neapbruņots un nosauca to par "bezprecedenta provokāciju". Azerbaidžānas varas iestādes apgalvoja, ka helikopters "mēģināja uzbrukt" Azerbaidžānas armijas pozīcijām. Armēnijas iestādes norādīja, ka Azerbaidžāna saskarsies ar "smagām sekām". Pēc šī incidenta 2014. gads, kopš 1994. gada vienošanās par pamieru, armēņu spēkiem kļuva par asiņaināko gadu, kurā tika nogalināti 27 karavīri, savukārt Azerbaidžānas pusē tobrīd bija uzskaitīti 34 nāves gadījumi. Vēl 2014. gadā konfliktā mira seši armēņu civiliedzīvotāji, bet gada beigās nogalināto azerbaidžāņu skaits pieauga līdz 39 (37 karavīri un 2 civiliedzīvotāji).

2015. gada sporādiskas kaujas

2015. gadā 42 armēņu karavīri un 5 civiliedzīvotāji tika nogalināti, jo sadursmes turpinājās. Turklāt krita arī 64 azerbaidžāņu karavīri.

Šīs cīņas galvenokārt notika: janvārī, jūnijā, augustā, septembrī, novembrī un visā decembrī.

Četru dienu karš (2016)

Gadu gaitā Azerbaidžāna zaudēja pacietību par viņus neapmierinošo situāciju, un uzsāka vērienīgu militāro attīstību. Jau kopš 2011. gada ik gadus Baku uz savu militāro jaudu iztērēja 3 miljardus ASV dolāru, kas bija vairāk nekā viss tālaika Armēnijas valsts budžets.

2016. gada janvārī un februārī cīņās pie Kalnu Karabahas robežas tika nogalināti četri armēņu un četri Azerbaidžānas karavīri. Pirmais 2016. gada upuris bija Kalnu Karabahas karavīrs, kuru tika nošāvis pretinieku snaiperis frontes līnijas austrumu rajonā. Februāra vidū Azerbaidžānas snaiperis nogalināja armēņu ganu. Martā sadursmēs gar Azerbaidžānas un Armēnijas robežu tika nogalināti divi azerbaidžāņu un viens armēņu karavīrs.

No 2016. gada 1. līdz 5. aprīlim smagās cīņas Kalnu Karabahas frontē noveda pie 88 armēņu un 31 līdz 92 Azerbaidžānas karavīru nāves. Pazuduši bez vēsts bija vēl viens armēņu un trīs azerbaidžāņu karavīri. Turklāt tika nogalināti arī 10 civiliedzīvotāji (seši azerbaidžāņi un četri armēņi). Sadursmju laikā tika notriekts Azerbaidžānas militārais helikopters, 13 bezpilota lidmašīnas un iznīcināts viens Azerbaidžānas tanks. Augošo Azerbaidžānas agresīvumu tajā laikā daļa novērotāju vērtē ne tikai kā sava spēka pārbaudi, bet arī kā iedzīvotāju uzmanības novēršanu no pieaugošajām ekonomiskajām grūtībām, kuras jau bija sākušas izsaukt publiskus protestus.

Atjaunojušās robežu sadursmes (2016–2018)

No 2016. gada 8. līdz 17. maijam īslaicīgās sadursmēs krita 14 armēņu un trīs Azerbaidžānas karavīri, kā arī viens Azerbaidžānas civiliedzīvotājs. 2016. gada 5. oktobrī armēņu artilērija apšaudīja Azerbaidžānas pozīcijas un viens Azerbaidžānas karavīrs tika nogalināts. Viens armēņu karavīrs tika nogalināts 2016. gada 11. oktobrī sadursmē frontes līnijā. 15. novembrī tika nogalināts Azerbaidžānas karavīrs. 27. novembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki ziņoja par šaušanu uz armēņu dronu, kas šķērsojis frontes līniju.

2017. gada 6. februārī konfliktā ar Azerbaidžānas spēkiem tika nogalināts Kalnu Karabahas karavīrs. 2017. gada 8. februārī tika nogalināts viens Kalnu Karabahas karavīrs un vēl viens ievainots apšaudē. 2017. gada 24. februārī Azerbaidžānas spēki apšaudīja armēņu pozīcijas pie Tališas ciema ar artilēriju. Nākamajā dienā izcēlās liela kauja ar Azerbaidžānas spēkiem, kas tuvojās armēņu līnijām tajā pašā rajonā, tika nogalināti 5 Azerbaidžānas karavīri.

2017. gada 15. maijā Azerbaidžānas spēku sūtīta vadāma raķete sabojāja vai iznīcināja Karabahas gaisa aizsardzības sistēmu "Osa". 2017. gada 20. maijā armēņu karavīrs tika nogalināts sadursmē ar Azerbaidžānas karaspēku, azerbaidžāņi pielietoja prettanku granātas un 60 mm mīnmetējus. 2017. gada 26. maijā Kalnu Karabahas kareivis tika nogalināts sadursmē ar Azerbaidžānas spēkiem, kurā bija lietoti mīnmetēji un granātmetēji. 2017. gada 16. jūnijā Azerbaidžānas spēki nogalināja trīs Kalnu Karabahas karavīrus. 2017. gada 22. jūnijā Kalnu Karabahas zaldāti nogalināja četrus Azerbaidžānas karavīrus. 4. jūlijā armēņu apšaudes rezultātā tika nogalināti azerbaidžāņu sieviete un viņas divgadīgais mazbērns. 2017. gada 10. jūlijā Azerbaidžānas spēki nogalināja Kalnu Karabahas karavīru. 2017. gada 25. jūlijā Azerbaidžāna apgalvoja, ka viens no tās karavīriem tika ievainots ar armēņu drona nomesto munīciju. 2017. gada 31. augustā Azerbaidžānas pozīcijas tika apšaudītas. Armēņu militārie spēki izmantoja lielkalibra ložmetējus.

2018. gadā turpinājās reti incidenti ar kritušajiem, tai skaitā 2018. gada septembrī viens Armēnijas armijas karavīrs tika nogalināts robežkontroles punktā.

2020. gada kaujas

 

2020. gada 12.–16. jūlijā notika četru dienu kaujas pie Armēnijas un Azerbaidžānas robežas ārpus Kalnu Karabahas, kurās armēņu puse atzina 5, bet azerbaižāņu puse 13 nogalinātos.

2020. gada 27. septembra rītā arī uz Kalnu Karabahas faktiskās robežas sākās smagas kaujas, kuru sākšanā abas puses apsūdzēja viena otru. Gan Armēnija, gan Kalnu Karabaha izsludināja karastāvokli un vispārējo mobilizāciju. Karastāvokli un daļēju mobilizāciju izsludināja arī Azerbaidžāna. 1. oktobrī ar kopīgu paziņojumu, aicinot konfliktā iesaistītās puses sēsties pie sarunu galda, klajā nāca ASV, Francijas un Krievijas prezidenti. Taču šo paziņojumu nosodīja Azerbaidžānu atbalstošais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Armēnijas valdība 2. oktobrī paziņoja, ka ir gatava iesaistīties miera sarunās ar starptautisko starpnieku līdzdalību, taču tikai tad, ja tiktu pārtraukta vardarbība.

9. novembrī Krievijas prezidents Vladimirs Putins, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans un Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs parakstīja pamiera vienošanos, kas paredzēja, ka armēņu un azerbaidžāņu armijas paliek pēdējā konflikta eskalācijas posmā ieņemtajās pozīcijās. Azerbaidžānas kontrolē palika Kalnu Karabahas dienviddaļa, arī reģiona otra lielākā pilsēta Šuša.

2022. gada kaujas

Naktī uz 12. septembri Armēnijas un Azerbaidžānas robežas atjaunojās bruņotas sadursmes. Azerbaidžānas Aizsardzības ministrija pavēstīja, ka Armēnijas bruņoto spēku sabotāžas grupas mīnējušas piegādes ceļus starp Azerbaidžānas armijas vienību pozīcijām Daškasanas, Kalbadžaras un Lačinas virzienos. Savukārt Armēnijas Aizsardzības ministrija izplatīja video, kurā redzams, kā azerbaidžāņu vienības cenšas pāriet robežu un ziņoja, ka Azerbaidžānas uzbrukuma dēļ bojā gājuši vismaz 49 cilvēki.

2023. gada pamiers

2023. gada 20. septembrī pēc aptuveni diennakti ilgām kaujām Azerbaidžānas armija sakāva Kalnu Karabahas karaspēku, kas piekrita pamieram un sarunu sākšanai par Kalnu Karabahas pakāpenisku nodošanu Azerbaidžānas kontrolē. Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans paziņoja, ka viņa valdība nav piedalījusies šīs vienošanās tapšanā un, ka atbildība par situāciju Kalnu Karabahā ir jāuzņemas Krievijas miera uzturētājiem, kuri tur atrodas kopš 2020. gada. Premjers arī piebilda, ka Armēnija netiks ierauta karā ar Azerbaidžānu.

Lai gan nav precīzas statistikas, 2009. gadā lielākā daļa novērotāju uzskatīja, ka ir nogalināti ap 3000 cilvēku, galvenokārt karavīri. Ar 72 nāves gadījumiem, kas reģistrēti gada laikā, 2014. gads kļuva par asiņaināko kopš kara beigām. Saskaņā ar Arcahas Karā zudušo karavīru radinieku savienības datiem, kopš 2014. gada oficiāli ir uzskaitīti kā pazuduši 239 Kalnu Karabahas karavīri.

2020. gada 11. decembrī Armēnijas Veselības ministrija paziņoja, ka 2020. gada rudens bruņotajā konfliktā dzīvību zaudējuši 2996 armēņu karavīri. Savukārt Azerbaidžānas Aizsardzības ministrija ziņoja, ka kopš 27. septembra krituši 2783 Azerbaidžānas karavīri. Kaujās Kalnu Karabahas konfliktā nogalināti arī 293 Sīrijas kaujinieki, kurus uz Karabahas konflikta zonu bija nogādājusi Azerbaidžānas sabiedrotā Turcija. Kopumā konfliktā dzīvību zaudējuši vismaz 93 azerbaidžāņu un 50 armēņu civilisti.