Zinātniskā un populārā literatūrā civilizācijas jēdziens tiek lietots dažādos kontekstos.
Šim rakstam ir nepieciešamas papildu atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz dažas atsauces. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Civilizācija" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Par vienu no izplatītākajiem var uzskatīt civilizācijas jēdzienu kā sabiedrību, kura sasniegusi zināmu attīstības pakāpi un kuru vieno vēsturiska un kultūras kopība.
Viduslaikos vairums Eiropas vēsturnieku civilizācijas jēdzienu saistīja pārsvarā ar reliģiskiem kritērijiem. Tā kā šajos gadsimtos sabiedrības apziņa lielā mērā bija reliģijas caurausta, tad arī Kristus dzimšana tika uzskatīta par galveno notikumu cilvēces vēsturē. Iedziļinoties pat vissenākajā vēsturē un izvērtējot šo faktoru lomu, nākas secināt, ka tieši sabiedrības zināšanu līmenis, nepārtraukta jaunrade bija noteicošie faktori tajās civilizācijās, kuras piedzīvojušas ilgstošu uzplaukuma posmu. Un otrādi — apsīkstot šo faktoru darbībai, civilizācijas drīz vien nonākušas attīstības strupceļā, piedzīvojušas stagnāciju un sabrukumu, līdz pat pilnīgai izzušanai no vēstures arēnas.
Eiropas civilizācijas attīstībā vairums zinātnieku, piemēram, Normans Deiviss, nosacīti izdala trīs attīstības posmus vai ciklus. Pirmais ir pirmsvēsturiskais posms, kas beidzas ar Egejas civilizācijas sabrukumu, otrs ir grieķu-romiešu periods, trešais posms sākas pēc Romas impērijas sabrukuma un turpinās mūsdienās. Līdz ar to var uzskatīt, ka Eiropas civilizācija pastāv apmēram piecus tūkstošus gadu — trīs tūkstošus pirms mūsu ēras un divus tūkstošus pēc.
Plašāks par Eiropas ir Rietumu civilizācijas, jeb Rietumu kultūras, arī Rietumu pasaules, jeb pavisam īsi — Rietumu — jēdziens. Tā kā civilizācijas jēdziens ir nosacīts, arī ģeogrāfiskās Rietumu civilizācijas robežas ir visai nosacītas. Bez Eiropas (Rietumeiropa, Centrāleiropa, Austrumeiropa, Baltijas valstis un Ziemeļvalstis) tā ietver arī Ziemeļameriku, Austrāliju un Jaunzēlandi. Daudzos aspektos Rietumu kultūras kontekstā skatāmas arī Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna.
PSRS līdz tās sabrukumam netika saistīta ar Rietumu civilizācijas jēdzienu. Baltijas valstis bija piederējušas Rietumu civilizācijai kopš to dibināšanās 1918. gadā. Taču pārējo bijušās PSRS, tagad patstāvīgo valstu, atbilstība šim jēdzienam ir visai neskaidra.
Faktoru analīze un to ietekme uz civilizāciju attīstību mūsdienās ir viens no svarīgākajiem izpētes instrumentiem. Mūsdienu zinātne kā galvenos faktorus, kas nosaka cilvēku dzīvošanai piemērotas vides veidošanos, visbiežāk min šādus:
Vēl senie grieķi tiem zināmo pasauli bija sadalījuši trīs galvenajās joslās, atkarībā no raksturīgajiem dabas apstākļiem. Par kritēriju šādai dalīšanai kalpoja gaisa temperatūra, izdalot tropiskās, mērenās un aukstās (polārās) joslas. Grieķi neizdalīja mitrumu kā atsevišķu kritēriju. Kombinējot šos faktorus, var izdalīt dažādus klimatu veidus. Praksē bieži sastopami pieci galvenie klimatu veidi ar vairākiem paveidiem (biomām) katrā. Tie ir:
Šie apkārtējās vides nosacījumi — faktori un klimatu veidi — bija galvenie, no kuriem bija atkarīgs, kad tajā vai citā vidē varēja ierasties pirmie cilvēki un sākt to apdzīvot, kā arī, kādi varēja būt cilvēku sabiedrības attīstības tempi. Jo augstāku attīstības līmeni sasniedza konkrēto vidi apdzīvojošā cilvēku populācija, jo vairāk parādījās jauni papildu faktori, ko šī populācija radīja pati kā jaunievedumus un kas arvien vairāk mazināja pirmatnējo dabas faktoru noteicošo lomu.
Pēdējos gados civilizācijas attīstības pētīšanā arvien plašāk tiek lietota multilineārā evolūcijas teorija. Ar to tiek saprasta sabiedrības attīstība vienlaikus dažādos virzienos. Citiem vārdiem, katra sabiedrība virzās pa savu evolūcijas ceļu, piemērojoties mainīgajiem apkārtējās vides nosacījumiem un veidojot tehnoloģiskas, saimnieciskas, sociālas, politiskas u.c. institūcijas, līdz ar to piemērojoties arī pašas sabiedrības darbībā radušamies sekām.
Pētījumi liecina, ka agrīnās civilizācijas parādījušās, pielāgojušās un attīstījušās visai plašā apkārtējās vides nosacījumu spektrā. Vides veidi, kuros cilvēki izplatījušies, aptver auglīgas upju ielejas un tuksnešu piejūras reģionus. Tai pat laikā virkne nosacījumu bijuši stingri determinēti. Tā cilvēku migrāciju un apmešanos ierobežoja ģeogrāfiski šķēršļi vai kaimiņi. Lai cilvēku izdzīvošana būtu iespējama, arī pārtikas resursiem vajadzēja būt pietiekamā daudzumā, ar zināmu stabilitāti un prognozējamību. Pat ja šie nosacījumi tika ievēroti, cilvēku populācijai skaitliski palielinoties, agri vai vēlu tika sasniegts līdzsvars starp pieejamās pārtikas daudzumu un iedzīvotāju skaitu. Šim skaitam turpinot palielināties, draudēja pārtikas vai citu resursu trūkums. Izeju parasti meklēja jaunievedumos — ieviešot intensīvākas resursu ieguves metodes, racionālāk tos izmantojot. Tas veicināja darbarīku un tehnoloģijas pilnveidošanos, kā arī pašas sabiedrības dziļāku strukturizēšanos — nodarbošanās veidu diferenciāciju, specializēšanos un kooperāciju, jeb produktu un pakalpojumu apmaiņu.
Tikpat kā visas lielākās senās civilizācijas bija izveidojušās lielu upju (Nīla, Tigra—Eifrata, Inda, Huanhe) ielejās un deltās. Lai gan cilvēki visos, arī vēlākos laikos un pat mūsdienās savas apmešanās vietas cenšas ierīkot ūdens tuvumā, šo upju ielejas bija raksturīgas ar to, ka:
Civilizācijas attīstībai īpaši svarīga bija augstāk minēto faktoru organiska kombinācija. Piemēram, bagāta melnzemes josla, kas pēc kvalitātes nebija daudz sliktāka par Nīlas vai Tigras un Eifratas zemēm, citur Eiropā bija tikai Ukrainā un vairākos Dienvidkrievijas apgabalos (Stavropole, Krasnodara u.c.). Tomēr, lai gan Volgas Donas stepēs bija izveidojusies Kurgānu kultūra, tā attīstības pakāpes ziņā nebija salīdzināma ar seno upju ieleju civilizācijām. Galvenais iemesls bija tas, ka uz ziemeļiem no Melnās un Kaspijas jūrām, nemaz nerunājot par seno baltu apdzīvotajām teritorijām ar centru Dņepras vidustecē, klimats pirms mūsu ēras vēl bija par vēsu, lai lietojot tolaik zināmo lauksaimniecības tehniku un tehnoloģiju, būtu iespējams iegūt pietiekamu pārtikas pārpalikumu, kas nodrošinātu lielāku iedzīvotāju skaita pieaugumu un pilsētu veidošanos.
Civilizācijai atrodoties nepārtrauktā attīstības procesā, mainījusies arī dažādu faktoru nozīme, kas šo attīstību veicinājuši vai bremzējuši. Piemēram, agrīnās Eiropas civilizācijas, tai skaitā arī Latvijas un citu tautu attīstības stadijā svarīgākā nozīme bijusi dabīgajiem ģeogrāfiskajiem faktoriem — saules siltumam, zemes ražībai, mitruma pietiekamībai, dabīgai infrastruktūrai un tml. Cilvēciskajam faktoram — pirmiedzīvotājiem un, pat vēl agrāk — pirmcilvēkiem, bija pakārtota loma. Cilvēks vēl atradās visai primitīvā attīstības pakāpē, cilvēku dzīves mūžs bija ļoti īss.
Civilizācijai progresējot, cilvēks arvien vairāk attīstīja pats sevi un pārveidoja apkārtējo vidi. Tādējādi mainijās dažādu faktoru loma tautu un valstu attīstībā. Klimatiskie un ģeogrāfiskie mūsdienu cilvēka dzīves nosacījumi joprojām ir ļoti svarīgi, bet ne tik kritiski, kā tas bija vēl pirms dažiem simtiem gadu, nemaz nerunājot par senāku vēsturi. Sabiedrības attīstības tendences arvien vairāk nosaka pati sabiedrība, tās rīcība kā svarīgākais šo tendenču ietekmējošs faktors.
This article uses material from the Wikipedia Latviešu article Civilizācija, which is released under the Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 license ("CC BY-SA 3.0"); additional terms may apply (view authors). Saturs ir pieejams saskaņā ar CC BY-SA 4.0, ja vien nav norādīts citādi. Images, videos and audio are available under their respective licenses.
®Wikipedia is a registered trademark of the Wiki Foundation, Inc. Wiki Latviešu (DUHOCTRUNGQUOC.VN) is an independent company and has no affiliation with Wiki Foundation.