Zinātne

Savukārt šīs zināšanas tiek iegūtas mērķtiecīgi, zinātniekiem apkopojot un analizējot datus, ko tie iegūst, veicot novērojumus, pētījumus un eksperimentus. Pēc tam iegūtās zināšanas ļauj teorētiski izskaidrot, kā notiek dažādas norises un parādības gan dabā, gan sabiedrībā. Par zinātni sauc arī zināšanu sistemātisku kopumu kādā noteiktā jomā.

Hipotēzes, kuras tiek izvirzītas, lai izskaidrotu kādu parādību, ir daļa no zinātnes. Hipotēžu pareizību reizēm var pārbaudīt ar eksperimentu palīdzību. Lai hipotēzi pierādītu, nepietiek veikt tikai vienu eksperimentu. Tie ir jāveic atkārtoti, lai izslēgtu kļūdas iespējamību, jo eksperimenta rezultāts var būt atkarīgs no tā veikšanas apstākļiem. Ne visas hipotēzes var pārbaudīt ar tiešiem eksperimentiem. Piemēram, hipotēzes par Saules sistēmas izcelšanos nevar pārbaudīt tieši, tomēr to var darīt, veicot apjomīgu datormodelēšanu, kā arī novērojot citu zvaigžņu sistēmu evolūciju.

Teorija ir apgalvojumu kopums. Teorijas patiesums var būt pierādīts, piemēram, relativitātes teorija, taču tas var arī nebūt līdz galam pierādīts, piemēram, superstīgu teorija. Nepareizas teorijas tiek atmestas, piemēram, flogistona teorija.

Zinātnes attīstība ir ļoti cieši saistīta ar tehnoloģijām, jo zinātnes sniegtās zināšanas tiek izmantotas dažādu tehnoloģisku procesu izveidošanā un uzlabošanā. Zinātnes pretmets ir pseidozinātne.

Pastāv dažādi zinātņu klasifikācijas veidi. Viens no plašāk izmantotajiem veidiem ir šāds:

• dabas zinātnēs (fizika, matemātika, astronomija, ķīmija, bioloģija u.c.);
• sociālajās zinātnēs (ekonomika, psiholoģija, socioloģija un citas);
• humanitārajās zinātnēs (vēsture, filozofija, valodniecība, literatūrzinātne u.c.)
• inženierzinātnes: (pārtikas tehnoloģija, ķīmijas tehnoloģija u.c.);
• starpdisciplinārās zinātnēs (konfliktoloģija u.c.)

Protams, šāds modelis ir visai nosacīts. Piemēram, psiholoģija savās apakšnozarēs nereti robežojas ar bioloģiju vai medicīnu, savukārt vairāki valodniecības un literatūrzinātnes virzieni — ar socioloģiju u.tml.

Pamatraksts: zinātnes vēsture

Zinātnes pirmsākumi ir meklējami turpat, kur radās pirmās civilizācijas — Senajā Divupē, Senajā Indijā, Senajā Ēģiptē, Persijā, Senajā Ķīnā un Maiju valstī. Vieni no pirmajiem, kuri strauji attīstīja zinātni, bija šumeri mūsdienu Irākas teritorijā. Aptuveni 3500 gadus pirms mūsu ēras šumeri nonāca ciešā kontaktā ar Indas ielejas civilizāciju. Savstarpējā mijiedarbībā tika izgudroti daudzi izgudrojumi.

Zinātne mūsdienu izpratnē uzplauka klasiskā perioda laikā Senajā Grieķijā. Viduslaikos Eiropā bija novērojams zinātnes pagrimums. Tikai renesanses periodā zinātne atkal uzplauka, ko dēvē arī par zinātnisko revolūciju.

Zinātnes portāls

• Pseidozinātne

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zinātne.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Latvijas Zinātņu nozaru un apakšnozaru anotācijas

Šis ar zinātni saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l