Sintētiska Valoda

Sintētisko valodu pretstats ir analītiska valoda (izolējoša valoda), kur ir tendence uz vienu zilbi gariem vārdiem. Nav iespējams novilkt striktas robežas starp sintētiskām un analītiskām valodām.

Par sintētiskām valodām šaurākā nozīmē sauc lokāmās valodas (fleksīvās valodas), kur izmanto vārdu locīšanu, lai atspoguļotu gramatiskās attieksmes. Latviešu valoda ir sintētiska valoda gan pamatnozīmē (vārdi tiek darināti no vairākām morfēmām), gan šaurākajā nozīmē — latviešu valoda ir izteikti fleksīva. Vēl viena sintētisko valodu apakšgrupa ir aglutinējošas valodas, kur vārdu darināšanā pievieno afiksus, kurus var lietot arī kā patstāvīgus vārdus.

Pamatraksts: lokāma valoda

Fleksīvās jeb lokāmās valodas ir sintētiskās valodas, tām raksturīga vārdu locīšana, tas ir, galotņu maiņa, lai norādītu gramatiskās vārdu kategorijas un sintaktiskās attieksmes. Analītiskajās valodās izmanto vārdu secības maiņu vai papildus vārdu pievienošanu locīšanas vietā. Pie lokāmajām valodām pieder indoeiropiešu un semītu valodas.

Pamatraksts: aglutinējoša valoda

Sintētisku valodu apakškategorija ir aglutinējošas valodas, kas pievieno aizvien jaunus afiksus (piedēkļus), lai atspoguļotu gramatisko attieksmju izmaiņas. Aglutinatīvu valodu vidū ir somugru, tjurku, japāņu un korejiešu valoda.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sintētiska valoda.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)