Melnais Stārķis

Pēdējos desmit gados to skaits Latvijā ir samazinājies vairāk kā par 30%. Melnais stārķis ligzdo Palearktikas ekozonā starp 30° un 61° ziemeļu paralēli, kā arī izolēta populācija ligzdo Dienvidāfrikā. Ģeogrāfisko variāciju nav.

Melnais stārķis Ciconia nigra (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Apakštips	Mugurkaulnieki (Vertebrata)
Klase	Putni (Aves)
Kārta	Stārķveidīgie (Ciconiiformes)
Dzimta	Stārķu dzimta (Ciconiidae)
Ģints	Stārķi (Ciconia)
Suga	Melnais stārķis (C. nigra)
Izplatība
Sastopams ligzdošanas sezonā   Sastopams neligzdošanas sezonā   Sastopams visu gadu kā nometnieks
Melnais stārķis Vikikrātuvē

 

Kā ligzdotājs melnais stārķis ir izplatīts visā Eirāzijas mežu zonā no Beļģijas un Francijas rietumos līdz Tālajiem Austrumiem. Eiropas populācija ziemo ziemeļu un ekvatoriālajā Āfrikā, Āzijas — pārsvarā Indijā un citur Dienvidāzijā. Nelielas, ar galveno izplatības areālu nesaistītas nometnieku populācijas sastopamas Pireneju pussalā un Dienvidāfrikā.

Latvija ir viena no Eiropas valstīm, kur melnie stārķi pagaidām vēl sastopami samērā lielā skaitā un piemērotās vecās mežaudzēs ligzdo regulāri. Tomēr to skaits pēdējās desmitgadēs ir ļoti ievērojami samazinājies. Kopējais ligzdojošo putnu skaits tiek vērtēts kā 500-700 pāru. Pavasarī atlido martā, aprīlī, rudenī aizlido uz ziemošanas vietām septembrī. Latvijas melnajiem stārķiem nozīmīga ziemošanas vieta ir Etiopija.

Melnais stārķis ir liels putns, augumā nedaudz mazāks par balto stārķi. Ķermenis 95—100 cm augsts, spārnu plētums 185–205 cm, svars ap 3 kilogramiem. Galva, kakls, krūtis, ķermeņa virspuse ir melna ar iezaļgani sārtu, metālisku spīdumu. Vēders, zemaste un spārnu apakša balta. Garais knābis un kājas ir koši sarkanas, kā arī ādas gredzeni ap acīm ir sarkani. Abi dzimumi izskatās vienādi, vienīgi tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Jaunie putni nav tik koši, tumšais apspalvojums tiem ir tumši brūns, nevis melns. Arī knābji un kājas nav sarkani, bet olīvzaļi. Melnais stārķis ir ļoti piesardzīgs putns un vairās no cilvēku klātbūtnes. Putns kluss, knābi klabina daudz retāk kā baltais stārķis.

 

Barošanās

Barība dažāda - pārsvarā mazas zivtiņas (reti pārsniedzot 15 cm garumu) un vardes. Vēl arī dēles, sienāži, maijvaboles, ūdens kukaiņi, ļoti reti barībā mazi uz zemes ligzdojoši putni un čūskas. Barojas parasti vienatnē, taču neligzdojošie putni mēdz pulcēties nelielās grupās. Ziemošanas vietās uzturas baros.

Ligzdošana

Melnie stārķi veido monogāmus pārus, kas paliek kopā daudzus gadus. Ligzdo vecos, tumšos mežos, cilvēkiem grūti pieejamās vietās. Ligzdu vij pamatīgu — lielu, vecu lapu koku galotnēs, dažreiz noliektos zaros, 4—25 metru augstumā. Reizēm ligzda novietota uz klinšu radzēm. Ligzdošanas teritoriju savstarpējais attālums parasti ir ne mazāks par kilometru. Reizēm melnie stārķi ieņem citu lielo putnu ligzdas, piemēram, Dienvidāfrikas melnā ērgļa (Aquila verreauxi) vai āmurgalvja (Scopus umbretta) ligzdas. Melnais stārķis ligzdo tikai vietās, kur tas netiek traucēts. Ja mežā vērojama cilvēka darbība, stārķis bieži vien pamet ligzdu. Melnie stārķi ir ļoti konservatīvi un savu ligzdu izmanto daudzus gadus. Latvijā ilgākā zināmā ligzda lietota vismaz 57 gadus, bet ligzdas, kas lietotas apmēram 30 gadus, Latvijā zināmas vairākas. Iespējams, ligzda tiek mainīta, mirstot vienam no pāra putniem. Dējumā atkarībā no barības pieejamības 1—5 baltas olas ar zaļganu nokrāsu. Inkubācijas periods 30 dienas. Pēc putnēnu izšķilšanās viens no vecākiem visu laiku uzturas mazuļu tuvumā, līdz putnēni sasniedz 3—4 nedēļu vecumu. Jaunie putni pamet ligzdu pēc 65 dienām, kolīdz iemācās lidot. Vecāki putnēnus galvenokārt baro ar mazām zivtiņām (apmēram 90% no barības). Nozīmīga papildus barība Latvijā ir vardes. Savvaļā melnā stārķa mūžs var sasniegt vismaz 26 gadus.

Pasaules mērogā melnais stārķis nav īpaši apdraudēta putnu suga. Toties Eiropā tas ir rets un aizsargājams putns un vairumā valstu tiek veikti sugas aizsardzības pasākumi. Ievērojams skaita samazinājums pēdējos gados ir novērots tieši Baltijas valstīs.

Iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un Latvijas sarkanajā grāmatā. Stārķa populāciju apdraud vecāko mežu izciršana, veco koku bojāeja, traucējums ligzdošanas sezonā. Kopš neatkarības atjaunošanas melno stārķu skaits Latvijā ir samazinājies gandrīz divas reizes. Sugas aizsardzībai tiek veidoti mikroliegumi. 2008. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrība melno stārķi izraudzījās par Gada putnu Latvijā.

• Melnais stārķis attēlots Demenes pagasta ģerbonī.

• Putni.lv Latvijas putni: Melnais stārķis
• ADW: Ciconia nigra