Eitanāzija (euthanasia - no sengr.
ευ, eu - "labs" + θάνατος, tānatos - "nāve" - burt. "viegla nāve") ir medicīnā ārsta paša veikta vai viņa uzraudzībā veikta darbība vai bezdarbība ar nodomu izraisīt nāvi, nolūkā izbeigt visas ciešanas neārstējami slimam un ne ar kādiem līdzekļiem nenovēršamām, neciešamām sāpēm pakļautam cilvēkam, pamatojoties uz pacienta brīvprātīgu izvēli. To iedala:
Veicot eitanāziju, pacientu vispirms iemidzina, tad intravenozi tiek ievadīta liela deva attiecīgā medikamenta un elpošana apstājas. Līdzās eitanāzijai pastāv arī asistētā pašnāvība (assisted suicide). Šajā gadījumā ārsts pacientam izraksta zāles, kuras viņš var iedzert brīdī, kad tam šķitīs, ka ir pienācis izšķirīgais brīdis. Eitanāzija neattiecas uz gadījumiem, kad slimniekam var palīdzēt un eksistē atbilstoši medikamenti - tā skar tikai un vienīgi gadījumus, kad pacienta stāvoklis ir bezcerīgs (ārstu komisija pacienta vai tā radinieku pieprasījumu ignorē, ja rodas kaut mazākā cerība, ka slimnieka stāvoklis var uzlaboties) un mokas neciešamas (sāpes remdējošie preparāti nelīdz) un tā tiek veikta pacienta labā.
Terminu izdomājis sers Frānsiss Bēkons (Sir Francis Bacon) XVI gs., aplūkojot medicīnas lomas sabiedrībā teorētiskos aspektus. Pieaugot indivīda lomai sabiedrībā un cilvēka personas svarīgumam, aizvien aktuālāks kļuva jautājums par ciešanu atvieglošanu, kas noveda pie aizvien plašākām diskusijām medicīnā un sabiedrībā, aplūkojot gadījumus, kad medicīna ir bezspēcīga ciešanu novēršanā. Tēma tika aplūkota gan no Hipokrāta zvēresta postulāta "nekaitēt" (mākslīgi uzturot mirstošo pie dzīvības un pakļaujot mokām, tam tiek paildzinātas ciešanas - tātad kaitējums), gan no utilitārā (neārstējamu slimnieku uzturēšana pie dzīvības atņem līdzekļus tiem, kurus var izārstēt), gan morāles un reliģiskām pozīcijām (neārstējami slima cilvēka nonāvēšana ir pretrunā ar kristīgo pasaules uzskatu). XX gs. pirmajā pusē terminu "eitanāzija" lietoja nacistiskajā Vācijā kā nederīgo cilvēku iznīcināšanas apzīmējumu, kas vēl joprojām rada daudzus pārpratumus. Mūsdienu izpratnē jēdziens galīgi noformulējies XX gs. 60.-70. gados Rietumeiropā, sabiedrisko diskusiju par palīdzību neglābjami slimiem un mokās esošiem laikā, veidojot pirmo likumu par eitanāziju projektus.
Cilvēku eitanāzija vairākumā pasaules valstu ir aizliegta, un to praktizējošos ārstus soda saskaņā ar krimināllikumu, taču pēdējās desmitgadēs (un jo īpaši pēdējos gados) eitanāziju (galvenokārt pasīvo) dekriminalizējoši likumi un tiesu lēmumi ir pieņemti vairākās valstīs vai valstu teritoriāli administratīvajās zemēs:
Sabiedrībā attieksme pret eitanāziju ir atšķirīga - to dēvē gan par slepkavību, gan par žēlsirdību. Vienlaikus eitanāzijas ētiskais novērtējums nepavisam nav viennozīmīgs un katram argumentam “par” atradīsies savs arguments “pret”. Bez tam lielākā daļa ļaužu, bieži vien pat diplomēti ārsti nav painteresējušies, kā un pie kādiem nosacījumiem tā tiek pieļauta valstīs, kurās tā ir legāla, tā radot pašizdomātus mītus un diskusijās apstrīdot tos aspektus, ko paši piedēvē eitanāzijai.
Lai aizstāvētu pacientu tiesības uz brīvu izvēli, ASV 1980. gadā tika nodibināta eitanāzijas aizstāvju biedrība "Hemlock society." Baltijā publiska diskusija par to, ka vajadzētu legalizēt eitanāziju, sākās Lietuvā 90. gados, kad kāda Živile Slavinskiene pēc sava 19 gadus vecā dēla Šarūna ilgstoša lūguma iešļircināja viņam nāvējošu medikamentu devu - Šarūnam pēc plašiem apdegumiem bija amputētas rokas, izdegusi seja, viņa rētas nedzija un slimnieks cieta pastāvīgas neciešamas sāpes, kuru samazināšanai medikamenti nelīdzēja. Pat pēc septiņām veiktajām operācijām viss viņa ķermenis bija viena milzīga jēla vāts, un virkne neatkarīgu mediķu komisiju noliedza iespēju, ka slimnieks izdzīvos.
Demokrātiskā sabiedrībā ikvienam tās loceklim ir tiesības izvēlēties arī savu nāves laiku, it īpaši, ja viņš cieš nepanesamas sāpes un kļuvis par apgrūtinājumu tuviniekiem.
Pragmatiķi postulē, ka jāņem vērā cilvēkresursi un finanšu līdzekļi, kas tiek velti (bez gala rezultāta) tērēti veltai uz nāvi slimā, kura smadzenes pārstājušas darboties un organisms pie dzīvības tiek uzturēts mākslīgi ar aparatūras palīdzību, uzturēšanai.
Uz ētikas principiem balstīts ir retoriskais jautājums - vai ir humāni likt dzīvot cilvēkam, kurš, būdams pie pilna prāta un skaidras apziņas (šāds termins tiek lietots juridiskos dokumentos), vēlas šo dzīvi atstāt? Šī viedokļa piekritēji uzskata, ka neviens nav tiesīgs likt bezcerīgi slimiem cilvēkiem pret viņu gribu izjust nežēlīgas mocības nosacītas morāles vai mistisku reliģisku argumentu vārdā (pacients varbūt nemaz nav ticīgs, t.i. uz viņu it kā neattiektos tam svešas reliģijas normas), par to, ka veģetatīva eksistence un sāpes atņem cilvēkiem viņu pašcieņu, par to, ka paši slimnieki, vēloties izbeigt savas ciešanas, bieži ķeras pie drausmīgiem pašnāvības veidiem, utt.
Diskusijas "par" un "pret" pasaulē notiek augstākajā līmenī, vairāku valstu (piemēram, Jaunzēlandes) parlamentiem pat vairākkārt noraidot likumprojektus par eitanāzijas legalizāciju kā nepieņemamus.
Eitanāzijas pretinieki norāda, ka mūsdienu medicīna attīstās ļoti strauji, un šodien ir atrastas iespējas vēl nesen par bezcerīgām uzskatītu slimību ārstēšanai. Tādējādi, atslēdzot pacientu no dzīvības uzturēšanas sistēmām, teorētiski slimniekam var tikt liegta iespēja sagaidīt konkrētās slimības ārstēšanai nepieciešamo zāļu rašanos. Tāpat ir iespējama eitanāzijas ļaunprātīgas izmantošanas iespēja no tādu radinieku puses, kuri apmaksā bezcerīgi slimā cilvēka ārstēšanu, vai gaida mantojumu, kurš medicīnisko izdevumu dēļ, protams, iet mazumā. Jautājums ir jautājums par ārstu lomu, jo ikviens mediķis ir devis zvērestu glābt dzīvību, tāpēc tās atņemšana - lai kādu motīvu vadīta, - ir pretrunā ar ārsta sūtības būtību. Galvenā un patiešām neatrisināmā ētiskā problēma ir attiecībā uz slimniekiem, kuri nav spējīgi paši pieņemt lēmumu par dzīves pārtraukšanu — cilvēkiem, kuri atrodas komā, ir garīgi nepilnvērtīgi, kā arī pavisam mazi bērni. Eitanāzijas gadījumā viņu vietā lēmumu jāpieņem citiem (ārstiem, radiniekiem un varas iestāžu pārstāvjiem). Pieņemot, ka cilvēks ir amorāla būtne, nav garantiju, ka lēmēji vadīsies tikai no humāniem apsvērumiem un slimnieka interesēm.
Sāpes varot noņemt, līdz ar to neizturamu sāpju neesot; ir jāatšķir fiziskas sāpes no emocionālām ciešanām; ciešanas nav pamats nonāvēšanai. Notikušu eitanāzijas faktu nav iespējams pierādīt, jo ir pietiekami daudz ātri gaistošu medikamentu. Bez tam, gan Oregonā, gan Holandē oficiālās atskaites par eitanāziju tiek veidotas, paļaujoties tikai uz ārstu sniegto informāciju, neņemot vērā psiholoģisko blakusefektu darbību. Ir eitanāzijas pretinieki, kas konsekventi saista eitanāziju ar nacistiskajā Vācijā piekopto cilvēku nonāvēšanas sistēmu, prognozējot tās iespējamu atjaunošanos eitanāzijas legalizācijas gadījumā.
Kristietība noliedz eitanāziju kā grēku, uzskatot, ka neārstējami slima cilvēka nonāvēšana ir pretrunā ar kristīgo pasaules uzskatu: Dievs cilvēku, atšķirībā no dzīvniekiem, ir radījis pēc sava tēla un līdzības (1. Mozus 1; 26 - 27), dzīvei Ēdenes dārzā (1. Mozus 2; 15). Dievs ir visa dzīvā radītājs (Ap.d. 17; 24 - 27) Ikviens ir atbildīgs par sev apkārtējo labklājību, veselību un dzīvību (1. Mozus, 1:27-28, 1. Moz. 2:15-16, 1. Moz. 3.; 1. Moz. 4:9-11). Ikvienam cilvēkam ir vieta Dieva plānā (Jeremijas 1; 5; Ps. 139:15-16). Cilvēkam ir jāmīl Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu, mīlestība jābūt nesavtīgai (Lk 10; 27, 29-37, 1. Kor. 13.). Nāve pasaulē ienāk vienlaikus ar grēku, tā ir pirmo cilvēku izvēles - viņu nepaklausības, - rezultāts (1. Mozus 3:5. Mozus 30:19-20, Rom. 6:23). Bauslis "Tev nebūs nokaut!" attiecas arī uz nonāvēšanu pēc nonāvētā lūguma (2. Sam. 1:1-14). Cilvēka slimība nevar būt pamats, lai tam nodarītu kaitējumu (3. Mozus 19:14-16). Dzīvniekam, kurš nonāvējis cilvēku, jāmirst (1. Moz 9; 5 - 6). Ikviens nodarījums pret cilvēku ir darīts Dievam (Mt. 25 ; 31 -46). Atsevišķos gadījumos ir pieļaujama ārstēšanas pārtraukšana. Bez tam eitanāzija ir pretrunā ar kristīgo uzskatu, ka Dievam ir nozīmīgs ikviens cilvēks. Kā arguments tiek minēts arī tas, ka Dr. Dž.Kevorkjans esot iedvesmojis Thrash metal [3] grupas "Megadeath" eitanāzijai veltīto albumu "Youthanasia," kā arī, aizstāvot eitanāziju kādā ASV universitātē 2009. gadā izmantojis ar kāškrustu papildinātu ASV karogu [4]. Vatikāns pielīdzina aktīvo eitanāziju slepkavībai, nostādot to blakus genocīdam, abortiem un pašnāvībām. Citas kristīgas konfesijas, tāpat kā citas reliģijas, pamatā atbalsta šo pozīciju, jo no lielākās daļas reliģiju viedokļa cilvēku dzīvības pieder nevis viņiem pašiem, bet gan Dievam, kas nozīmē — ne cilvēkiem lemt, dzīvot viņiem vai mirt.
Jūdaismā nav vienotas definētas nostājas, taču dominē konservatīvo jūdaistu proponētais eitanāzijas noliegums un mēreno aprindu atbalsts pasīvajai eitanāzijai.
Islāms visai kategoriski aizliedz visu veidu pašnāvību un jebkuru to atbalstošu darbību.
Tā kā budisms nav vienota un skaidri definēta uzskatu sistēma, nav tāda "budistu viedokļa", šajā jautājumā, taču lielākā daļa budisma virzienu uz eitanāzijas praksi raugās noliedzoši. Tibetas budistu lielāko daļu pārstāvošais Dalailama aģentūrai France Press 1996. gada septembrī uz šo jautājumu atbildēja visai izvairīgi, ka, kaut arī cilvēka dzīvība ir neaptverama vērtība, viņš neesot tiesnesis, lai vērtētu, un domājot, ka tomēr izņēmuma gadījumos - komas stāvoklis bez cerībām atgūt apziņu vai grūtniecība, kas apdraud sievietes dzīvību, - tā būtu pieļaujama.
Hinduismā prevalē 2 pretēji viedokļi. No vienas puses, jāatbalsta visu, kas mazina cilvēka ciešanas un, ja tās ir neizturamas un nenovēršamas, tās var pārtraukt eitanāzijas ceļā. Pretējais viedoklis pamatojas karmas principā, ka nedrīkst iejaukties neizdziedināmi slimā dzīvē, nesabojājot viņa un pašu eitanāzijas īstenotāju karmu.
This article uses material from the Wikipedia Latviešu article Eitanāzija, which is released under the Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 license ("CC BY-SA 3.0"); additional terms may apply (view authors). Saturs ir pieejams saskaņā ar CC BY-SA 4.0, ja vien nav norādīts citādi. Images, videos and audio are available under their respective licenses.
®Wikipedia is a registered trademark of the Wiki Foundation, Inc. Wiki Latviešu (DUHOCTRUNGQUOC.VN) is an independent company and has no affiliation with Wiki Foundation.