Egils Levits (dzimis 1955. gada 30. jūnijā) ir latviešu politologs un politiķis.
gads">1955. gada 30. jūnijā) ir latviešu politologs un politiķis. Bijušais Latvijas Valsts prezidents (2019—2023). Levits ir bijis Latvijas Ministru prezidenta biedrs un Latvijas tieslietu ministrs, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis.
Egils Levits | |
---|---|
Egils Levits 2022. gadā | |
Latvijas Valsts prezidents | |
Amatā 2019. gada 8. jūlijs — 2023. gada 8. jūlijs | |
Premjerministrs | |
Priekštecis | Raimonds Vējonis |
Pēctecis | Edgars Rinkēvičs |
Latvijas Ministru prezidenta biedrs | |
Amatā 1993. gada 8. marts — 1994. gada 19. septembris | |
Prezidents | Guntis Ulmanis |
Premjerministrs | Valdis Birkavs |
Pēctecis | Valdis Birkavs, Andris Piebalgs |
Latvijas tieslietu ministrs | |
Amatā 1993. gada 8. marts — 1994. gada 19. septembris | |
Prezidents | Guntis Ulmanis |
Premjerministrs | Valdis Birkavs |
Priekštecis | Viktors Skudra |
Pēctecis | Romāns Apsītis |
| |
Dzimšanas dati | 1955. gada 30. jūnijā Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija) |
Tautība | latvietis |
Politiskā partija | Latvijas Ceļš (1993—1994) |
Dzīvesbiedrs(-e) | Andra Levite |
Bērni | Indra, Linards |
Profesija | jurists, politologs |
Augstskola | Hamburgas Universitāte |
Paraksts |
Egils Levits dzimis 1955. gada 30. jūnijā Rīgā ebreju cilmes inženiera Jonasa Levita un viņa sievas dzejnieces un redaktores Ingeborgas Levitas, dzimušas Bārgas (pseidonīms Aija Zemzare) ģimenē.
E. Levita māte Ingeborga bija dzimusi ārlaulībā, tādēļ Ingeborgu adoptēja viņas vecvecāki — Karlīne un Jānis Bārgi. Jānis Bārgs 1905. gada revolūcijas laikā bija LSDSP nelegālā laikraksta «Cīņa» tipogrāfijas turētājs Tēriņu ielā Rīgā. Kad tā tika atklāta, Jānis kopā ar abiem viņa brāļiem tika apcietināts. Viņi izbēga no cietuma, lai Rīgas ostā paslēptos uz kāda kuģa, kas devās uz ārzemēm. Tādējādi Jānis Bārgs nonāca Hamburgā, bet viņa brāļi — viens Francijā, otrs ASV. Vēlāk Jānim pievienojās sieva ar trim mazām meitenēm — jaunākā no viņām bija Egila vecāmāte Auguste. Viņa uzauga un gāja skolā Vācijā, bija dzīvojusi arī pie tēvoča Parīzē, kur gribēja kļūt par pianisti. 1920. gadu vidū Auguste atgriezās Latvijā, dzemdēja meitu Ingeborgu, apprecējās ar Jāni Ermansonu un nopirka lauku mājas. Otrā pasaules kara laikā Egila Levita māte Ingeborga 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Strādāja par vecmāti Berlīnes tuvumā. 1945. gadā viņa iesaistījās glābšanas dienestā. Pēc kara Ingeborga bija palikusi Austrumberlīnē un 1946. gadā viņu nosūtīja atpakaļ uz Latviju.
Pēc 1949. gada marta deportācijām, kad bija izsūtīta Ingeborgas Levites Tukuma apriņķī dzīvojusī vecāku ģimene (vecāmāte Karlīne Bārga un māte Auguste Ermansone ar vīru Jāni), Ingeborga dzīvoja puslegālā statusā ar viltotiem dokumentiem, kurus viņai palīdzēja dabūt Jonass Levits. Tāpēc E. Levits Latvijā līdz 1959. gadam dzīvoja nelegāli, viņa piedzimšana nebija reģistrēta nevienā PSRS iestādē.
Viņa tēva radinieki bija iznīcināti holokaustā. Jonass Levits no 1940. gada jūlija bija Latvijas PSR valdības pilnvarotā persona uzņēmumos "Мetaltechnika" (īpašnieks Dāvids Muške, Vagonu iela, 21), "Lefa" (Mūrnieku iela, 7) un "Metall-Štamp" (Slokas iela, 55), abu īpašnieki bija Jekabs un Zalamans Sapugo un Meilachs Šomers. Tāpēc J. Levits pēc kara sākuma tika evakuēts uz Krieviju un strādāja par inženieri militārajā rūpnīcā.
E. Levits definē savu etnisko piederību kā "latvietis": "Es to neuztveru personīgi. Es esmu latvietis, tāpat kā citi latvieši".
Egils Levits mācījās Rīgas 2. vidusskolā, kur direktore Gulbe, viņu eksaminējot, zēnu ierakstīja uzreiz otrajā klasē.[nepieciešama atsauce]
Tēvs kopā ar dēlu klausījās Amerikas balsi, BBC un Deutsche Welle un daudz runāja par politiku.
Lai 1970. gadu sākumā uzlabotu PSRS attiecības ar rietumvalstīm, daļai Latvijas ebreju ģimeņu ļāva izbraukt uz Izraēlu. Levita ģimene izbrauca no PSRS, taču uz dzīvi apmetās Vācijā, kur dzīvoja mātes radinieki.
Vācijā Levits mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā, ko absolvēja 1973. gadā. Trīs semestrus studēja ķīmiju, 1975. gadā viņu uzņēma latviešu studentu korporācijā Fraternitas Lataviensis, sadarbojās ar tās filistru Ādolfu Šildi, kuru augstu vērtēja: "spēcīgs radikāli nacionālistisks novirziens, kurš iestājas par paātrinātu pamattautas vismaz proporcionālās dominances sasniegšanu arī sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā laukā". studijas turpināja Hamburgas Universitātes Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļā, 1983. gadā nokārtoja pirmo juridisko valsts eksāmenu. 1985. gadā viņš ieguva Vācijas pilsonību, līdz tam viņam bija Vācijas nepilsoņa pase. Līdztekus tiesību zinātnei Hamburgas Universitātē Levits studēja arī politikas zinātni un 1986. gadā nokārtoja gala eksāmenu, iegūstot diplomēta politologa akadēmisko grādu, kas ir līdzvērtīgs maģistra grādam. Viņa diplomdarba tēma bija “Politiskais konflikts starp padomju virskundzības pretenzijām un nacionālās patstāvības centieniem Latvijā”. Mācīja politikas zinātni un vēsturi Minsteres Latviešu ģimnāzijā, tostarp arī vēlākajam ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam. Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība ilgstoši ievēlēja E. Levitu tās revīzijas komisijā, kopā ievēlēts par revidentu vienpadsmit reizes līdz 1988. gadam.
Pēc teorētisko studiju beigām strādāja par referendāru Ķīles prokuratūrā, tad Ķīles Zemes tiesas civillietu nodaļā, pēc tam pildīja Plēnes pilsētas juridiskā referenta pienākumus, strādāja advokātu birojā Bonnā, Vācu industrijas asociācijā Ķelnē un Vācijas Bundestāga Zinātniskajā dienestā. 1989. gada 3. februārī E. Levits nokārtoja Lielo juridisko valsts eksāmenu Brēmenes, Hamburgas un Šlēsvigas-Holšteinas Kopējā juridisko eksāmenu pārvaldē, iegūstot asesora jeb assessor iuris (Rechtsassessor) kvalifikāciju, un tiesības strādāt par tiesnesi un advokātu. Viņa oponenti gan vēlāk apgalvoja, ka šī kvalifikācija neatbilst maģistra akadēmiskajam grādam. 1989. gadā Egils Levits sāka praktizēt, Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes apgabaltiesa oficiāli iecēla viņu par zvērinātu tulku, dodot iespēju tulkot oficiālām iestādēm dokumentus no krievu un latviešu valodas. No 1989. līdz 1991. gadam strādāja par advokātu un veica zinātniskā referenta darbu Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā Getingenē.
E. Levits piedalījās Atmodas kustībā. 1989. gada 22. augustā viņš piedalījās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības konferencē, bija Latvijas Tautas frontes domes loceklis un Pilsoņu kongresa loceklis. Viens no 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu autoriem.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas E. Levits bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes padomnieks līdz 1992. gadam, tad Latvijas vēstnieks Vācijā un Šveicē no 1992. līdz 1993. gadam, kad 5. Saeimas vēlēšanās ievēlēts Saeimā no "Latvijas Ceļa" saraksta; bija Saeimas deputāts no 1993. līdz 1994. gadam. Vienlaikus darbojās arī valdībā, kur bija Ministru prezidenta Valda Birkava biedrs no 1993. līdz 1994. gadam un tieslietu ministrs no 1993. līdz 1994. gadam. Kā tieslietu ministrs kopā ar saviem biedriem partijā "Latvijas Ceļš" Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Romānu Apsīti un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu bija daudzu 1990. gadu likumu līdzautors un virzītājs. Vēlāk no 1994. līdz 1995. gadam E. Levits atkal darbojās diplomātiskajā dienestā, bija Latvijas vēstnieks Austrijā, Ungārijā un Šveicē.
Māra Gaiļa valdība 1995. gadā viņu virzīja uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatu, ko Levits ieņēma līdz 2004. gadam. Kopš 1997. gada — EDSO Samierināšanas un arbitrāžas tiesas samierinātājs, kopš 2001. gada — Starptautiskās Arbitrāžas tiesas tiesnesis. 2002. gadā piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora goda nosaukums. 2004. gadā Latvija izvirzīja un Eiropas Savienība apstiprināja Levitu par Eiropas Kopienu Tiesas, vēlākās Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi. Iecelts par Valsts prezidentu Andra Bērziņa un Raimonda Vējoņa Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāju. 2019. gadā starptautiskās publisko tiesību asociācijas Societas iuris publicis Europaei valdes loceklis.
2007. gadā Egilam Levitam piedāvāja kandidēt uz Valsts prezidenta amatu, bet viņš atteicās no savas kandidatūras virzīšanas, neredzot tai pietiekamu atbalstu Saeimas koalīcijā.
2013. gadā Levits izveidoja Latvijas Satversmes preambulas projektu ar mērķi uzsvērt, ka Latvija nav nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts, un latviešu identitātei ir divas saknes — latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības. 2015. gada sākumā "Nacionālā apvienība" izvirzīja viņu kā savu kandidātu Valsts Prezidenta vēlēšanās, kurās Levits sasniedza vēlēšanu pēdējās kārtas balsojumu, zaudējot Raimondam Vējonim. 2018. gadā Levitu vēlreiz apstiprināja Eiropas Savienības Tiesas tiesneša amatā.
2019. gada 15. aprīlī Krišjāņa Kariņa valdības koalīcijas partijas vienojās Levitu virzīt Latvijas Valsts prezidenta amatam. 2019. gada 13. maijā saņēmis goda doktora grādu no Biznesa augstskolas "Turība".
2019. gada 29. maijā Egils Levits tika ievēlēts par Latvijas Valsts prezidentu ar 61 "Par" balsi.
Pēc sabiedriskās domas pētījumu firmas SKDS datiem 2023. gada martā Egila Levita darbību pozitīvi vērtēja 27%, bet negatīvi 64% Latvijas pilsoņu. 2023. gada 10. maijā kļuva zināms, ka Valsts prezidents Levits nekandidēs 2023. gada Latvijas prezidenta vēlēšanās 31. maijā, kaut arī iepriekš paziņoja par gatavību kandidēt uz otro termiņu.
2023. gada augustā iecelts par Latvijas īpašo pārstāvi starptautisko tiesību un valsts atbildības jautājumos.
Levits kā fiziska persona nodarbojas ar privātu saimniecisko darbību ar finanšu instrumentiem, veicot ieguldījumus vērtspapīru fondos, investīciju fondos, dažādā skaitā vērtspapīru portfeļu, piemēram, Francijas Association générale interprofessionnelle de prévoyance et d'investissement (AGIPI), Francijas-Vācijas starptautiskajā korporācijā ODDO BH, franču Société Générale S.A., Luksemburgas-Francijas Banque et Caisse d'Épargne de l'État, Apvienotās Karalistes Kroņa īpašuma ārzonās Utmost Worldwide Gērnsijā un Old Mutual International Menas salā, 2019. gada maijā šīs saimnieciskās darbības publiski pieejamā bilance nepārsniedza 0,8 miljonus eiro, no kā lielākais darījumu apjoms bija Banque et Caisse d'Épargne de l'État (BCCE Luxembourg) trīs vērtspapīru portfeļos — pusmiljons (518 326,54) eiro. Levitam pieder arī nekustamie īpašumi dažādās Latvijas administratīvajās teritorijās. Īpašuma izcelsme pamatā ir dienesta atalgojums, kā Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Levits saņēma 300 tūkstošu eiro lielu amata atlīdzību katru gadu.
Tēvs Jonass Levits (1909—?), inženieris. Māte Ingeborga Levita (1926—2008), dzejniece. Precējies ar ginekoloģi Andru Levitu, laulībā dzimusi meita Indra un dēls Linards.
Vairāk nekā simts publikāciju autors par politikas zinātnes un tiesību jautājumiem, piemēram, par Latvijas valststiesību, administratīvo tiesību, cilvēktiesību, tiesu reformas un demokrātijas jautājumiem.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Egils Levits |
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
---|---|---|
Priekštecis: Raimonds Vējonis | Latvijas Valsts prezidents 2019. gada 8. jūlijs — 2023. gada 8. jūlijs | Pēctecis: Edgars Rinkēvičs |
Priekštecis: Edgars Krieviņš | Latvijas vēstnieks Austrijā, Šveicē un Ungārijā 1994—1995 | Pēctecis: Mārtiņš Virsis |
Priekštecis: Viktors Skudra | Latvijas tieslietu ministrs 1993. gada 8. marts — 1994. gada 19. septembris | Pēctecis: Romāns Apsītis |
Priekštecis: Edgars Krieviņš | Latvijas vēstnieks Vācijā un Šveicē 1992—1993 | Pēctecis: Andris Ķesteris |
This article uses material from the Wikipedia Latviešu article Egils Levits, which is released under the Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 license ("CC BY-SA 3.0"); additional terms may apply (view authors). Saturs ir pieejams saskaņā ar CC BY-SA 4.0, ja vien nav norādīts citādi. Images, videos and audio are available under their respective licenses.
®Wikipedia is a registered trademark of the Wiki Foundation, Inc. Wiki Latviešu (DUHOCTRUNGQUOC.VN) is an independent company and has no affiliation with Wiki Foundation.