Demogrāfija

apstākļiem.

Demogrāfija noskaidro iedzīvotāju atražošanas likumsakarības un uz to pamata izstrādā demogrāfiskās koncepcijas, teorijas, demogrāfijas politiku, kā arī prognozē demogrāfisko norišu attīstību. Uz demogrāfisko rādītāju pamata tiek plānota rūpniecības attīstība, valdības politika izglītības, dzīvokļu celtniecības, sociālā nodrošinājuma, transporta, nodokļu un citās jomās.

Demogrāfiskās domas meklējamas jau antīkajā senatnē, tās bija sastopamas daudzās civilizācijās un kultūrās, piemēram, Senajā Grieķijā, Senajā Romā, Ķīnā un Indijā. To var atrast Hērodota, Tukidīda, Hipokrata, Epikūra, Protagora, Platona un Aristoteļa darbos.

1755. gadā Bendžamins Franklins publicēja eseju "Apsvērumi par cilvēces pieauguma, valstu apdzīvotības u. c. tendencēm", kurā prognozēja eksponenciālu pieaugumu britu kolonijās. Viņa darbs ietekmēja Tomasu Maltusu, kurš 18. gadsimta beigās rakstīja, ka ja netiks kontrolēts iedzīvotāju skaita pieaugums, tas pārsniegs pārtikas ražošanas pieaugumu, izraisot arvien pieaugošu badu un nabadzību. Maltuss tiek uzskatīts par intelektuālo tēvu idejām par pārapdzīvotību un izaugsmes ierobežojumiem.

1855. gadā Beļģijas zinātnieks Akils Giljards (Achille Guillard) definēja demogrāfiju kā cilvēku sugu dabisko un sociālo vēsturi jeb matemātiskas zināšanas par iedzīvotāju populācijām, to vispārējām pārmaiņām un fizisko, pilsonisko, intelektuālo un morālo stāvokli.

Laika posmu no 1860. līdz 1910. gadam var raksturot kā pārejas periodu, kurā demogrāfija izauga no statistikas kā atsevišķa nozare.

• Latvijas demogrāfija

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Demogrāfija.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)