Binārā Nomenklatūra

Katrai organismu sugai (arī fosīlajām sugām) tiek piešķirts nosaukums latīņu valodā. Par binārās nomenklatūras ieviesēju tiek pamatoti uzskatīts zviedru botāniķis un taksonomists Kārlis Linnejs.

Augu un dzīvnieku nomenklatūru reglamentē starptautiski nomenklatūras kodeksi. Piemēram, augu Starptautiskais nomenklatūras kodekss, kuru regulāri uzlabo un papildina Starptautiskie botāniķu kongresi. Pēdējais tā izdevums publicēts 2018. gadā — “Starptautiskais aļģu, sēņu un augu nomenklatūras kodekss”. Saskaņā ar kodeksu, sugu nomenklatūra sastāv no bināras kombinācijas — ģints nosaukuma un sugas epiteta latīņu valodā piemēram, sudrabainais retējs (Potentilla argentea L.), pelēkais vilks (Canis lupus L.). Sugas epitetam pievieno arī pirmā sugas apraksta autora saīsinātu uzvārdu. Pazīstamu autoru uzvārdi nereti tiek saīsināti līdz vienam vai nedaudziem burtiem, piemēram, L. — Linnejs, DC. — Dekandols (De Candolle), Max. — Maksimovičs utt. To, kā tiek rakstīti autoru uzvārdi, arī reglamentē starptautiskie kodeksi — gan botānikas, gan zooloģijas.

Rakstot tekstā par vairākām vienas ģints sugām, vai atkārtojot vienas un tās pašas sugas zinātnisko nosaukumu, ģints nosaukumu var saīsināt līdz pirmajam burtam, aiz tā liekot punktu. Piemēram, Latvijā ir sastopami gan seski (Mustela putorius L), gan sermuļi (M. erminea L.), gan zebiekstes (M. nivalis L.). Nomenklatūras kodeksi nereglamentē kādu burtu šriftu izvēlēties. Galvenais, lai teksts būtu saprotams un nerastos pārpratumi.Izdevumu redaktori mēdz vienoties par zinātnisko nosaukumu rakstīšanu kursīvā. Piemēram, portāls "Putni dabā" vai "Vikipēdija".