Imperiālisms: Politika, kas orientēta uz jaunu teritoriju iegušanu

Līdz ar to lielākā vai mazākā mērā imperiālisma koncepcija sevī ietver citu tautu pakļaušanu, kas tādējādi arī izskaidro iemeslu tam, kādēļ imperiālisms bieži vien tiek sapludināts ar koloniālisma politiku. Šī iemesla dēļ mūsdienās imperiālisma jēdziens ir ieguvis samērā negatīvu raksturu, ko atsevišķos gadījumos pielieto, lai nomelnotu kādas konkrētas lielvalsts ārpolitiku.

Lai gan imperiālisma definīcija galvenokārt tiek saistīta ar kādas konkrētas lielvalsts ietekmes izplatīšanu globālajā arēnā, dažādos laika posmos imperiālisma interpretācija ir mainījusies un paplašinājusies, kas tādējādi šī jēdziena pilnīgu izskaidrošanu un kategorizēšanu padara daudz sarežģītāku nekā tas sākotnēji varētu likties. Ne velti dažu autoru skatījumā imperiālisms tiek salīdzināts ar darvinismu, kur attiecīgā termina pielietojums ir izplatīts, taču izpratne par to ir samērā minimāla. Līdz ar to, lai gan imperiālisma politika ir novērota jau senajos laikos, kā, piemēram, ar Aleksandra Lielā karagājieniem un Romas impērijas izvērsto ietekmi Vidusjūras reģionā, pats termins imperiālisms radās tikai 19. gadsimtā, ar kura palīdzību Lielbritānijas vadošās amatpersonas centās apzīmēt tā laika Francijas izvērsto politiku Napoleona III valdīšanas periodā (1852—1870), kas lielākoties sevī ietvēra aktīvu ekspansiju pēc arvien jaunām aizjūras teritorijām.

Tieši teritoriālā sāncensība starp Eiropas vadošajām lielvarām 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā veicināja apstākļus tam, lai teorētiskajā literatūrā parādītos jaunas interpretācijas, kas bija saistītas ar imperiālisma definēšanu. Piemēram, Pirmā pasaules kara laikā (1914—1918) marksistiskās skolas pārstāvji, galvenokārt Vladimira Ļeņina vadība, izstrādāja jaunu koncepciju, kas imperiālismu definēja kā kapitālisma sistēmas augstāko pakāpi, kur par galveno vadmotīvu kalpoja fakts, ka imperiālistiskajām lielvarām, sadalot visu pasauli ietekmes sfērās, agri vai vēlu nāktos karot savā starpā, lai tādējādi savā īpašumā iegūtu jaunus stratēģiskos priekšposteņus, resursus un noieta tirgus. Respektīvi, Ļeņina izstrādātā teorija paredzēja, ka, kapitālismam sasniedzot savu galējo attīstības stadiju, tautsaimniecība kļūtu monopolistiska, līdz ar to, lai izvairītos no pārprodukcijas, lielvalstis būtu spiestas iekarot jaunas teritorijas — monopolistiskais kapitālisms.

• Impērija
• Koloniālisms

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l