Eigēnika

Tā kā vairākas nacistiskās Vācijas represīvās programmas tika pamatotas ar eigēnikas atziņām, pēc Otrā pasaules kara attieksme pret eigēniku ir pretrunīga.

Eigēnikas pamatlicējs ir dabas pētnieks sers Frānsiss Galtons, kurš šo terminu ieviesa 1883. gadā. Galtons jau agrāk bija strādājis pie cilvēces attīstības jautājuma, veicot indivīdu salīdzinošu analīzi. 1850. gada beigās sava brālēna Čārlza Darvina sarakstītā grāmata "Sugu izcelšanās" pārliecināja viņu, ka selekcija tam ir vispareizākais ceļš. 1869. gadā viņš izpētīja britu slaveno domātāju biogrāfijas un secināja, ka viņu ģenialitātes pamats ir iedzimtība. Viņam šķita svarīgi turpmāk censties organizēt laulības ar aprēķinu saglabāt šo potenciālu. Tā tika likti pamati mācībai, ko Galtons sākotnēji nosauc par virikultūru. 1883. gadā viņš publicēja "Inquiries into human faculty and its development", kur termins virikultūra tika aizstāts ar eigēniku, ko Galtons definēja kā «zinātni, kas uzlabo cilvēku populāciju iedzimtības īpašības».

20. gadsimta sākumā teoriju savukārt attīstījuši Korrenss, de Frīss, Čermaks u.c. Sākotnēji eigēnikas zinātniskie pamati daļēji balstījās uz biologu, filozofu un sociologu atzinumiem, daļēji uz pieņēmumiem (tāpēc eigēnikas pretinieki to dēvēja par "pseidozinātni"). Redzamu eigēnikas pretinieku vidū var minēt Franci Boasu, Gilbertu Kītu Čestertonu, kā arī Romas Katoļu baznīcu.

Attiecinot uz sabiedrību, eigēnikas piekritēji bieži uzskata, ka cilvēku sociālā nevienlīdzība izriet no to psihes, intelekta un fizioloģiskās nevienlīdzības, bet cilvēces progress apstājas līdz ar dabiskās izlases procesa apstāšanos.

Ir divu veidu eigēnikas — pozitīvā eigēnika un negatīvā eigēnika. Pozitīvajā eigēnikā tiek izskaustas no cilvēka genoma nevēlamās īpašības (ģenētiskās slimības un citas deformācijas). Negatīvajā eigēnikā cilvēka genoms tiek uzlabots (padara spēcīgāku, izturīgu pret kādu slimību utml.)