Bioloģiskā Daudzveidība

Bioloģiskā daudzveidība ietver trīs līmeņus:

1. Ģenētiskā daudzveidība
2. Sugu daudzveidība
3. Ekosistēmu daudzveidība.

• Pēdējos gados izšķir arī ceturto bioloģiskās daudzveidības līmeni — ainavu daudzveidību.

1992. gada 5. jūnijā Apvienoto Nāciju Zemes Samita laikā Riodežaneiro pieņēma konvenciju „Par bioloģisko daudzveidību”, kura definē bioloģisko daudzveidību kā „dzīvo organismu formu dažādību jebkurā vidē, ieskaitot sauszemi, jūru un citas ūdens sistēmas, kā arī ekoloģiskos kompleksus, kuru daļa tie ir, tas iekļauj daudzveidību starp sugas indivīdiem, starp sugām un starp ekosistēmām.

Bioloģiskā daudzveidība ir plašs jēdziens, tādēļ dažādi mērīšanas līdzekļi ir izveidoti, lai empīriski noteiktu bioloģisko daudzveidību. Katrs daudzveidības mērs ir saistīts ar konkrēto datu izmantošanas veidu. Ekologi izmanto šādus trīs rādītājus, lai novērtētu daudzveidību:

• Alfa daudzveidība — daudzveidība konkrētajā apgabalā, sabiedrībā vai ekosistēmā un tiek mērīta saskaitot vienības ekosistēmā (parasti sugas).
• Beta daudzveidība ir sugu daudzveidība noteiktā apgabalā, tā iekļauj sugu skaitu salīdzināšanu, kas ir unikāls katrai ekosistēmai.
• Gamma daudzveidība — vispārējās daudzveidības mērs kāda reģiona atšķirīgās ekosistēmās.

Bioloģiskā daudzveidība, kas mūsdienās pastāv uz Zemes, ir rezultāts 4 miljardu gadu ilgai evolūcijai. Pašlaik dzīvība uz zemeslodes ir nonākusi masu iznīkšanas posmā. Pēc D.S. Vudrūfa datiem katru gadu izmirst no 3 000 — 30 000 sugu no kopējā vairāk kā 10 miljonu sugu skaita, kas apdzīvo zemeslodi. Daži aprēķini pat novērtē daudzveidības samazināšanos par 140 000 sugu gadā (balstīts uz sugas-apgabala teoriju) Tādējādi pašreizējais sugu izmiršanas līmenis ir 50 — 500 reizes augstāks nekā kādreizējais, turklāt tas nepārtraukti palielinās.

Bioloģiskā daudzveidība nepieciešama:

1. Pašreizējo sugu paaudžu fiziskās eksistences nodrošināšanai;
2. Lai radītu cerības atrisināt dažādas problēmas nākotnē;
3. Estētisku, kultūras un reliģisku iemeslu dēļ.

Faktori, kas apdraud bioloģisko daudzveidību tiek klasificēti dažādos veidos. Edvards Osborns Vilsons iedala daudzveidības draudus HIPPO, kas ir saīsinājums no - dzīvotnes iznīcināšana, invazīvās sugas, piesārņojums un cilvēku pārapdzīvotība. Tomēr autoritatīvākā klasifikācija, ko lieto šodien, ir IUCN (International Union for Conservation of Nature and Natural Resources) draudu klasifikācija ^{[nepieciešama atsauce]}:

 

Dzīvotnes iznīcināšana

Lielākā daļa sugu iznīkšanas notiek cilvēku aktivitātes dēļ, jo īpaši augu un dzīvnieku dabisko dzīvotņu iznīcināšana. Izmiršanas rādītāju paaugstināšanās ir galvenokārt cilvēku organisko resursu patēriņa dēļ, īpaši tropisko lietus mežu iznīcināšanas rezultātā.

Eksotiskās (invazīvās) sugas

Liela unikālo sugu daudzveidība visā pasaulē eksistē tikai tādēļ, ka tās ir atdalītas ar dabiskām barjerām, galvenokārt, lielām upēm, jūrām, okeāniem, kalniem un tuksnešiem. Šīs barjeras dabiskos procesos nav viegli šķērsojamas, tomēr cilvēce ir izveidojusi transporta sistēmu, kuras rezultātā sastopas sugas, kuras nekad evolūcijas procesā nebūtu nonākušas saskarsmē. Plaša eksotisko sugu introdukcija ir nopietns potenciālais drauds bioloģiskajai daudzveidībai. Invazīvajām sugām bieži vien ir īpašības, kas padara tās īpaši konkurētspējīgas, ar spējām labi nostiprināties un ātri izplatīties, samazinot endēmo sugu efektīvo dzīvotni.

Ģenētiskais piesārņojums

Konkrēta reģiona dabiskās sugas var tikt apdraudētas caur nekontrolētu ģenētiskās informācijas plūsmu, piemēram, hibridizāciju un jauna ģenētiskā materiāla ienešanu, kas var novest pie ģenētiskās homogenizācijas un vietējo genotipu aizvietošanas.

Hibridizācija un ģenētika

Lauksaimniecībā un lopkopībā zaļā revolūcija popularizēja konvencionālās hibridizācijas izmantošanu, lai palielinātu ražu, izveidojot augstražīgas varietātes. Šīs varietātes tika radītas piemērotas vietējam klimatam un rezistentas pret vietējiem kaitēkļiem, tādējādi noveda pie daudzu sākotnējo krustojumu iznīkšanas vai apdraudēšanas. Tas noved pie ģenētiskās daudzveidības samazināšanās un ģenētiskās erozijas.

Klimata pārmaiņas

Kā viens no galvenajiem draudiem bioloģiskajai daudzveidībai pēdējā laikā ir atzīta globālā sasilšana.

1988. gadā ekologi Normans Meijerss un Rasels Mitermeijers nāca klajā ar ekosistēmu klasifikāciju, kas īpaši izdala tā sauktos "bioloģiskās daudzveidības karstos punktus" kā prioritārus bioloģiskās daudzveidības aizsardzības reģionus. Vairākas dabas aizsardzības organizācijas ir izveidojušas bioloģiskās daudzveidības karsto punktu sarakstus.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bioloģiskā daudzveidība.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)