Baltvalis: Narvaļu dzimtas zīdītājs

Baltvalis Delphinapterus leucas (Pallas, 1776)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Vaļveidīgie (Cetacea)
Virsdzimta	Delfīnu virsdzimta (Delphinoidea)
Dzimta	Narvaļu dzimta (Monodontidae)
Ģints	Baltvaļi (Delphinapterus)
Suga	Baltvalis (Delphinapterus leucas)
Izplatība
Baltvalis Vikikrātuvē

Baltvalim ir cirkumpolāra izplatība, tas mājo Ziemeļu ledus okeānā un jūrās gar Ziemeļamerikas, Grenlandes un Eirāzijas ziemeļu krastiem. To kopējā populācija sasniedz ap 150 000. Baltvaļi ir migrējoša vaļu suga, kas vasaru pavada atkusušajos, no ledus brīvajos ūdeņos kontinenta krasta līnijas tuvumā un upju grīvās, bet ziemā tas pārvietojas nedaudz uz dienvidiem, uzturoties gar aizsalušā okeāna ledus robežu. Ziemas periodā tas iepeld Atlantijas okeāna un Klusā okeāna ziemeļu daļā. To var sastapt Beringa jūrā, Ziemeļjūrā, un vienu reizi tas ir novērots arī Baltijas jūrā. Dažas populācijas, kuras mājo neaizsalstošās jūrās, nav migrējošas.

Ziemeļamerikas un Krievijas ziemeļu pamatiedzīvotāji gadsimtiem ilgi ir medījuši baltvaļus. Tos 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā medīja arī komerciālos nolūkos. Kopš 1973. gada vaļu medības ir ierobežotas, un mūsdienās baltvaļus drīkst medīt tikai dažas eskimosu grupas.

 

 

Baltvalis ir vidēji liels zobvalis. Tā ķermeņa formas ir konusveida un noapaļotas. Baltvalim pie galvas pamatnes ir sašaurinājums, kas rada iespaidu par kaklu un pleciem. Šī īpašība ir unikāla un nav raksturīga citiem vaļiem. Jo baltvalis kļūst vecāks, jo tā astes spura aug lielāka, un tās izliekums kļūst izteiksmīgāks. Airkājas ir īsas un platas, un izskatās gandrīz kā taisnstūri. Baltvalim nav muguras spuras, bet ķermeņa lejasdaļā pa muguras asi aug bieza ādas kroka, veidojot nelielu kantīti.

Baltvalim piemīt dzimumu dimorfisms — tēviņš ir par apmēram 25% lielāks nekā mātīte. Pieaudzis tēviņš ir 3,5—5,5 metrus garš, mātīte 3—4,1 m. Tēviņš sver 1100—1600 kg, reizēm sasniedzot 1900 kg masu, mātīte sver 700—1200 kg. Abi dzimumi maksimālo ķermeņa lielumu sasniedz apmēram 10 gadu vecumā. Tā kā baltvalis mājo Arktikā, tad tauki ir vairāk kā citiem vaļiem, apmēram 40—50 % no ķermeņa masas. Parasti tie ir 30% no ķermeņa masas. Tauku slānis, kas ir apmēram 15 cm biezs, nosedz visu ķermeni, izņemot galvu. Tauki kalpo kā siltumizolācijas slānis vēsajā Arktikas ūdenī, kura temperatūra var būt 0—18 °C, kā arī barības trūkuma apstākļos kā barības rezerve.

Krāsa

Baltvali ir grūti sajukt ar kādu citu vaļu sugu, jo tas ir pilnīgi balts vai gaiši pelēks. Mazuļi piedzimst pelēki un sasniedzot mēneša vecumu, kļūst tumši pelēki vai pelēkzili. Augot un kļūstot vecāki tie pamazām kļūst arvien gaišāki. Mātītes kļūst baltas apmēram 7 gadu vecumā, tēviņi 9 gados. Baltajai krāsai piemīt kamuflāžas efekts, baltvalim saplūstot ar ūdenī peldošajiem ledus gabaliem. Atšķirībā no citiem vaļiem baltvalis katru gadu nomaina ādu. Ziemas laikā āda kļūst biezāka un uz muguras iedzeltena. Vasaras periodā, kad baltvalis migrē uz upju ietekām okeānā, tas ādu norīvē pret upju gultnes granti.

Galva un kakls

 

 

Kā visiem zobvaļiem baltvalim pieres centrā atrodas eholokācijas orgāns — taukaudu "spilvens". Tā kā pieres taukaudu spilvens baltvalim ir liels un labi attītīts, tad piere ir liela un augstu velvēta. Turklāt tās forma ir mainīga atkarībā no tā, vai eholokācijas signāls tiek sūtīts vai uzņemts. Pieres forma izmainās, pateicoties gaisam, ko baltvalis iepilda deguna blakusdobumos, tādējādi fokusējot sūtīto eholokācijas signālu. Pieres taukaudi ir atšķirīgi no ķermeņa taukiem, tie satur taukskābes, īpaši daudz izobaldriānskābi (60,1%). Sūtīto signālu atbalsis valis uztver nevis ar ausīm, bet ar apakšžokli un tā tuvumā izvietotiem orgāniem, kas saistīti ar vidusausi.Turklāt šajā apvidū taukaudi ir tādi paši kā pieres daļā. Elpošanas atvere ir tikai viena, tā atrodas uz pakauša, uzreiz aiz taukaudu "spilvena". Atvere normālā stāvoklī ir aizvērta, bet ieelpojot tā ar apkārtesošo muskuļu palīdzību tiek atvērta. Vairogdziedzeris ir daudz lielāks nekā sauszemes zīdītājiem, piemēram, trīs reizes smagāks nekā zirgam. Palielināts vairogdziedzeris palīdz piemēroties dažādiem dzīves apstākļiem, piemēram, vasaras periodā upju ieteku saldūdenī.

Atšķirībā no citiem vaļiem baltvaļa kakla skriemeļi nav saauguši kopā, un tas spēj pagrozīt galvu, negrozot līdzi ķermeni. Kustīgā galva dod iespēju labāk pārskatīt apkārtni un ātrāk pamanīt medījumu un ienaidniekus. Īsajā purna daļā katrā žokļa pusē ir 8—10 nelieli, neasi un viegli ieliekti zobi, kopumā 36—40. Tie tiek izmantoti tikai, lai saķertu medījumu, bet pēc tam tas nekošļājot tiek norīts vesels. Mazāka lieluma zivtiņas tiek vienkārši iesūktas rīklē.

Maņas

Baltvalim ir ļoti labi attīstīta dzirde. Tas var dzirdēt skaņas 1,2—120 kHz diapazonā, vislabāk uztverot skaņas 10—75 kHz diapazonā. Salīdzinoši cilvēka vidējais dzirdamības diapazons ir 0,2—20 kHz. Lielākā daļa skaņu tiek uztvertas ar apakšžokli un ar taukaudu palīdzību novadītas līdz vidusausij. Žokļa kauls ir plats, un pie pamatnes tam ir iedobe. Baltvalim kā visiem zobvaļiem ir arī mazs, ārējais dzirdes orgāna atvērums, kas atrodas uzreiz aiz acs.

Baltvalim redze, salīdzinot ar delfīniem, ir samērā vāji attīstīta, lai gan tas var redzēt gan zem ūdens, gan virs ūdens. Tā acis ir piemērotākas redzēšanai zem ūdens. Baltvalim mutē ir attīstītas arī dažādu garšu uztveres zonas. Tas spēj, piemēram, sagaršot ūdenī asinis. Ja baltvalis ūdenī atrod asinis, tas izdod brīdinājuma signālu pārējiem sugas brāļiem. Ieradums baltvaļiem vienam ar otru saskarties liecina, ka tiem piemīt ādas jutīgums. Toties oža baltvalim līdzīgi kā pārējiem zobvaļiem nepiemīt.

Eholokācija

Baltvalis eholokāciju izmanto, lai izvēlētos peldēšanas virzienu, lai sazinātos ar citiem bara vaļiem, lai atrastu ledājos elpošanas āliņģus vai gaisa kabatas un lai medītu. Nazālajā sistēmā tiek izdoti vairāki ātri, viens otram sekojoši klikšķi, kas izdalās caur pieres taukaudu "spilvenu", kas kalpo kā akustiskā lēca, fokusējot skaņu kūlī un projicējot to taisni uz priekšu. Skaņa ūdenī izdalās ar ātrumu 1,6 km/sek, kas ir apmēram 4 reizes ātrāk kā skaņa izplatās gaisā. Skaņa atsitas pret priekšmetu un atgriežas kā atbalss atpakaļ pie dzīvnieka. Baltvalis spēj izanalizēt atbalsi un noteikt attālumu līdz priekšmetam, tā izmēru, formu un pat matērijas veidu. Ja tas ir dzīvs objekts, valis var noteikt tā ātrumu. Mierīgā ūdenī tas jau no 120 metru attāluma var noteikt 8 cm lielu bumbiņu. Baltvalis ir ļoti jūtīgs pret skaņas piesārņojumu, ko rada cilvēks ar savu saimniecisko darbību.

Savā starpā baltvaļi sazinās ar dažādām skaņām, un tas ir viens no vokālākajiem vaļiem. Tas izdod līdz 11 dažādas skaņas, kas var atgādināt čukstus, svilpienus, klepošanu u.c. Tā kā dažas no skaņām atgādināt putnu čivināšanu, tad baltvali angļu valodā sauc arī par jūras kanārijputniņu. Lai savstarpēji sazinātos, kā arī pārošanās laikā, baltvalis izmanto arī eholokāciju. Vēl tiek izmantota zobu griešana, bet savstarpējai komunikācijai tikpat kā netiek izmantota ķermeņa valoda vai lēcieni laukā no ūdens, kādus mēdz izmanot citas delfīnu sugas.

 

Baltvaļi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki. Tie vienmēr uzturas nelielos bariņos, kas var sastāvēt no 2—25 īpatņiem. Visbiežāk barā ir apmēram 10 baltvaļi. Piederība kādam baram nav noteikta. Baltvalis bieži maina baru, reizēm dažu dienu laikā indivīdu var novērot dažādos baros, kurus šķir vairāki simti kilometri. Barā ir abu dzimumu baltvaļi, un baru vada vadošais tēviņš. Reizēm mazie bari apvienojas vienā lielā barā, kurā var būt vairāki simti vai tūkstoši baltvaļu. Šādus lielus barus parasti var novērot vasaras sezonā upju grīvās. Indivīdi ir viens ar otru draudzīgi un rotaļīgi, tos bieži var novērot vienam otru dzenājot un spēlējoties, kā arī vienam gar otru rīvējoties. Tie ir arī ļoti "pļāpīgi", un viens ar otru komunicē ar balss palīdzību. Tie izrāda arī lielu interesi par cilvēkiem, tos bieži var novērot peldam līdzās kuģiem. Baltvalis labprāt spēlējas arī ar dažādiem objektiem, ko tas atrod ūdenī. Tie var būt koka zari, dēļi, augi, mirušas zivis un pat burbuļi, kurus paši izpūš.

Peldēšana un niršana

Baltvalis ir lēnāks peldētājs nekā citi zobvaļi, piemēram, zobenvalis vai afalīna, jo baltvaļa ķermeņa formai nav tik nevainojama hidrodinamika un plūdlīnijas kā daudziem citiem vaļiem un delfīniem, arī astes spurai ir ierobežota kustības spēja. Tā peldēšanas ātrums ir 3—9 km/h, lai gan īsā distancē līdz 15 minūtēm baltvalis spēj peldēt ar ātrumu 22 km/h. Toties atšķirībā no daudziem citiem vaļiem baltvalis spēj peldēt atmuguriski. Lielāko daļu laika baltvalis peld zem ūdens (ķermenis ir pārklāts ar ūdeni pilnībā), bet 5—10% no kopējā peldēšanas laika tas peld pa ūdens virsmu, mugurai atrodoties virs ūdens. Tas nekad nelec laukā no ūdens, kā to dara zobenvaļi vai afalīnas.

Baltvalis zem ūdens parasti nirst līdz 20 m, lai gan spēj ienirt daudz dziļāk. Atkarībā no indivīda novērotie baltvaļi nebrīvē ir spējuši ienirt 400—647 m dziļumā, bet savvaļas indivīdi ir spējuši ienirt vairāk kā 700 m dziļumā. Lielākais datētais ieniršanas dziļums ir bijis 872 m. Ieniršana parasti ilgst 3—5 minūtes, bet nepieciešamības gadījumā baltvalis var atrasties zem ūdens arī 15—18 min. Parasti baltvalis nirst 5—6 reizes ātri un sekli, bet pēc tam seko viena dziļāka reize. Dienas laikā tas ienirst 31—51 reizi.

Līdzīgi kā citiem vaļiem arī baltvalim ir attīstīta spēja nirstot ķermenī saglabāt skābekli — sirds ritms samazinās no 100 sitieniem minūtē uz 12—20 sitieniem minūtē. Asinis pārtrauc plūst uz atsevišķiem orgāniem, turpinot apgādāt ar skābekli smadzenes, plaušas un sirdi. Turklāt asinis baltvalim ir bagātīgi piesātinātas ar skābekli, sastādot 5,5%. Skābekļa saturs asinīs ir līdzīgs Vedela ronim, kas ir īpaši piemērojies niršanai lielā dziļumā. Kādā no pētījumiem baltvaļa mātītes asinīs tika izmērīti 16,5 litri skābekļa. Turklāt muskuļi satur lielu daudzumu mioglobīnu, kas ir zemas molekulmasas olbaltumviela un kas piesaista skābekli.

 

Baltvalis pamatā barojas ar visdažādākajām zivīm, bet tas medī arī vēžveidīgos un citus bezmugurkaulniekus — kalmārus, krabjus, astoņkājus un gliemenes. Barošanās ieradumi mainās atkarībā no tā, kāda ir sezona un kurā ģeogrāfiskā vietā baltvaļi atrodas. Piemēram, kad tie atrodas Boforta jūrā, galvenais medījums ir arktiskā ledus menca (Arctogadus glacialis), bet pie Grenlandes krastiem tie medī sarkanasarus (Sebastes marinus), paltusus (Reinhardtius hippoglossoides) un ziemeļu garneles (Pandalus borealis). Toties pie Aļaskas krastiem tas galvenokārt medī kižučus (Oncorhynchus kisutch). Iecienīts medījums ir arī moivas (Mallotus villosus), salakas, butes, siļķes un platgalvji. Baltvaļi medījot mēdz sadarboties viens ar otru, un uzbrukums ir savstarpēji koordinēts. Katru dienu tiek apēsti 18,2—27,2 kg barības. Tā kā baltvaļa zobi ir nelieli, tas barību pamatā ēd nesasmalcinātu, līdz ar to tā medījums nevar būt pārāk liels.

 

Dzimumbriedumu baltvaļa tēviņš sasniedz 12—14 gadu vecumā, mātīte 8—14 gados. Mātītes auglība sāk samazināties apmēram 25 gadu vecumā, un vecākām par 41 gadu mazuļi vairs nedzimst. Parasti dzimst viens mazulis ik pa 3 gadiem. Pārošanās laiks baltvaļiem ir no februāra līdz maija beigām, lai gan mēdz būt arī izņēmumi. Grūsnības periods ilgst 12—14,5 mēnešus, jo mātīte spēj aizkavēt embrija attīstību, ja tas ir nepieciešams. Nebrīves baltvaļiem ir novērots vēl garāks grūsnības periods — līdz 15,8 mēnšiem.

Mazuļi parasti dzimst mierīgā un siltā jūras līcī vai upes grīvā, kur ūdens temperatūra ir 10—15 °C. Tikko dzimis mazulis ir apmēram 1,5 m garš un sver 80 kg. Tā ādas krāsa ir pelēka. Tie spēj uzreiz peldēt līdzi savām mātēm, piespiežot savu sānu pie mātes sāna. Mazuļi zīž mātes pienu zem ūdens. Tie barojas tikai ar pienu apmēram vienu gadu, līdz attīstās zobi. Pēc tam jaunie baltvaļi pamazām sāk baroties ar zivīm un vēžveidīgajiem, turpinot vienlaicīgi zīst pienu līdz 20—24 mēnešu vecumam. Nebrīvē reizēm par mazuli uzņemas rūpes mātīte, kas nav tā māte, iespējams savvaļā tas varētu notikt līdzīgi.

Dzīves ilgums

Baltvalis reti nodzīvo ilgāk par 30 gadiem, bet tas var sasniegt arī 70—80 gadu vecumu. Tā dabīgie ienaidnieki ir polārlāči un zobenvaļi.

• Latvijas daba: Baltvalis
• Hearing and whistling in the deep sea: depth influences whistle spectra but does not attenuate hearing by white whales (Delphinapterus leucas) (Odontoceti, Cetacea)
• Beluga Whale (Delphinapterus leucas)
• ARKive: Beluga Whale (Delphinapterus leucas)
• ADW: Beluga Whale (Delphinapterus leucas)
• Vancouver Aquarium Beluga Webcam