11 Metru Soda Sitiens

Starp vārtiem un bumbu atrodas vienīgi aizstāvošās komandas vārtsargs.

Sitienu piešķir komandai, pret kuru pārkāpti noteikumi pretinieku soda laukumā, pēc kā parasti tiktu piešķirts tiešais brīvsitiens. Ja spēle nevar beigties neizšķirti (nākamajā turnīra posmā tiek tikai viena no abām komandām), uzvarētāju var noteikt pēc spēles 11 metru sitienu sērijā.

Bumba tiek novietota soda laukumā neatkarīgi no tā, kur soda laukumā noticis pārkāpums. Spēlētājs, kurš veic sitienu, ir jāidentificē tiesnesim. Soda laukumā atļauts atrasties tikai sitiena izpildītājam un pretinieku komandas vārtsargam; visiem pārējiem spēlētājiem jāatrodas spēles laukumā, ārpus soda laukuma, aiz soda atzīmes un vismaz 9,15 m (10 jardi) attālumā no soda atzīmes (šo attālumu apzīmē ar soda loku). Vārtsargam ir atļauts pārvietoties pirms bumbas sitiena, bet viņam jāpaliek uz vārtu līnijas starp vārtu stabiem ar seju pret sitienu, nepieskaroties vārtu stabiem, pārliktnim vai vārtu tīklam. Sitiena izpildes brīdī vārtsargam vismaz daļai no vienas pēdas ir jāpieskarās vārtu līnijai. Tiesneša asistents, kas ir atbildīgs par vārtu līniju, kur tiek izpildīts soda sitiens, atrodas soda laukuma un vārtu līnijas krustpunktā un palīdz tiesnesim, skatoties, vai netiek izdarīti pārkāpumi un to, vai ir gūti vārti.

Tiesnesis pūš svilpi, norādot, ka var tikt izpildīts soda sitiens. Izpildītājs var veikt viltīgas (maldinošas vai traucējošas) kustības, ieskrienoties līdz bumbai, bet nedrīkst to darīt, kad skrējiens ir pabeigts. Sitienam un pēdējam solim, ko veic izpildītājs, jābūt kustībā. Pirms sitiena bumbai jābūt nekustīgai, un tai jābūt spertai uz priekšu. Bumba ir spēlē, tiklīdz tā tiek sperta un kustās, un tajā laikā citi spēlētāji drīkst ieiet soda laukumā un soda lokā. Izpilldītājs nedrīkst pieskarties bumbai otrreiz, kamēr tai nav pieskāries kāds cits jebkuras komandas spēlētājs, vai arī bumba iziet ārpus spēles (ieskaitot gūtos vārtus).

Pat ja vārtsargam izdodas bloķēt sitienu, bumba var atlēkt atpakaļ pie soda sitiena izpildītāja vai kāda no viņa komandas biedriem, kurš var veikt vēl vienu sitienu, un vārtsargs bieži vien ir sliktā pozīcijā, lai atvairītu otro sitienu. Tas apgrūtina atvairīt soda sitienu. Tas neattiecas uz pēcspēles soda sitieniem, kur ir atļauts veikt tikai vienu sitienu.

Lai gan soda sitieni daudz biežāk ir sekmīgi nekā nesekmīgi, nerealizēti soda sitieni nav nekas neparasts: piemēram, no 78 izpildītajiem soda sitieniem Anglijas Premjerlīgas 2005.–2006. gada sezonā, 57 sasniedza vārtus, tādējādi gandrīz 30% no soda sitieniem bija nesekmīgi.

Vācu profesors, kurš 16 gadus pētījis sodu statistiku Vācijas Bundeslīgā, atklāja, ka 76% no visiem soda sitieniem šo 16 gadu laikā tika ielaisti, un 99% no sitieniem vārtu augšējā pusē.^{[nepieciešama atsauce]} Savas karjeras laikā itāļu uzbrucējam Roberto Badžo bija divas reizes, kad viņa sitiens trāpīja pa augšējo pārliktni, atlēca uz leju, atsitās pret vārtsargu un iegāja vārtos.

Atvairījumu statistika

Daži vārtsargi ir kļuvuši plaši pazīstami ar savu spēju atvairīt soda sitienus. Viens no šādiem vārtsargiem ir Djegu Alvešs, kurš var lepoties ar 49% atvairīto sitienu. Citi vārtsargi ar augstām atvairīšanas spējām ir Klaudio Bravo, Kevins Traps, Samirs Handanovičs, Džanluidži Bufons, Tims Kruls, Danijels Subašičs, Serhio Goikočea, Serhio Romero un Manuels Noiers.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: 11 metru soda sitiens.