Taksonomija

Tās uzdevums ir sadalīt dzīvos organismus grupās — taksonos un izvietot tās tādā kārtībā, kas atspoguļo to hierarhiju (no vienkāršākajiem līdz sarežģītākajiem) un radniecības pakāpi (sugu, ģinšu, dzimtu utt. līmenī), pamatojoties uz savstarpējās līdzības pakāpi. Ir vairākas metodes, kas nosaka organismu grupas relatīvo stāvokli kopējā sistēmā. Filoģenētiskā metode nosaka radniecīgās saites ar salīdzinošās anatomijas un paleontoloģijas palīdzību. Ģenētiskā metode nosaka radniecības pakāpi, salīdzinot organismu DNS ģenētiskā līmenī. Vēl ir kladistiskā u.c. metodes.

Terminu „taksonomija” 1813. gadā ieviesa šveiciešu botāniķis Augustīns Dekandols. Ilgu laiku to lietoja kā sinonīmu terminam „sistemātika”. 20. gadsimta 60.—70. gados taksonomiju sāka uzskatīt par sistemātikas nozari, kas aplūko sistematizēšanas un klasificēšanas teorētiskos jautājumus. Tagad taksonomijas atziņas izmanto kā bioloģijā, tā arī citās zinātnes nozarēs, kas nodarbojas ar hierarhiski organizētiem, diskrētiem objektiem (piemēram, numerālā taksonomija, matemātiskā lingvistika, mineraloģija u.c.).

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Taksonomija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

Šis ar bioloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l