Komodo Varāns

Komodo varāns ir Indonēzijas nacionālais dzīvnieks.

Komodo varāns Varanus komodoensis (Ouwens, 1912)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Rāpuļi (Reptilia)
Kārta	Zvīņrāpuļi (Squamata)
Infrakārta	Glodeņveidīgie (Anguimorpha)
Dzimta	Varānu dzimta (Varanidae)
Ģints	Varāni (Varanus)
Suga	Komodo varāns (V. komodoensis)
Izplatība
Teritorijas, kuras kādreiz apdzīvoja komodo varāns   Mūsdienu izplatības areāls
Komodo varāns Vikikrātuvē

Komodo varāns ir lielākā mūsdienās dzīvojošā ķirzaka, kuras ķermeņa garums var sasniegt 3 m, bet svars 70 kg. Parasti lielo augumu pamato ar salu gigantismu (evolucionāras izmaiņas, kas ir saistītas ar salas vidi), tā kā Komodo varāns ir vienīgais plēsējs salās. Tomēr, pamatojoties uz jaunākajiem atklājumiem, zinātnieki uzskata, ka Komodo varāna lielo augumu var izskaidrot arī ar faktu, ka šī suga ir līdz mūsdienām izdzīvojis relikts, kas pārstāv liela auguma varānveidīgu ķirzaku populāciju, kas reiz mājoja visā Indonēzijā un Austrāļijā. Šīs populācijas lielākā daļa izmira pleistocēnā līdz ar pārējo megafaunu. Komodo varānam ļoti līdzīga 3,8 miljonus gadu veca varāna fosilijas atrastas Austrālijā. Zinātnieki uzskata, ka Indonēzijas mazajās salās varāniem izdevās saglabāties cauri gadu miljoniem.

Komodo varānus rietumu pasaule atklāja 1910. gadā, kad Komodo salas tuvumā jūrā avarēja neliela lidmašīna. Tās pilots aizpeldēja līdz salai, uz kuras tas ieraudzīja Komodo varānus. 1912. gadā salā ieradās pirmā zinātnieku ekspedīcija, daži eksemplāri tika arī noķerti.

 

 

Komodo varāns ir liela, masīvi veidota ķirzaka. Tam ir garš kakls ar 9 kakla skriemeļiem, kājas ir spēcīgas ar gariem nagiem, kas piemēroti rakšanai, aste muskuļota. Tēviņi aug lielāki nekā mātītes, bet citu morfoloģisku atšķirību starp dzimumiem nav. Pieaudzis indivīds savvaļā parasti sver 70 kilogramus, bet, dzīvojot nebrīvē, tas var svērt vairāk. Saskaņā ar Ginesa rekordu grāmatu pieaudzis Komodo varāna tēviņš var svērt 70–91 kg un tā ķermeņa garums var būt 2,59 m, bet mātīes svars var būt 68–73 kg, garums — 2,29 m. Lielākais savvaļā datētais Komodo varāns ir bijis 3,13 m garš un svēris 166 kg (svēršanas brīdī varāns bija tikko paēdis un kuņģis bija pilns ar nesagremotu barību). Pieaudzis varāns ir vienkrāsaini brūns vai pelēkbrūns, bet jaunie varāni ir zaļgani ar dzeltenām un melnām joslām.

Tā purna daļa ir samērā plata un noapaļota. Varānam ir 60 asi zobi, kas katrs ir apmēram 2,5 cm garš. Tā siekalas vienmēr ir nedaudz iekrāsotas ar asinīm, jo zobus gandrīz pilnībā sedz smaganu audi. Ēšanas laikā smaganas tiek nepārtraukti savainotas. Kopumā tas veido ideālu vidi dažādām baktērijām, kas dzīvo Komodo varāna mutē. Tam ir arī gara, dziļi šķelta mēle. Āda varānam ir asa un raupja, jo no apkārtējās vides to aizsargā dzelkšņainas zvīņas. Katra no tām satur sīku dzelksnīti - kauliņu, ko sauc par osteodermu. Līdz ar to Komodo varāns nekad nav kļuvis par modes upuri, jo tā asā āda nav piemērota somiņām un kurpēm.

Maņas

 

 

 

Komodo varānam, lai gan uz galvas ir redzamas ausu atveres, nav īpaši laba dzirde. Tas dzird tikai skaņas 400—2000 Hz diapozonā. Ilgu laiku valdīja uzskats, ka tas ir kurls, bet pētījumos noskaidrojās, ka varāns reaģē uz svilpieniem, skaļiem kliedzieniem un paceltu balsi. Tā spēju dzirdēt nejauši atklāja kāds Londonas zoodārza kopējs, kas iemācīja varānu nākt baroties, atsaucoties uz svilpienu. Arī redze tam ir ierobežota, Komodo varāns spēj saskatīt tikai kustīgus objektus, toties krāsainus un līdz 300 metriem tālu. Tumsā tas redz ļoti vāji.

Komodo varāna ožas spēja ir apbrīnojama. Atšķirībā no zīdītājiem tas smaržas noteikšanai izmanto speciālos vomeronazālos orgānus jeb Jakobsona orgānus, kas atrodas mutes aukslējās. Smaržu noteikšanā liela nozīme ir garajai mēlei, kuru Komodo varāns ik pa laikam šauda laukā, lai uzķertu smaržu feromonus. Uzķertie feromoni tiek nogādāti uz Jakobsona orgāniem. Izmantojot vēju un grozot galvu no vienas puses uz otru, šaudot mēli, varāns, kamēr soļo, nepārtraukti pārbauda gaisu. Tas spēj saost maitu 4—9,5 km attālumā. Rīkles pašā galā tam ir arī dažas garšas kārpiņas. Dažas no Komodo varāna zvīņām ir savienotas ar nerviem, nodrošinot tam taustes maņu. Laukumos ap ausīm, lūpām, zodu un pēdu apakšās ir daudz vairāk šo jutīgo zvīņu kā citur.

Komodo varāni mājo tropiskajos savannu mežos, kur ir karsts un sauss. Tie vislabprātāk uzturas atklātā ainavā, kur aug gara zāle, daži koki un krūmi, bet ir sastopami arī izžuvušās upju gultnēs un pludmalēs. Jaunie varāni savukārt dzīvo kokos biezi aizaugušos mežos un pārvietojas uz klajākām vietām, sasniedzot 8 mēnešu vecumu. Vietas, kurās dzīvo Komodo varāns, ir vissausākie Indonēzijas reģioni. Tur lietus gadā nolīst mazāk kā 600 mm. Tā kā Komodo varāns līdzīgi kā citas ķirzakas nesvīst, tad tas, lai atdzesētos, var tikai elsot un nekustīgi gulēt ēnā vai alā, kuru pats izrok. Tā var būt 1–3 m dziļa. Nakti Komodo varāns pavada šādās alās, tādējādi maksimāli saglabājot dienā uzkrāto ķermeņa siltumu. Tas ļoti labprāt arī atvēsinās un atpūšas ūdenī un ir samērā labs peldētājs. Tie mēdz pārpeldēt no vienas saliņas uz otru un, ja nepieciešams, spēj ienirt 4,5 m dziļumā. Ļoti karstās dienās nedaudzās saglabājušās ūdenstilpes no lietus sezonas ir pārpildītas ar Komodo varāniem. Karstākajās dienas stundās varāns guļ, bet pēcpusdienā dodas medībās.

Katram varānam ir sava teritorija, kurā tas medī un atpūšas. Teritoriju Komodo varāns iezīmē ar fekālijām. Vieta, kurā varāns atpūšas, tiek īpaši piemeklēta, tā parasti ir paaugstināta, lai var vērot apkārtni, ēnaina, okeāna vēju appūsta un atklāta, bez lieliem augiem. Tas ir arī stratēģisks punkts, no kura noskatīt medījumu. Varāna teritorija ir apmēram 1,9 km² liela, tā netiek apsargāta un mēdz savstarpēji pārklāties. Ja šādā kopīgā teritorijā tiek kaut kas nomedīts, tad pirmais paēd dominantais varāns, pēc tam barojas mazākie tēviņi un mātītes. Pēdējie barojas jaunie varāni, kas nokāpj lejā no kokiem, kad pieaugušie ir pametuši upuri. Ja kādi no varāniem ir vienādi lieli, tad starp tiem var sākties grūstīšanās. Šāda cīņa parasti beidzas ar viena pretinieka nāvi, uzvarētājs pēc tam apēd zaudētāju.

Komodo varāns ir vientuļnieks un tiekas tikai barošanās vietās vai pārošanās sezonas laikā. Lai arī pamatā tas ir aktīvs dienas gaišajā laikā, arī naktīs reizēm var novērot varānu aktivitāti. Neskatoties uz tā proporcionāli īsajām kājām, tas ir ātrs skrējējs. Tā skriešanas ātrumu 20 km/h, bet medījot Komodo varāns īsā distancē spēj skriet arī ātrāk. Kamēr tie ir jauni, varāni ar saviem asajiem nagiem kāpj kokos. Pieaugot tas kokā vairs uzkāpt nevar, bet nagi joprojām ir asi un bīstami. Komodo varāns, lai arī pieaudzis kokos nekāpj, reizēm medī neuzmanīgu upuri, kas sēž kokā. Lai aizsniegtu to, tas paceļas uz pakaļkājām un, lai noturētu līdzsvaru, atspiežas pret asti.

 

Komodo varāns ir plēsīgs gaļēdājs. Visbiežāk Komodo varāns meklē jau mirušu dzīvnieku un barojas ar maitu, bet nepieciešamības gadījumā tas var uzbrukt arī dzīvam medījumam, to panākot straujā skrējienā, nogāžot zemē un saplosot ar asajiem nagiem un zobiem. Pirmkārt varāns cenšas iekosties kaklā vai vēderā. Ir novērots, ka tas spēj nogāzt lielu cūku vai briedi ar vienu astes cirtienu. Ēdot lielāku upuri, tas to, pieturot ar priekškājām, saplosa lielos gabalos, kurus veselus arī norij. Mazāku upuri, kas nepārsniedz kazas lielumu, Komodo varāns, pateicotos savam brīvajam, nepiestiprinātajam žoklim, plastiskajam galvaskausam un kuņģim, kas var izstiepties, norij veselu. Tas ir diezgan ilgs process un, lai norītu kazu, varānam paiet apmēram 15—20 minūtes. Reizēm, lai paātrinātu norīšanu, Komodo varāns rīvē kaklu gar koku, lai mehāniski izbīdītu upuri cauri rīklei. Lai rīšanas laikā nenosmaktu, varāns elpo caur elpošanas vadu, kura gals iznāk mutē zem mēles. Pēc paēšanas nosverot Komodo varānu, apmēram 80% no svara aizņem tikko apēstā maltīte. Lai pātrinātu gremošanu, Komodo varāns dodas gulēt uz saulainu vietu. Gremošanas process ir ļoti lēns un lielam Komodo varānam gadā pietiek ar 12 ēdienreizēm. Kad barība ir sagremota, tas atrij dažādus pārpalikumus - ragus, matus, spalvas un zobus.

Komodo varāns medī un barojas ar jebko, ko var atrast. Tie var būt dažādi bezmugurkaulnieki, rāpuļi, ieskaitot mazākus Komodo varānus, putni, to olas, dažādi zīdītāji, piemēram, mērkaķi, meža cūkas, kazas, brieži, zirgi un bifeļi. Jaunie varāni barojas arī ar kukaiņiem un gekoniem. Retu reizi tie uzbrūk cilvēkiem un no sekliem kapiem mēdz izrakt cilvēku līķus. Lai aizsargātu mirušos no izrakšanas, vietējie iedzīvotāji tuviniekus apglabā smagās māla augsnēs un kapus apkrauj ar akmeņiem. Lai padzertos, Komodo varāns iesūc ūdeni mutē un atgāž galvu, lai ūdens ietecētu rīklē.

Siekalas un inde

 

 

Komodo varāna siekalas satur vairāk kā 50 dažādas baktērijas, kas nāvējoši inficē upura rētas pat tad, ja to neizdodas uzreiz nogalināt. Siekalās ir, piemēram, E.coli, Staphylococcus, Providencia, Proteus morgani un Pasteurella multocida baktērijas. Zinātnieki nespēj izskaidrot, kā pats Komodo varāns nesaindējas ar savām baktērijām. Veicot vairākus eksperimentus un pētījumus, 2005. gadā zinātnieki izvirzīja jaunu hipotēzi, ka Komodo varāns iekošanas brīdī izdala arī indi. 2009. gadā tika veikti padziļinātāki pētījumi, veicot galvaskausa skenēšanu. Apakšžoklī katrā pusē tika atrasti 6 indes dziedzeri, kas satur vairākus toksiskus proteīnus. Sakostajam upurim, iedarbojoties indei, samazinās asins recēšanas spēja, pazeminās asins spiediens, pēc laika sākas muskuļu paralīze un hipotermija, kas noved pie šoka un apziņas zaudēšanas. Līdz ar Komodo varāna indes atklāšanu apšaubāms kļuvis fakts, ka varāna upurus nogalina tā mutes baktērijas. Tomēr ir zinātnieki, kas nepiekrīt baktēriju lomas samazināšanai upuru nāvē, uzskatot, ka šis process ir daudz kompleksāks un nav līdz galam izprasts, uzskatot, ka pētījumi par indes iedarbību šobrīd ir pārāk virspusēji.

Pārošanās sezona sākas maijā un beidzas augustā. Mātīte olas sāk dēt septembrī. Pārošanās sezonas laikā starp tēviņiem sākas nežēlīgas cīņas par mātītes uzmanību un tie sāk apsargāt arī savu teritoriju. Arī pārošanās nav vienkārša, iesākumā mātīte tēviņam pretojas gan ar zobiem, gan nagiem. Tādēļ tēviņam, kamēr tas savalda mātīti, ir jābūt ļoti veiklam un atlētiskam, lai netiktu savainots. Pēc tam seko maiguma brīdis, tēviņš rīvē savu zodu gar mātīti un laiza to. Komodo varāni bieži veido monogāmus pārus, kas ir ļoti reta īpašība starp ķirzakām.

Olas mātīte izdēj iedobē, ko tā izrok kādā pakalnā vai oranžpēdu lielkājvistu (Megapodius reinwardt) pamesto ligzdu krāvumos, priekšroku dodot ligzdu krāvumiem. Dējumā vidēji ir 20 olas, no kurām mātīšu ir četras reizes vairāk nekā tēviņu. Inkubācijas periods ilgst 7—8 mēnešus. Izkļūšana no olas mazajam varānam prasa lielas pūles, olas čaumala tiek pārkosta ar īpašu olas zobu, kas drīz pēc tam izkrīt. Kad čaumala ir pārsista, mazulis čaumalā reizēm atpūšas vairākas stundas, pirms uzsāk izrakšanos laukā no ligzdas. Pasaulē tas nāk pilnībā neaizsargāts un daudzi drīz pēc izšķilšanās tiek nomedīti un apēsti. Vairākus pirmos dzīves gadus tie pavada uzrāpušies kokā, kur tie ir relatīvā drošībā. Salīdzinoši respektējams augums tiem ir apmēram 3—5 gadu vecumā, dzimumbriedumu tie sasniedz 8—10 gadu vecumā un dzīves ilgums ir apmēram līdz 50 gadiem.

Partenoģenēze

Komodo varāni ir partenoģenētiska ķirzaku suga. Tas nozīmē, ka tiem piemīt partenoģenēze (olšūnas attīstība par pieaugušu organismu bez apaugļošanās). Mātītes spēj partenoģenētiski radīt tēviņus - pieaugušas, nobriedušas mātītes, kas nekad nav pārojušās, spēj dēt neapaugļotas olas, no kurām izšķiļas tikai tēviņi. Tas nozīmē, ka, ja uz varānu neapdzīvotas salas nokļūst pieaugusi mātīte, tā spēj radīt vīrišķā dzimuma pēcnācējus. Tie pieaugot kļūst par pārošanās partneriem un tādā veidā izveidojas jauna varānu populācija ar mātītēm un tēviņiem. Vienīgais, kas var ierobežot veselīgas populācijas veidošanos, ir ģenētiskā materiāla vienveidība.

Kopējā Komodo varāna populācija ir apmēram 5700 varānu, kas mājo vairākās Indonēzijas salās. To vienīgie ienaidnieki ir cilvēki. Tā kā sugas izdzīvošana ir apdraudēta, uz Komodo salas ir izveidots to aizsardzībai Nacionālas parks. Lielākās populācijas dzīvo — Komodo salā (3000 varānu), Rinkas salā (900 varānu) un Džilimotangas salā (150 varānu). Pateicoties aizsardzības pasākumiem, to skaits pēdējos gados lēnām pieaug.

• 'Komodo pūķi' sākuši uzbrukt cilvēkiem
• Varāni
• ARKive: Komodo Dragon, Varanus komodoensis
• Tree of Life: Komodo Dragon: Varanus komodoensis Arhivēts 2013. gada 8. maijā, Wayback Machine vietnē.