Cietoksnis

Šaurākā nozīmē par cietoksni mūsdienās uzskata neatkarīgu, ļoti strukturētu, no izturīga akmens mūra, vēlāk arī no betona, celtu nocietinājumu, kas kalpo aizsardzībai no ienaidnieka šaujamieročiem (īpaši artilērijas), vienlaikus ļaujot aizstāvjiem izmantot šaujamieročus cietokšņa aizsardzībai. Šāda veida cietokšņi tika celti no 15. gadsimta kā atbildes reakcija uz smago šaujamieroču lietošanu, un bija izplatīti līdz 20. gadsimta vidum. Tie var kalpot robežu vai piekrastes aizsardzībai, veidot atbalsta punktu uzbrukumam un atbalstīt atkāpjošos karaspēku. Daži cietokšņi tika arī lietoti kā štābi, cietumi, vai valsts naudas un dārgmetālu glabātavas. Cietokšņu aizsardzībai tika izveidoti pastāvīgi cietokšņu garnizoni ar lieliem pārtikas un bruņojuma krājumiem, lai būtu iespējams izturēt ilgstošus aplenkumus. Tikai ar jaunu ieroču veidu izgudrošanu un jaunu kaujas taktiku lietošanu cietokšņu kā pamata nocietinājumu punktu nozīme mazinājās.

Par cietokšņu prototipiem var uzskatīt zemes vaļņus ar palisādēm, ar kuriem tika norobežotas nelielas apmetnes. Šādi cietokšņu prototipi bieži vien tika veidoti uz pauguriem. Vēlāk pirms aizsargsienas tika rakti aizsarggrāvji ar ūdeni. Attīstoties militārajām un celtniecības zināšanām, savas formas mainīja arī cietokšņi.

Klasisks cietoksnis sastāvēja no torņiem (apaļiem vai kvadrātveida), kas savienoti ar aizsargmūri ar šaujamlūkām.

Viduslaikos izplatītas bija nelielas cietokšņpilis, kurās dzīvoja feodāļi. Pilis kalpoja aizsardzībai no kaimiņu iebrukumiem, un tajās rada patvērumu feodāļa pakļautībā esošie zemnieki. Beidzoties feodālajai sadrumstalotībai, piļu loma mazinājās. Daudzas pilis no aizsardzības būvēm tika pārbūvētas par reprezentatīviem namiem (piemēram, Jelgavas pils).

Starp cietoksni un pili ir atšķirības. Ja pils faktiski ir viena celtne, kurā vienā veselumā savienoti aizsargmūri, tilti, dzīvojamās telpas (kazarmas, arsenāli), torņi, aizsarggrāvji un citas būves, tad cietoksnis būtībā ir ar aizsargmūri un torņiem apbūvēts zemes gabals. Turklāt šī teritorija var būt kā blīvi apbūvēta (ar namiem, baznīcām, noliktavām u.c.), tā arī tukša — šādā gadījumā runa ir par cietokšņa pagalmu. Turklāt cietoksnim parasti ir lielāka teritorija, nekā pilij, kas ļāva cietokšņa iekšējo telpu apbūvēt ar dažādām celtnēm. Atsevišķs gadījums ir pilsētcietokšņi, piemēram, kremļi.

Viduslaiku pilsētas tika ieskautas ar aizsargmūri — tādos gadījumos pati pilsēta skaitījās cietoksnis. Pilsētām pieaugot, pilsētu aizsargsienu nozīme, kas ieskāva tikai vidusdaļu, mazinājās. Sienas nojauca vai arī izmantoja kā dzīvojamo namu daļas. Raksturīgs viduslaiku pilsētcietokšņa piemērs ir Jeruzaleme ar pilnībā saglabājušos vecpilsētas aizsargsienu. Pilsētcietokšņi ir izplatīti arī viduslaiku Eiropā, no kuriem saglabājušies ir ne pārāk daudzi, piemēram, vecpilsēta ar cietokšņa aizsargmūri Avilā. Pilsētcietokšņi tika celti arī senajā un viduslaiku Ķīnā, no tiem arī ir saglabājušās vien nedaudzi, piemēram, vecpilsētu teritorijas ar aizsargmūri Siaņā, Datunā, Pinjao u.c.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cietoksnis.

Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l