Nauda: Līdzeklis, ar kuru var veikt maksājumus un preču apmaiņu

Parasti to izdod valdība vai kāda finanšu iestāde (banka), taču naudas funkcijas īpašos apstākļos (ekonomiskas stabilitātes trūkums, karš, cietums) var pildīt arī plaša patēriņa preces, piemēram, cigaretes vai alkohols. Naudas vērtība atkarīga no tās kā apmaiņas priekšmeta noderīguma, savukārt tas atkarīgs no naudas tirgus vērtības.

Naudai var būt pašai par sevi piemītoša vērtība (ja naudas funkcijas pilda kāda prece); izplatīta šādas naudas forma ir valūta ar zelta segumu. Nauda, kurai pašai par sevi vērtība nepiemīt, ir salīdzinoši nesens izgudrojums. Šādas naudas vērtību nosaka likums — valdība naudu izdod un ar likumu nosaka, ka šī nauda jāpieņem kā maksāšanas līdzeklis, turklāt prasa, lai šajā naudā tiktu maksāti nodokļi. Vēsturiski ir bijuši gadījumi, kad nauda, kam pašai vērtība piemīt (piemēram, zelta seguma veidā), to zaudē (ASV dolārs) vai tāda, kurai tās nav bijis, to iegūst (t.s. Šveices dinārs). Latvijas Republikas naudas vienība kopš 2014. gada ir eiro, kurā ir 100 centu.

Latviešu valodas vārdam "nauda" ir ļoti sena izcelsme, kas kopēja ar vairākām citām indoeiropiešu valodām, piemēram, gotu valodā niutan — "derīgums, ienākums", vācu: nutzen — "lietot, noderēt", lietuviešu: naudà — "labums, īpašums".

Pamatraksts: Naudas vēsture

Naudas koncepts tika izgudrots daudzkārt un dažādās pasaules vietās neatkarīgi citam no cita. Pētniekiem ir salīdzinoši grūti noteikt, kad parādījās senākā nauda, jo ar to varēja saprast jebko, ko pirmatnējie cilvēki bija gatavi sistemātiski izmantot, lai apmainītu preces un pakalpojumus savā starpā. Domājams, ka cilvēces pirmsākumos (aizvēsturē) par agrīno naudas veidu kalpoja dažādas pārtikas preces (garšvielas, lopi un graudi), darbarīki, dzīvnieku ādas, audumi, krelles un gliemežvāki, kur, piemēram, tropiskie molusku gliemežvāki bija apgrozībā teju četrus tūkstošus gadu visā Āfrikā, Dienvidāzijā, Austrumāzijā un Okeānijā.

Senajos laikos ap 7. gs. p.m.ē. par maksājumu līdzekļiem pakāpeniski sāka izmantot dažādus metālus, kā, piemēram, no zelta un sudraba darinātus stieņus un monētas. Tikai vēlāk parādījās tā saucamā pārstāvnieciskā nauda banknotes formā, kas tika darināta no papīra, kā arī elektroniskā nauda, ko izmantojam mūsdienās.

Prečnauda

Prečnauda (angļu: commodity money) ir apmaiņas līdzeklis (tātad nauda), kas tajā pat laikā ir pielietojams pats par sevi (tātad kā prece). Prečnaudas piemēri vēsturē ir dažnedažādākie, pat pārtikā patērējamas preces, piemēram, sāls vai Austrumāzijā par naudu izmantotie sapresētas tējas bloki. Tomēr visizplatītākais prečnaudas veids ir bijuši dārgmetāli: zelts, sudrabs, platīns vai pat varš.

Reprezentatīva nauda (zelta standarts)

Papīra naudu, kurai ir preces (visdrīzāk zelta vai sudraba) segums, 19. gs. ekonomists Viljams Stenlijs Dževonss izšķīra atsevišķā kategorijā, ko viņš sauca par "reprezentatīvu naudu". Šādā naudā banknotes faktiski var uzskatīt par sertifikātiem, kas apliecina to turētāju īpašumtiesības uz zeltu vai sudrabu, kas tās sedz.

Pirmās Republikas latu pēc šīs klasifikācijas varētu uzskatīt par reprezentatīvu naudu. Bija noteikts, ka viens lats pēc pieprasījuma maināms pret 0,2903226 gramiem tīra zelta, kas ir ekvivalenti apmēram 8 latiem, 2012. gada jūnija latos.

Pieņemot, ka politiskā situācija ir stabila un nav paredzams, ka politiķi varētu izdarīt krasas izmaiņas, šādu reprezentatīvu naudu, virspusīgi skatoties, var pielīdzināt prečnaudai, taču, kā norāda daži autori, notikumi ASV, 1920. gados, pirms Lielās depresijas liecina, ka zelta standarts nav spējīgs kontrolēt naudas piedāvājuma pieaugumu daļēju rezervju bankvedības vidē, jo komercbankām ir liela nozīme naudas piedāvājuma palielināšanā (skat. naudas reizinātājs).

Pastāv arī iespēja, ka naudas pirktspējas samazināšanās dēļ vai inflācijas pieaugšanas dēļ monētas fiat (bezseguma) naudas sistēmā var kļūt līdzvērtīgas prečnaudai. Kaut arī ASV Valsts kase pēdējās dekādēs izmanto aizvien mazāk vara jaunu monētu kalšanai, apgrozībā joprojām esošo 1909.-1982. gada 1 centa monētu vara satura tirgus vērtība 2012. gada 19. jūnijā bija 2,24 centi, tātad sastāvā esošā metāla tirgus vērtība bija 224% no nominālvērtības. 1946.-2012. gada 5 centu monētu sastāvā esošā vara un niķeļa tirgus vērtība bija 98% (4,9 centi) no nomināla.

Fiat (bezseguma) nauda

Pamatraksts: Fiat nauda

Fiat nauda (angļu: fiat money, krievu: фиатные деньги, vācu: Fiatgeld) (latīņu: fiat — "lai top, lai notiek!", sal. fiat lux! — "lai top gaisma!", no facere — "darīt, taisīt") ir nauda, kuras apmaiņas līdzekļa statuss izriet no likuma, kas tai šādu statusu ir piešķīris. Tā ir balstīta ticībā likumdevējam un pēc definīcijas ir bez seguma. Šāda nauda bieži tiek saukta par papīrnaudu, taču nauda ar segumu (piemēram, Pirmās Republikas banknotes) arī var būt no papīra.

Dažkārt sastopams izteikums, ka "papīrnaudas segums ir preces un pakalpojumi". Demokrātijā/brīvā tirgus ekonomikā tas nebūtu iespējams, jo nozīmētu, ka visas preces un pakalpojumi pieder naudas emitētājam (centrālajai bankai).

Citi norāda, ka fiat naudai tik tiešām ir segums un tās ir parādsaistības. Pēc šādas striktas definīcijas fiat nauda nepastāv kā tāda, jo visas naudas vienības pasaulē tiek radītas kā valsts parādsaistības pret centrālo banku.

Lai apmaiņas līdzekli varētu uzskatīt par naudu, tam jāpiemīt noteiktām īpašībām:

• tam jābūt standarta maksājumu līdzeklim,
• ar to jāvar noteikt citu preču vai pakalpojumu vērtību (līdz ar to arī cenu),
• tam jābūt vērtību uzkrāšanas līdzeklim,
• tai jābūt atpazīstamai (lai naudas saņēmējs to atpazītu kā maksāšanas līdzekli) un vienotai (divu vienādu naudas vienību vērtībai jābūt vienādai vai līdzīgai).

Mūsdienu ekonomikā tiek uzskatīts, ka naudai vēlamas šādas īpašības:

• tās vērtībai jābūt stabilai,
• tai jābūt grūti viltojamai,
• tai jābūt viegli dalāmai un pārvietojamai,
• tai jābūt savstarpēji apmaināmai (vienai naudas vienībai jābūt noteiktai vērtībai attiecībā pret citu naudas vienību),
• tai jābūt daudzumā ierobežotai (lai nodrošinātu cenu stabilitāti),
• tai jābūt izturīgai (tā nedrīkst bojāties vai ātri nolietoties).

Naudai ir noteiktas funkcijas. Nauda ir:

• apgrozības (maiņas) līdzeklis,
• vērtību salīdzināšanas mērs un uzskaites līdzeklis (ļauj salīdzināt cenu),
• vērtību uzkrāšanas līdzeklis,
• kredītnauda jeb maksāšanas līdzeklis (darījumos, kuros apmaksa jāveic pēc zināma laika perioda).

Naudas pamatfunkcija ir atdalīt pirkšanu no pārdošanas, tā atvieglojot maiņu, jo cilvēkam, kurš vēlas iegādāties noteiktu preci vai pakalpojumu, nav nepieciešamības atrast cilvēku, kurš vēlētos šo preci vai pakalpojumu iemainīt pret pircēja piedāvājumiem.

• Naudas vēsture
• Valūta
• Eiro
• Numismātika
• Monēta

• Latvijas nauda (Latvijas Bankas tīmekļa vietne)