1848. Gada Revolūcijas

gada revolūcijas, ko dēvē arī par "Tautu pavasari", bija politisko nemieru un nacionālo revolūciju vilnis, kas pārmainīja 1815. gadā Vīnes kongresā noteikto kārtību un pārņēma lielu daļu Eiropas 1848. gadā un turpinājās arī 1849. gadā.

Lielāka daļa sacelšanos notika Francijas, Nīderlandes, Dānijas, Vācijas, Polijas, Itālijas, Rumānijas, Austrijas un Ungārijas teritorijā.

Revolūciju vilnis sākās 1848. gada februārī Francijā, kur gāza karali Luiju Filipu un pasludināja Otrās republikas izveidošanu. Martā Vīnē sākās sacelšanās, kuras rezultātā no amata atkāpās kanclers Meternihs. Austrijas Impērijas ķeizars Ferdinands I bija spiests troni nodot savam 18 gadus vecajam brāļa dēlam Francim Jozefam I. Sacelšanos Ungārijā izdevās apspiest tikai ar Krievijas Impērijas karaspēka palīdzību. 1848. gada maijā Frankfurtē sanāca 585 vācu tautas pārstāvji, lai izdotu visas Vācijas satversmi un ievēlētu nacionālo valdību. Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam IV piedāvāja ķeizara titulu ar ierobežotām pilnvarām, taču viņš noraidīja troni un piedāvāto konstitūciju. Ziemeļitālijā sākās sacelšanās pret Austrijas Impēriju, kuras valdījumā bija Lombardija un Veneto apgabals, vairākas itāļu valstis pieteica Austrijai karu, bet cieta sakāvi. Dānijas karalis Frederiks VII sasauca nacionālo sapulci, lai izstrādātu jaunu konstitūciju un izveidojot divpalātu tautas pārstāvniecības parlamentu.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: 1848. gada revolūcijas.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)