Zeltainais Šakālis

Tas apdzīvo Eiropas Vidusjūras reģiona austrumus, Tuvos Austrumus un Dienvidāziju līdz Birmai. Tas ir lielākais starp šakāļiem, un vienīgais, kas dzīvo ārpus Āfrikas. Šakālis mājo galvenokārt tuksnešu un pustuksnešu biomās. Eiropā pēdējās desmitgadēs izplatījies uz ziemeļiem, sasniedzot arī Baltijas valstis.

Zeltainais šakālis Canis aureus (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Dzimta	Suņu dzimta (Canidae)
Ģints	Suņi (Canis)
Suga	Zeltainais šakālis (Canis aureus)
Izplatība
Izplatība 20. gadsimtā Izplatība 21. gadsimtā
Zeltainais šakālis Vikikrātuvē

Saskaņā ar ģenētiskajiem pētījumiem 2015. gadā no zeltainā šakāļa ir nodalīta jauna vilku suga — Āfrikas zeltainais vilks (Canis anthus). Ārēji zeltainais šakālis ir ļoti līdzīgs Āfrikas zeltainajam vilkam, bet ir par to nedaudz mazāks, ar šaurāku galvaskausu un smalkākiem zobiem. DNS pētījumos atklājās, ka Āfrikas zeltainais vilks un zeltainais šakālis ir ļoti attāli radinieki, to attīstības ceļi šķīrās pirms apmēram 2 miljoniem gadu.

 

Āzijā šakāļu izplatības areāls ietver Arābijas pussalu, Turciju, Libānu, Izraēlu, Sīriju, Irāku, Irānu, Pakistānu, Centrālāziju, Indijas subkontinentu, Šrilanku, Mjanmu, Taizemi un daļu Indoķīnas. Nav sastopams Āfrikā.

Eiropā zeltainie šakāļi pēdējās desmitgadēs izplatās uz ziemeļiem. Tie ir sastopami Balkānos, Ungārijā, Rumānijā, Ukrainā, arī Austrijā, Slovākijā, Slovēnijā un ziemeļaustrumu Itālijā. Pieaug novērojumu skaits Vācijā.

Pēdējā desmitgadē ir atklāta šakāļu populācijā arī Baltijas valstīs. Sākotnēji nebija zināms, vai tie ieradušies dabīgas migrācijas ceļā vai arī izbēguši no nebrīves. 2013. gada decembrī pirmo reizi zeltainais šakālis ticis nomedīts Latvijā, Jelgavas novadā, 2014. gadā DNS rezultāti apstiprināja šīs sugas noteikšanu, kā arī tika konstatēts jauns zeltainā šakāļa sastapšanas gadījums Aizputes apkārtnē. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka Latvijā zeltainie šakāļi ieceļojuši dabīgā veidā. Kopš 2015. gada tā ir medījamo dzīvnieku suga Latvijā. Kopš 2013. gada suga sastopama arī Igaunijā.

2015. gadā pirmo reizi šakāļi konstatēti arī vairākās vietās Lietuvā, kā arī Dānijā un Polijā. 2016. gadā — pirmo reizi Nīderlandē. 2019. gadā zeltainie šakāļi konstatēti arī Somijā, kas ir šobrīd vistālāk uz ziemeļiem esošā valsts, kur tie sastopami.

 

Zeltainais šakālis ir vidēji liels suņu dzimtas plēsējs. Tā ķermeņa garums ir 70—105 cm, astes garums apmēram 25 cm, augums skaustā ir 38—50 cm, svars 7—15 kg. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Āfrikā dzīvojošie šakāļi ir lielāki nekā Āzijā un Eiropā dzīvojošie. Zeltainajam šakālim ir īss, ass matojums. Kažoks parasti ir no dzeltenīga līdz blāvi zeltainam tonim ar brūnu akotspalvu. Apspalvojuma krāsa atkarībā no sezonas un reģiona variē. Mātītēm ir 4—8 piena dziedzeri.

Zeltainais šakālis ir visēdājs un barojas ar visu, ko var atrast. Tā diēta sastāv no apmēram 54% gaļas un 46% dažāda rakstura veģetārās barības. Šakālis medī nelielus dzīvniekus: trušus, grauzējus, putnus, kukaiņus, zivis un mērkaķus. Šim plēsējam ir ļoti laba dzirde, ko tas lieto medījot, saklausot mazo dzīvnieku pārvietošanos zālē. Reizēm šakālis nomedī dzīvniekus, kas ir 4 līdz 5 reizes smagāki par pašu šakāli. Tie parasti ir lielo zālēdāju mazuļi, kā, piemēram, gazeles, antilopes un citi. Šakālis parasti medī viens, bet reizēm tie veido medību grupas.

Ja šakālim būs iespēja, tas nozags medījumu lielajiem plēsējiem kā lauvām un tīģeriem, sagaidot brīdi, kad lielie plēsēji ir paēduši. Šakālis neapēsto barību norok un paslēpj no citiem plēsējiem, lai vēlāk atgrieztos pie krājuma.

 

 

Zeltainais šakālis ir izteikti monogāms. Lielākajā daļā šakāļu ģimenēs bez galvenā pāra mēdz būt vēl viens vai divi pieauguši šakāļi, kas palīdz audzināt bērnus. Tie parasti ir jau pieaugušie bērni, kas nav izveidojuši vēl savas ģimenes. Ģimenei ir sava teritorija, kas tiek rūpīgi sargāta no citiem zvēriem, visi ģimenes locekļi, gan tēviņi, gan mātītes teritoriju iezīmē ar urīnu.

Pirms mazuļu dzimšanas vecāki izrok ģimenes alu. Grūsnības periods ilgst 63 dienas, parasti piedzimst 2—4 kucēni, kurus māte baro ar pienu 50—90 dienas. Mazuļi piedzimst 250 g smagi. Piedzimstot tie ir akli un kurli, acis atveras pēc 10 dienām. Dzimumbriedumu šakāļu mātītes sasniedz 11 mēnešu vecumā, tēviņi 2 gadu vecumā.

Lai arī par šakāļiem sauc gan zeltaino šakāli, gan melnmuguras šakāli, gan svītraino šakāli, tomēr ģenētiskie pētījumi liecina, ka zeltainais šakālis nav tuvs radinieks pārējiem šakāļiem. Tas ir tuvāks radinieks koijotam, pelēkajam vilkam un sunim. Ir zinātnieki, piemēram Konrāds Lorencs, kas uzskata, ka mājas suns ir cēlies no šakāļa, nevis no pelēkā vilka, un vilka asinis sunim ir pievienojušās vēlāk, ar to krustojoties. Tomēr šī hipotēze vēlāk tikusi noraidīta, jo zelta šakālis ir mazāk sociāls kā mājas suns, un to gaudošanas veids ir atšķirīgs.

Zeltainajam šakālim ir 7 pasugas:

• Canis a. aureus — visdaudzskaitlīgākā pasuga, sastopams zeltaino šakāļu reģiona centrālajā daļā;
• Canis a. cruesemanni — Taizeme, Indijas austrumi, Birma;
• Canis a. ecsedensis — Balkānu pussala, Bulgārija;
• Canis a. indicus — Indija, Nepāla;
• Dalmācijas šakālis Canis a. moreotica — apdzīvo Eiropas dienvidcentrālo daļa, Ungārijā un Austrijā to sauc par Ungārijas niedru vilku;
• Canis a. naria — Indijas dienvidi;
• Canis a. syriacus — Izraēla, Jordānija.

Ir uzskats, ka sengrieķu dievs Hermejs un briesmonis Cerbers ir veidoti pēc zeltainā šakāļa līdzības. Dažas ciltis Indijā uzskata, ka šakālim uz galvas var izaugt rags (angļu: shiyal shingi), un, ja tādu šakāli sastop, tas nes laimi. Šakālis ir bieži pieminēts arī Bībelē, kur tas attēlots kā ļauns radījums. Psalmā 63:9-11 ir teikts, ka neticīgie kļūs par šakāļu barību.

• Iespējams, Latvijā parādījušies šakāļi
• ADW: Canis aureus
• ARKIve: Golden jackal (Canis aureus)
• Golden Jackal (Canis aureus)