Kobru Dzimta

Kopumā izšķir 325 mūsdienās dzīvojošas kobru sugas, kas iedalītas 61 ģintī. Kādreiz kobru dzimtai tika izdalītas vairākas apakšdzimtas, bet mūsdienās sistemātiķi tās vairs neizmanto un neatzīst kā taksonomiskas vienības. Balstoties uz ģenētiskajiem pētījumiem, zinātnieki iesaka lietot divas apakšdzimtas: kobru apakšdzimtu (Elapinae) un jūrasčūsku apakšdzimtu (Hydrophiinae), kuru reizēm izdala kā atsevišķu dzimtu — Hydrophiidae.

Kobru dzimta Elapidae (F. Boie, 1827)
Ēģiptes kobra (Naja haje)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Rāpuļi (Reptilia)
Kārta	Zvīņrāpuļi (Squamata)
Apakškārta	Čūskas (Serpentes)
Infrakārta	Īstās čūskas (Alethinophidia)
Infrakārta	Augstākās čūskas (Caenophidia)
Virsdzimta	Zalkšu virsdzimta (Colubroidea)
Dzimta	Kobru dzimta (Elapidae)
Kobru dzimta Vikikrātuvē

Visas kobru apakšdzimtas sugas ir sauszemes čūskas un mājo tropu un subtropu reģionos visā pasaulē: Āzijā, Austrālijā, Āfrikā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, kā arī daudzās Klusā okeāna un Indijas okeāna salās. Kobru dzimtas sugas nav sastopamas vienīgi Eiropā un Antarktīdā.

 

Kobru dzimtas čūskas var būt gan samērā mazas, gan vidēji lielas, gan lielas. Mazākā dzimtā ir Dienvidaustrālijas mazā vainagčūska (Cacophis krefftii), kuras vidējais garums ir apmēram 25 cm. Garākā dzimtā ir karaliskā kobra (Ophiophagus hannah), kuras ķermeņa garums var sasniegt 5,85 m, bet svars 12 kg.

Visām kobru dzimtas čūskām ir pāris indes zobu, kas atrodas augšžoklī kā pirmie zobi. Inde tiek izšļākta caur zobu kanālu. Indes dziedzeri atrodas augšžokļa tālākajā galā, skatoties no purngala. Ārēji kobras izskatās līdzīgas zalkšiem. Gandrīz visām kobrām ir slaidi, gari ķermeņi ar gludām zvīņām. Galvu sedz lielas zvīņas. Vizuāli galva ne vienmēr nodalās no kakla. Acīm ir apaļas zīlītes. Lielākajai daļai sugu olu apaugļošanās ir ārēja, līdzīgi kā zivīm un vardēm. Kobru dzimtā ir arī daži izņēmumi, piemēram, nāves čūskas (Acanthophis), kuras ir īsas un resnas, to zvīņas ir raupjas, tām ir plata galva, acu zīlītes kā kaķim un mazuļi dzimst dzīvi.

Vairākas kobru sugas pamatā dzīvo kokos, piemēram, koku kobras (Pseudohaje), mambas (Dendroaspis) un platgalvas čūskas (Hoplocephalus), toties citas ir vairāk vai mazāk piemērojušās dzīvei alās, kas atkarībā no ģints var būt gan mitras, gan sausas. Dažām sugām ir ļoti plaša barības izvēle, bet citām ļoti šaura un specializēta. Kobras medī arī citu sugu čūskas. Jūrasčūskas piemērojušās dzīvei jūrā. Visām ir laterāli saspiesti ķermeņi un aste, kas atgādina airi un kas palīdz tām peldēt. Kā arī tām ir īpaša adaptācija, lai ķermeni atbrīvotu no sāls. Visas sugas ir oldzīvdzemdētājas un tām olas attīstās mātītes ķermenī, mazuļiem piedzimstot.

Inde

 

Visas kobru dzimtas sugas ir indīgas čūskas un to inde ir nāvējoša. Inde pamatā ir neirotoksiska, kas galvenokārt iedarbojas uz nervu sistēmu, mazāk hemolītiski, noārdot sarkanos asins ķermenīšus. Sakostais cilvēks sāpes nejūt, bet rodas ekstremitāšu vājums un sākas paralīze, kas pārņem visus orgānus, apgrūtinot elpošanu un valodu. Seja kļūst zila. Smagos gadījumos iestājas nāve. Tomēr vairākām sugām ir atšķirīga rakstura inde, tā var būt arī kardiotoksiska un citotoksiska. Kobru dzimtā ir sugas, kuras tiek uzskatītas par vienām no indīgākajām sauszemes čūskām pasaulē, salīdzinot LD50 letālo devu (eksperimentiem izmantojot peles). Visindīgākā uz sauszemes dzīvojošā čūska kobru dzimtā ir Austrālijā dzīvojošais iekšzemes taipāns (Oxyuranus microlepidotus), par tikpat bīstamām var uzskatīt arī Āzijas karalisko kobru, Āfrikas melno mambu (Dendroaspis polylepis) un meža kobru (Naja melanoleuca), un Austrālāzijas piekrastes taipānu (Oxyuranus scutellatus). Visas šīs sugas viena kodiena reizē spēj ielaist savā upurī letālu daudzumu indes. Kobru dzimtas sugas indi izmanto diviem gadījumiem, lai nonāvētu medījumu un lai aizstāvētos. Indijā no čūsku kodieniem katru gadu mirst vairāki simti cilvēku. Kobrām bieži nolūzt zobi, tie ataug no jauna, bet nolūzušajos zobos inde saglabājas līdz 25 gadiem.

Mūsdienu medicīnā čūsku inde ir ļoti vērtīgs zāļu preparātu ieguves avots. Atšķirībā no Austrumu tautu medicīnas Eiropas un Amerikas zinātniskajai medicīnai nav raksturīgi ar spirta šķīdumu aplieti čūsku un citu rāpuļu izvilkumi. Zinātniskā medicīnā lieto tikai no čūsku indes pagatavotus preparātus (injekcijas šķīdumus, ziedes). No dažādu dzimtu čūsku indes gatavotām zālēm ir dažāda iedarbība. No kobras indes tiek gatavotas zāles astmas ārstēšanai. Čūsku indi plaši lieto arī bioķīmijā.

Čūsku indes iegūšana ir grūts, bīstams un ļoti darbietilpīgs process. Šim nolūkam izmanto gan īpaši ierīkotos serpentārijos (terārijos) turētās, gan savvaļā ķertās indīgās čūskas. Pirmo serpentāriju Butantānas institūtu izveidoja 1901. gadā Sanpaulu pilsētā, Brazīlijā. Tas mūsdienās ir arī lielākais serpentārijs pasaulē. Līdzīgas audzētavas ir Indijā, Indonēzijā, Dienvidāfrikā, Uzbekistānā, Kirgizstānā, Azerbaidžānā, u.c. Dažkārt, piemēram, strādājot ar kobrām, tās vispirms ar narkozi iemidzina. Lai iegūtu indi, čūsku satver no mugurpuses kakla apvidū – vietā, kur beidzas galva. Čūska plaši atver muti. Šajā brīdī tai mutē ieliek ar plēvi pārvilkta stikla trauka malu. Kamēr čūska mēģina tajā iekost, traukā savācas indes pilieni. Lai pastiprinātu indes izdalīšanos, indi producējošos dziedzerus kairina ar elektrisko strāvu.

 

 

 

 

 

 

Kobru dzimta (Elapidae)

• Jūrasčūsku apakšdzimta (Hydrophiinae)
  • Bruņurupučgalvas jūrasčūskas (Emydocephalus)
  • Bugenvilas koraļļčūskas (Parapistocalamus)
  • Dārvinas mangrovju jūrasčūskas (Hydrelaps)
  • Dzeltenvēdera jūrasčūskas (Pelamis)
  • Džerdona jūrasčūskas (Kerilia)
  • Dzelkšņgalvas jūrasčūskas (Acalyptophis)
  • Jūrasčūskas (Hydrophis)
  • Jūrasodzes (Praescutata)
  • Knābjdeguna jūrasčūskas (Enhydrina)
  • Lielastes jūrasčūskas (Ephalophis)
  • Lielgalvas jūrasčūskas (Kolpophis)
  • Olīvkrāsas jūrasčūskas (Aipysurus)
  • Platastes (Laticauda)
  • Stokes jūrasčūskas (Astrotia)
  • Šova jūrasčūskas (Lapemis)
  • Vairogdeguna jūrasčūskas (Thalassophis)
  • Ziemeļu mangrovju jūrasčūskas (Parahydrophis)
• Kobru apakšdzimta (Elapinae)
  • Arizonas koraļļčūskas (Micruroides)
  • Austrālijas koraļļčūskas (Simoselaps)
  • Austrālijas mazās vainagčūskas (Cacophis)
  • Austrālijas purva čūskas (Hemiaspis)
  • Austrālijas sīkacu čūskas (Rhinoplocephalus)
  • Austrālijas vainagčūskas (Drysdalia)
  • Austrumu koraļļčūskas (Calliophis)
  • Āfrikas kobras (Paranaja)
  • Āfrikas prievīščūskas (Elapsoidea)
  • Āzijas koraļļčūskas (Sinomicrurus)
  • Bardiki (Echiopsis)
  • Brūnās čūskas (Pseudonaja)
  • Bungari (Bungarus)
  • Ezerčūskas (Paroplocephalus)
  • Fidži zemesčūskas (Ogmodon)
  • Īsdegunčūskas (Elapognathus)
  • Jaungvinejas meža čūskas (Toxicocalamus)
  • Jaungvinejas sīkacu čūskas (Micropechis)
  • Jaungvinejas vainagčūskas (Aspidomorphus)
  • Kapargalvas čūskas (Austrelaps)
  • Karaliskās kobras (Ophiophagus)
  • Kobras (Naja)
  • Koku kobras (Pseudohaje)
  • Koraļļčūskas (Micrurus)
  • Košgalvas čūskas (Furina)
  • Mambas (Dendroaspis)
  • Melnās čūskas (Pseudechis)
  • Melnmuguras koraļļčūskas (Leptomicrurus)
  • Nāves čūskas (Acanthophis)
  • Ornamentālās čūskas (Denisonia)
  • Pātagčūskas (Demansia)
  • Platgalvas čūskas (Hoplocephalus)
  • Raupjzvīņu čūskas (Tropidechis)
  • Skaistās koraļļčūskas (Hemibungarus)
  • Spirāļčūskas (Suta)
  • Spļāvējkobras (Hemachatus)
  • Svītrainās čūskas (Vermicella)
  • Taipāni (Oxyuranus)
  • Tīģerčūskas (Notechis)
  • Tuksneškobras (Walterinnesia)
  • Vairogdeguna kobras (Aspidelaps)
  • Ūdenskobras (Boulengerina)
  • Zālamanu koraļļčūskas (Salomonelaps)
  • Zālamanu sīkacu čūskas (Loveridgelaps)

• ADW: Elapidae
• Elapid Pages
• Cobras