Guntars Godiņš (dzimis 1958. gada 26. aprīlī Viesītē) ir latviešu dzejnieks un atdzejotājs.
gads">1958. gada 26. aprīlī Viesītē) ir latviešu dzejnieks un atdzejotājs. Līdzās Klāvam Elsbergam, Māris Melgalvam un Pēterim Brūverim pieder 1980. gadu jauno dzejnieku paaudzei, sauktiem par "jaunajiem dusmīgajiem", arī "ironisko" paaudzi. Guntars Godiņš ir viens no aktīvākajiem latviešu tulkotājiem no igauņu un somu valodām.
|
Dzejnieka māte Ģertrūde Godiņa, dzimusi 1927. gada 13. martā, 53 gadus strādājusi par skolotāju, no tiem 40 gadus — Viesītes vidusskolā, kur no 1966. līdz 1977. gadam mācījies Guntars Godiņš. Viņa ir arī novadpētniece, pētījusi sava novadnieka Paula Stradiņa dzīvi. Tēvs Alfrēds Godiņš, dzimis 1924. gada 18. martā, darbojies kā metālkalējs un mākslinieks-noformētājs, brīvajā laikā no koka, metāla un dzintara gatavojis dažādus metāla priekšmetus. Dzejnieka māsa Anita Linerte ir farmaceite, savukārt dvīņubrālis Aigars Godiņš ir kultūras darbinieks, komponists, bijis aktīvs Trešās Atmodas dalībnieks (apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi).
Viesītes vidusskolas trešajā klasē skolas orķestra vadītājs brāļus Godiņus iesaistīja skolas pūtēju orķestrī kā trompetistus. 1969. gadā abi brāļi iestājās arī Jēkabpils Bērnu mūzikas skolā pūšamo instrumentu klasē. Mācoties septītajā klasē, brāļi Godiņi televīzijas konkursā “Ko tu proti?” ar Aigara komponēto dziesmu “Neatstāj!” (Ojāra Vācieša vārdi) izcīnīja 2. vietu. Vidusskolas gados brāļi kopā ar vienaudžiem nodibināja rokgrupu "Jagda", kopējot dažādas tā laika populārās grupas — Deep Purple, Uriah Heep, Slade, kā arī rakstīja savas dziesmas. Mūziku rakstīja Aigars, bet tekstus — Guntars.
1978. gadā iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļā. Interese par literatūru jau bija radusies skolas gados. Lasījis visa veida literatūru latviski un krieviski, arī svešvalodās — daudz angliski lasījis par budismu. Sākotnēji vēlējās iemācīties indonēziešu un malaiziešu valodas, pētījis arī šo tautu literatūru un atradis ko līdzīgu latviešu tautasdziesmām – pantulas. Tomēr Godiņš pievērsās igauņu valodas studijām.
Pirms tam universitātē mācījās arī lietuviešu valoda. Apguvis arī somu valodu, 1996. gadā Helsinku Universitātē pabeidzis Somu valodas un kultūras augstākos kursus.
No 1984. līdz 1987. gadam strādāja par Latvijas radio literāro raidījumu redakcijas direktoru. Astoņdesmitajos gados rakstījis ar zemtekstiem un ironiju bagātu dzeju par padomju varas pompozo bezjēdzību, par tās piekopto cilvēka personības deformēšanu. Pirmais dzejoļu krājums „Tas nepasacītais”, cenzūras rediģēts, iznāca 1985. gadā. Otrais krājums „Ar atpakaļejošu datumu” izdots 1989. gadā. Guntars Godiņš atceras cenzūru kā ikdienu — psiholoģisko teroru, aizliegums drukāt dzejoļus, svītrotas rindas, zvani naktī ar draudiem.
1980. gadi bija laiks, kad dzejai bija ļoti liela nozīme sabiedrībā, kad dzejai bija savdabīga iespēja izteikt to, ko citā formā nedrīkstēja. Tādēļ Godiņa dzeja izmantota arī dziesmās — grupas Līvi "Zābaku dziesmā" un Ulda Stabulnieka dziesmā "Varbūt". Raksturīga Guntara Godiņa dzeja pazīme ir distancēšanās no liriskā varoņa, pielietojot ironiju vai pašironiju, dažreiz visai ļoti sarkastiskā formā.
Žurnāla "Avots" iznākšana ienesa jaunas idejas sabiedrībā, veicinot sabiedrības domāšanas un uztveres Perestroiku. 1987. gada februārī Guntars Godiņš tikās ar žurnāla "Avots" galveno redaktoru Aivaru Kļavi, kas viņu aicināja strādāt par nodaļas redaktoru pēkšņā nāvē bojāgājušā Klāva Elsberga vietā. Godiņš teics, ka "žurnāla "Avots" tapšana bija ļoti radošs process.
Tūlīt pēc visiem zināmā "Zīlītes" erotiskā numura iznāca arī žurnāla "Avots" erotiskais numurs. Atšķirībā no "Zīlītes" stipri fizioloģiskā akcenta "Avotā" tika publicēta erotisko dzeja, proza, raksti par erotiskām filmām, protams, arī atbilstošu ilustratīvo materiālu. Aizliegtu vai nezināmu materiālu publicēšana bija viens no žurnāla popularitātes cēloņiem, tomēr galvenais gan kas cits — Latvijā bija parādījies saturiski, stilistiski un vizuāli vēl nebijis žurnāls, ko noteikti varēja piedēvēt jaunas domāšanas sākumam. Ap žurnālu pulcējās mākslinieki, literāti, mūziķi, žurnālisti, zinātnieki, notika diskusijas. Žurnāla tirāža bija 140 000 eksemplāru.
1991. gada sākumā, kad Preses namu bija ieņēmuši omonieši, divi žurnāla numuri tika nodrukāti Igaunijā. 1992. gada jūnijā finansiālo grūtību dēl "Avots" beidza pastāvēšanu.
No 1992. līdz 1996. gadam Godiņš strādāja par Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja vietnieku.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Godiņš savā dzejā atmeta padomju laika dzejas formu — četrrindi ar abab vai abcb atskaņām, aizstādams to ar brīva panta ritmiem (verlibrs).
Straujo pārmaiņu laikā no Godiņa, kurš PSRS pēdējos gados bija visai aktīvs, un arī Tautas Frontes piedalījās dibināšanas priekšdarbos, visi gaidīja politisko darbību. Vairākas no jaunajām partijām un organizācijām mēģināja viņu piesaistīt, bet Guntars atteicās.
Šī perioda Godiņa dzejai dadaisma un sirreālisma ietekmēja raksturīgs humors ar noslieci uz absurdu, vienlaikus — arī eksistenciālas izjūtas un pārdomas budisma un dainu garā. Vienlaikus šim dzejas periodam raksturīga arī dziļa depresija un neticība vārdam, tāpēc Godiņš vārdus mēģina aizstāt ar grafiskām zīmēm, skaitļiem, burtiem — tā ir minimālisma poētika.
Godiņa tulkojumā ir iznākušas vairāk nekā 30 somu un igauņu dzejnieku un rakstnieku grāmatas. Viņa tulkojumi parāda daudzveidību — kāda ir igauņu dzeja, sākot ar tautasdziesmām. Tāpat Godiņš diezgan daudz tulkojis igauņu klasiķus.
1993. gadā par krājumu "Ēnu nesēji" saņēmis Ojāra Vācieša literāro prēmiju. Par tulkošanu saņēmis vairākus apbalvojumus, tai skaitā ārzemju — vairākkārt Igaunijas literāro balvu Via Estica, kā arī Ziemeļvalstu balvu „Ar sirdi ziemeļos”. Tāpat arī [Dzejas dienu balvu par I. Lābana dzejas izlases "Putnu mistiskais mugurkauls" (2003) un M. Trātsa grāmatas "Haralas dzīvesstāsti" atdzejojumu (2005). Divreiz saņēmis Literatūras gada balvu par atdzejojumiem — 2002. gadā par igauņu tautasdziesmu izlasi "Ozols auga debesīs" un 2012. gadā par dialektā atdzejoto somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzejas izlasi "Kad gos smei". 2013. gadā saņēmis Somijas Lauvas Ordeņa bruņinieka ordeni. Saņēmis AKKA/LAA Autora balvu 2020 par atdzejojumiem — Heli Lāksonenas "Soul. Burkans. Undens" (2019) un Contras "Tik grūti ir būt latvietim" (2019).
Tulkojis arī bērnu literatūru, tai skaitā A. Kivirekha grāmatas "Lote no Izgudrotāju ciema" un "Kaka un pavasaris".
No 1998. līdz 2010. gadam strādājis Latvijas vēstniecībā Tallinā par kultūras atašeju, nodarbojās ar dažādiem projektiem, sākot ar literatūru un mākslu, tāpat ar kultūrpolitiku un politiku. Palīdzējis organizēt vairākas izstādes. 2000. gadā pateicoties Godiņa iniciatīvai tika organizēts izstāžu cikls, ko varētu nosaukt par klasisko modernismu. Pirmajā izstādē bija aplūkojami Kārļa Padega darbi. Kopā ar dažādām mūzikas aģentūrām Godiņš organizēja neskaitāmus koncertus. Igaunijā vairākkārt uzstājusies grupa Cosmos, Vestards Šimkus, māsas Skrides, Iļģi un rokmūziķi.
Guntars Godiņš bijis projekta "Dzejas brauciens" autors un organizētājs. "Dzejas brauciena" mērķis bija veicināt dzejas tulkošanu dažādās valodās.
2010. gadā Godiņš atgriezās Latvijā. No 2010. līdz 2015. gadam Godiņš bija literārā žurnāla "Latvju Teksti" redaktors, šajā žurnālā viņš publicēja igauņu literatūras tulkojumus un intervijas ar igauņu rakstniekiem. Populāra Latvijā kļuva somu dzejniece Heli Lāksonena, kuras grāmatas Godiņa atdzejojumā saņēmušas Literatūras gada balvu un Jāņa Baltvilka balvu.
This article uses material from the Wikipedia Latviešu article Guntars Godiņš, which is released under the Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 license ("CC BY-SA 3.0"); additional terms may apply (view authors). Saturs ir pieejams saskaņā ar CC BY-SA 4.0, ja vien nav norādīts citādi. Images, videos and audio are available under their respective licenses.
®Wikipedia is a registered trademark of the Wiki Foundation, Inc. Wiki Latviešu (DUHOCTRUNGQUOC.VN) is an independent company and has no affiliation with Wiki Foundation.