Pavadonis Ariels: Ceturtais lielākais Urāna pavadonis

Tas ir piecpadsmitais pavadonis pēc kārtas, skaitot no Urāna un ceturtais lielākais no Urāna pavadoņiem. Ariels ir arī gaišākais no Urāna pavadoņiem.

Ariels

Atklāšana
Atklājējs/i	Viljams Lasels
Atklāšanas datums	1851. gada 24. oktobris
Orbitālie parametri
Epoha 1980. gada 1. janvāris
Lielā pusass (rādiuss)	190 900 km
Ekscentricitāte	0,0012
Apriņķojuma periods	2,520 d
Slīpums	0,041° (pret Urāna ekvatora plakni)
Riņķo ap	Urāns
Fiziskie parametri
Dimensijas	1162,2 × 1155,8 × 1155,4 km
Vidējais rādiuss	578,9 ± 0,6 km
Virsmas laukums	4 211 307,59 km2
Tilpums	812 641 988 km3
Masa	1,2948 × 1021 kg
Vidējais blīvums	1,592 ± 0,092 g/cm3
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums	0,258 m/s2
2. kosmiskais ātrums	1,967 km/h
Albedo	0,39 ± 0,04
Temperatūra	~58 K
Redzamais spožums	13,70 ± 0,04

Arielu reizē ar Umbrielu atklāja 1851. gada 24. oktobrī angļu astronoms Viljams Lasels. Nosaukt pavadoni par Arielu piedāvāja Džons Heršels pēc Lasela lūguma, izdomāt atklāto Urāna pavadoņu vārdus. Ariels ir tēls Aleksandra Poupa poēmā „The Rape of the Lock”.

Ariels ir otrs mazākais no pieciem lielajiem Urāna pavadoņiem. Tas apriņķo Urānu vidēji 190 900 km attālumā no planētas. Ariela orbitālais un rotācijas periodi ir vienādi ar 2,5204 dienām, tāpēc pavadonis pret Urānu vienmēr ir vērsts ar vienu pusi, līdzīgi kā Mēness pret Zemi. Ariela orbīta atrodas pilnībā Urāna magnetosfērā, tāpēc pavadoņa puslodē, kura ir vērsta pretēji kustības virzienam pa orbītu, nepārtraukti triecas lādētās daļiņas no magnetosfēras plazmas, tādējādi šo puslodi padarot nedaudz tumšāku. Līdzīgi ir arī pārējiem lielajiem Urāna pavadoņiem, izņemot Oberonu.

Tā kā Urāns ap Sauli riņķo „sagāzies” uz sāniem (tā rotācijas ass slīpums ir 97.77°) un pavadoņi Urānu apriņķo apmēram tā ekvatora plaknē, uz pavadoņiem notiek īpatnēja gadalaiku maiņa. Tā katrs no Ariela poliem 42 gadus ir, vai nu pilnībā apgaismots, vai atrodas pilnīgā tumsā.

 

Ariela blīvums liecina par to, ka pavadoņa sastāvā apmēram vienādās daļās ir ūdens ledus un blīvāks materiāls, visticamāk karbonāti un ogļūdeņražus saturošs materiāls. Infrasarkanā spektroskopija apliecina, ka uz Ariela virsmas atrodas ūdens ledus un ogļskābā gāze (CO₂), pie kam ūdens vairāk ir priekšējā puslodē, bet CO₂ vairāk ir puslodē, kura ir vērsta pretēji kustības virzienam pa orbītu.

Ņemot vērā Ariela izmērus, ledus un karbonātu attiecību, kā arī iespējamu sāls un/vai amonjaka klātbūtni (tie pazemina ūdens sasalšanas temperatūru), pastāv iespēja, ka Arielu veido ciets kodols, kuru klāj ledus mantija. Ledus mantijas stāvoklis nav īsti skaidrs, tomēr okeāna pastāvēšana zem tās ir maz ticama.

Pavadoņa virsmu klāj daudzas milzīgas tektoniskās plaisas, plašs kanjonu un ieleju tīkls. Uz Ariela redzami daudz triecienkrāteru, bet tie visi ir mazāki par 50 km diametrā. Ir arī plaši apgabali ar relatīvi nelielu krāteru skaitu, tas liecina par ģeoloģisko aktivitāti pagātnē. Pavadoņa virsma ir pelēcīga, tomēr ap jaunākajiem krāteriem izmestais materiāls ir zilgans. Ariela puslode, kura ir vērsta pretēji kustības virzienam pa orbītu ir par 2 % sarkanāka kā otra puslode.

Līdz šim Arielu tuvumā pētījusi tikai starpplanētu zonde „Voyager 2”, kura pētīja Urāna sistēmu 1986. gada janvārī. Arielam zonde palidoja garām 127 000 km attālumā, nofotografējot 40 % tā virsmas, tomēr tikai apmēram 35 % virsmas tika nofotografēts ar pietiekamu izšķirtspēju, lai veiktu ģeogrāfisko kartēšanu un krāteru uzskaiti. Voyager 2 nofotografēja tikai pavadoņa dienviddaļu, jo otra puse tobrīd bija ēnā.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ariels.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

Šis ar astronomiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l