Ziemeļīrijas Konflikts

gadsimta otrajā pusē. Dažkārt tas tika atzīmēts kā vājas intensitātes karš. Tas turpinājās no 20. gadsimta sešdesmito gadu beigām līdz Lielās Piektdienas vienošanās noslēgšanai 1998. gada 10. aprīlī. Kaut arī konflikts lielākoties noritēja Ziemeļīrijas teritorijā, vardarbība dažkārt pārsviedās uz Īrijas, Anglijas un kontinentālās Eiropas teritoriju.

Konflikta galvenie dalībnieki bija dažādas īru paramilitārās grupas, piemēram, Pagaidu Īru republikāņu armija, no vienas puses un lojālistu Olsteras Brīvprātīgo spēki no otras puses. Liebritānijas intereses aizstāvēja britu drošības spēki — Olsteras Karaliskā policija un Britu armija. Republikāņu paramilitārās grupas realizēja partizānu karu pret britu drošības spēkiem, kā arī veica spridzināšanas akcijas Ziemeļīrijā un Lielbritānijā. Dažkārt izcēlās abu kopienu tiešas sadursmes, notika kopienu segregācija.

Konflikta laikā gāja bojā vairāk nekā 3500 cilvēku, no kuriem 52 % bija civiliedzīvotāji, 32 % britu drošības spēku locekļi un 16 % paramilitāro grupu locekļi.

Ziemeļīrijas konflikts sakņojas senākā vēsturē, tomēr tiešais konflikta iemesls bija īru — angļu līgums par Īrijas Brīvvalsts rašanos. Tā kā Ziemeļīrijā vairākums iedzīvotāju bija protestanti, kuri vēlējās palikt Lielbritānijas sastāvā, ar līgumu tika radīta Ziemeļīrija. Jaundibinātajā Īrijas valstī tas noveda pie Īrijas Pilsoņu kara, kurā uzvaru guva līguma atbalstītāji. Tomēr ideja par vienotu Īriju saglabājās, un sešdesmito gadu beigās, attīstoties Ziemeļīrijas Pilsoņu tiesību kustībai, kurā lielākoties bija īru (katoļu) kopiena, iesaistīto pušu rīcība noveda pie bruņotām sadursmēm daudzu desmitu gadu garumā.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemeļīrijas konflikts.
• Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)