Ventas—Dubīsas Kanāls

Vairums tā līnijas pašreiz iet caur Kurtuvēnu reģionālo parku, tai skaitā dažiem ezeriņiem.

Ventas—Dubīsas kanāls
Kanāls Kurtuvēnu reģionālā parka teritorijā
izteka ieteka
Izteka	Venta 55°51′14″N 22°54′26″E / 55.85389°N 22.90722°E / 55.85389; 22.90722
Ieteka	Dubīsa 55°51′03″N 23°07′55″E / 55.85083°N 23.13194°E / 55.85083; 23.13194 23°07′55″E / 55.85083°N 23.13194°E / 55.85083; 23.13194
Baseina valstis	Lietuva
Garums	15 km
Slūžu skaits	20
Ventas—Dubīsas kanāls Vikikrātuvē

Kanāls tika projektēts un būvēts 19. gadsimta sākumā kā daļa no kanālu sistēmas, kas savienoja Vislu Polijas Karalistes centrā ar Baltijas jūras ostu Ventspili (Vindavu). Pirmais posms (Augustovas kanāls) līdz Nemunai tika pabeigts, bet darbi pie kanāla līdz Ventai tika apturēti nemieru dēļ, ko izraisīja 1831. gada poļu sacelšanās pret Krievijas virsvaldību.

Projektēšana un celtniecība (1821—1831)

 

1821. gadā Prūsija ieviesa represīvi augstus muitas nodokļus par Polijas un Lietuvas preču tranzītu caur tās teritoriju, praktiski bloķējot poļu tirgotāju piekļuvi jūrai caur Prūsijas teritoriju. Polijas ekonomikas ministra Francišeka Ksaverija Drucka-Ļubecka ideja bija radīt jaunu tirdzniecības ceļu, neatkarīgu no Austrumprūsijas Dancigas (Gdaņskas) apkaimes jūras ostām Vislas lejtecē un Mēmeles (Klaipēda) ostas Nemunas lejtecē un savienot Polijas karalisti ar Baltijas jūru caur Ventspili.

1822. gadā hercogs Virtembergas Aleksandrs kļuva par Komunikāciju departamenta vadītāju un uzsāka vairākus upju kanālu projektus Krievijas rietumos.

Kanāls tika projektēts un būvēts trijās daļās, no kurām pirmā bija Augustovas kanāls, kas atradās toreizējās Polijas Karalistes Augustovas vojevodistē, nodrošinot tiešu savienojumu starp Vislas upi caur Bebžas upi — Narevas pieteku, un Nemunas upi caur tās pieteku — Čarna Haņču. Otrajam posmam bija jāved no Nemunas līdz Ventai toreizējā Kauņas guberņā. Kanāla pamatā bija Kartuvas upītes gultne. Nelielajam trešajam posmam ar diviem kanāliem bija jāapiet krāces un Ventas rumbu Kuldīgā (Goldingenā).

Kanāla vidusdaļā ūdensšķirtnē pie Bubjiem bija ieplānots uzbūvēt tiltu un baseinu virs abu upju līmeņa, kuru izmantotu gan kā kanāla ūdensapgādes avotu, gan kā ziemas stāvvietu upju flotei. Kanālam bija jābūt 20 līdz 30 metru platam ar 20 slūžām. Darbus veica pavisam 18 000 kareivju un 3000 civilo strādnieku, un tos plānoja pabeigt 1832. gadā. Staņislavs Kerbedzis, ievērojams tiltu inženieris, 1830. gadā uzcēla plānoto tiltu pāri kanālam.

Pārtraukumi būvē (1831—1920)

1831. gada Novembra sacelšanās pret Krieviju apturēja darbus; tam sekoja tirdzniecības nolīgumi ar Prūsiju, pateicoties kuriem kanāls zaudēja lielu daļu savas ekonomiskās nozīmes. Sagatavotie celtniecības materiāli tika daļēji izlaupīti, daļēji izlietoti pareizticīgo tempļu uzsliešanai šajā katoļu apdzīvotajā reģionā.

Darbs tika atsākts tikai 20. gadsimta sākumā, bet to atkal pārtrauca Pirmais pasaules karš. Pirmā pasaules kara laikā notika kauja kanāla krastā.

Pamešana un mūsdienas (1920. gads — pašlaik)

Pēc kara kanālam vairs nebija ekonomiskā mērķa, jo Lietuva ieguva kontroli pār Klaipēdas reģionu ar Klaipēdas ostu un Nemunas upes lejteci, atņemot tās Vācijai. Polija savukārt bija ieguvusi izeju uz jūru tās ziemeļos. Kanāls tā arī netika pabeigts un tā infrastruktūra ir gandrīz pilnīgi iznīcināta. 1970. gadā tā ezeru daļā vēl tika rīkotas airēšanas sacensības.

2005. gada 19. aprīlī kanāls tika iekļauts Lietuvas Republikas kultūras mantojuma reģistrā kā inženiertehniskais piemineklis S1073.

• Krzywicki, Tomasz. Litwa: przewodnik (poļu). Oficyna Wydawnicza "Rewasz", 2005. 434. lpp. ISBN 9788389188403.
• Pol, Wincenty. Dzieła: wierszem i prozą, Volume 2 (poļu). F.H. Richter, 1875. 446–447. lpp.