Sešpadsmit Karalistes

līdz 439. gadam. Ķīnas vēsturē arī sauktas par Piecu barbaru sešpadsmit karalistēm, jo tās izveidoja neķīniešu etnisko grupu pārstāvji pēc Piecu barbaru sacelšanās. Šis posms tiek dalīts divās daļās, ko nodala Feišui kauja 383. gadā, kurā Agrīnās Ciņ dinastijas valsts, kurai laikā starp 376. un 383. gadu bija izdevies iekarot un apvienot ziemeļus, cieta sakāvi pret Austrumu Dzjiņ dinastijas armiju. Pēc Agrīnās Ciņ dinastijas sabrukuma, ziemeļos radās vairākas jaunas valstis. Sešpadsmit karalistes nekad nepastāvēja vienlaicīgi, šo periodu raksturo jaunu karalistu veidošanās, valdošo grupējumu iekšējās cīņas, militāras sakāves un jaunu karalistu veidošanās. Ziemeļi beidzot tika apvienoti 439. gadā, kad spēcīgākā no barbaru valstīm, Ziemeļu Vei dinastija iekaroja Ziemeļu Ljan valsti.

Vei dinastijas (220—265) un Rietumu Dzjiņ (265—316) dinastiju laikā virkne pierobežas nomadu barbaru tautu, bieži vien ar bruņotu varu, tika nomitinātas valsts teritorijā, lai samazinātu to militāros draudus pierobežas reģioniem, un lai iegūtu kareivjus armijai. Tā sauktie barbari nāca no dažādām etniskajām grupām, to vidū bija turku un huņņu priekšteči sjonnu (xiongnu), mongoļu priekšteči šanbei (xianbei) un tibetieši (di un qiang). Tādējādi trešā gadsimta beigās Ķīnas ziemeļos ievērojami pieauga citu etnisko grupu iedzīvotāju skaits. Šie karotāji izmantoja Dzjiņ dinastijas nestabilitāti, lai nodibinātu savas valstis, saglabājot ķīniešu pārvaldes sistēmu. 304. gadā Li Sjongs (Li Xiong) tagadējās Sičuaņas provinces teritorijā pasludināja neatkarīgas valsts izveidošanu, kam sekoja Li Juaņs, šongnu augstmanis. 317. gadā Dzjiņ dinastija pameta valsts ziemeļus un bēga uz dienvidiem. Lai arī liela augstmaņu un iedzīvotāju daļa kopā ar valdnieku bēga uz dienvidiem, ķīnieši joprojām bija lielākā iedzīvotāju daļa ziemeļos.

Līdzīgi kā barbaru karalistēs iekarotās Romas impērijas zemēs, šajās neķīniešu cilšu karotāju valstīs saglabājās ķīniešu pārvaldes aparāts un administrācijas modelis. Liela daļa šo tautu jau iepriekšējos gadsimtos bija daļēji pieņēmušas ķīniešu kultūru un paradumus. Šī etniskā un varas dualitāte radīja problēmu, kas raksturīga valstīm, kurās valda etniskā minoritāte – stingri saglabāt savu etnisko un kulturālo nošķirtību no pamatiedzīvotājiem, vai arī laika gaitā sajaukties un asimilēties ar tiem? Dažās no valstīm administratīvi aristokrātiskā hierarhija tika veidota tā, lai barbaru etniskās elites vara un stāvoklis netiktu apdraudēti. Tikmēr barbaru Ziemeļu Vei dinastija bija viena no tām, kuras valdošā elite apmēram gadsimta laikā gaitā asimilējās un kļuva par ķīniešiem. 5. gadsimta beigās Ziemeļu Vei pat aizliedza savas oriģinālās tuoba valodas lietošanu un senās paražas. Dinastijai nostiprinoties, tās galvaspilsēta tika pārnesta no ziemeļiem un seno ķīniešu galvaspilsētu Luojaņu.

Pirmais terminu "sešpadsmit karalistes" lietoja 6. gadsimta vēsturnieks Kui Kongs, savā darbā "Sešpadsmit karalistu pavasara un rudens annāles". Viņš tās iedalīja:

• piecas Ljan valstis - Agrīnā Ljan (313—376), Vēlīnā Ljan (386—403), Rietumu Ljan (400—421), Ziemeļu Ljan (397—439), Dienvidu Ljan (397—414)
• četras Jaņ valstis - Agrīnā Jaņ (348—370), Vēlīnā Jaņ (386—409), Ziemeļu Jaņ (409—436), Dienvidu Jaņ (398—410)
• trīs Ciņ valstis - Agrīnā Ciņ (351—395), Vēlīnā Ciņ (384—417), Rietumu Ciņ (385—431)
• divas Čžao valstis - Agrīnā Čžao (304—329), Vēlīnā Čžao (319—351)
• Čen-Han (304—347) un Sja (407—431) valstis.

Papildus tradicionāli sešpadsmit karalistu sarakstā iekļautajām valstīm pastāvēja arī Žaņ Vei (350—352), Rietumu Šu (405—413), Rietumu Jaņ (384—394), Duaņ (250—325/338), Juveņ, Couči, Agrīnā Vei (388—392) un Dai valstis, vairākas no kurām bija valsts pierobežā dzīvojošo cilšu valstis. Sarakstā arī nav iekļautas Vei dinastijas valstis, jo no tām radās valdošā Ziemeļu Vei dinastija.