Marodierisms (no franču: marauder — 'laupīt') ir bruņoto spēku vai paramilitāro vienību īstenota laupīšana to kontrolē esošajā teritorijā.
1907. gada Hāgas konvencijā noteikts, ka “aizliegts izlaupīt pilsētas un apdzīvotas vietas, pat ja tās ieņemtas ar kauju”. 1929. gada Ženēvas Konvencijā teikts vēl lakoniskāk: “Laupīšana ir aizliegta”. Pārtikas produktu un medikamentu rekvizēšana ļauta tikai konkrētajā teritorijā esošajām karaspēka daļām nepieciešamajā apjomā, “ņemot vērā vietējo iedzīvotāju vajadzības”. Bez tam Konvencija pieprasa kompensēt rekvizējamās mantas reālo vērtību un nosaka virkni ierobežojumu medikamentu un medicīnas tehnikas rekvizēšanai.
Līdz šo Konvenciju pieņemšanai marodierisms ieņemtajās pilsētās bija vispārpieņemts, jo tas daļēji kompensēja ieņemšanas kauju gaitā radušos uzvarētāju armijas materiālos zaudējumus. Bez tam armijām bija nepieciešama pastāvīga pārtikas krājumu papildināšana, tā kā realitātē ļoti grūti bija pateikt, kur beidzās rekvizēšana armijas vajadzībām un sākās marodierisms iekarotajā teritorijā. Jaunie pārtikas uzglabāšanas veidi, tai skaitā 19. gadsimtā izgudrotā konservēšana, ļāva uz ilgu laiku apgādāt armijas ar pārtiku, tā kā beidzot radās iespēja runāt par marodierisma un rekvizīciju ierobežošanu.
Rekvizīcija ir okupācijas armijai nepieciešamo resursu atņemšanu iedzīvotājiem, kara likumi neaizliedz. Rekvizīciju jāveic pēc augstākā komandiera pavēles karaspēka daļas dislokācijas vietā; tai jābūt proporcionāli samērojamai ar konkrētajā apvidū pieejamo resursu daudzumu, jāņem vērā iedzīvotāju vajadzības un, visubeidzot, tā nedrīkst radīt apstākļus, kuros vietējiem iedzīvotājiem nāktos ņemt līdzdalību karadarbībā pret savu valsti. Par rekvizētajiem resursiem “pēc iespējas uzreiz jānorēķinās, samaksājot naudu, bet ja tas nav iespējams, iedzīvotājiem jāizsniedz atbilstošas kvītis”. Savukārt pretējās puses bruņoto spēku īpašums, “atbilstoši kara likumiem un paražām,” ir likumīgas kara trofejas.
Starptautiska militāra konflikta laikā jebkura īpašuma konfiscēšana neievērojot pieņemtās formalitātes, tiek uzskatīta par laupīšanu; nestarptautiska militāra konflikta procesā lai noteiktu, vai ir bijis marodierisms, vispirms jānoskaidro, vai nolaupītais ir privātīpašums vai valsts īpašums. Konfliktējošā puse, kura pretendē uz administratīvo varu savā kontrolē esošajā teritorijā, drīkst pretendēt uz te esošo valsts īpašumu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Marodierisms |
Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
This article uses material from the Wikipedia Latviešu article Marodierisms, which is released under the Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 license ("CC BY-SA 3.0"); additional terms may apply (view authors). Saturs ir pieejams saskaņā ar CC BY-SA 4.0, ja vien nav norādīts citādi. Images, videos and audio are available under their respective licenses.
®Wikipedia is a registered trademark of the Wiki Foundation, Inc. Wiki Latviešu (DUHOCTRUNGQUOC.VN) is an independent company and has no affiliation with Wiki Foundation.