Galvas Nociršana

Dekapitācija var būt tīša, piemēram, nokaujot mājputnus, veicot slepkavību vai izpildot nāvessodu ar giljotīnu, cirvi, zobenu, nazi vai citiem griezējrīkiem. Netīša galvas nociršana var notikt sprādzienā, autoavārijā un citos nelaimes gadījumos.

No ķermeņa nocirstajā galvā strauji attīstās išēmija un dažu minūšu laikā iestājās smadzeņu nāve.

 

Galvas nociršana kā nāvessods ir izpildīts tūkstošiem gadu. Viduslaiku Eiropā galvas tika nocirstas valsts un kriminālnoziedzniekiem un publiski izstādītas. Nogalināšanu ar zobenu uzskatīja par cienīgāko nāvi, tāpēc to bieži vien izpildīja aristokrātiem, bet necienīgi nāvessodi bija pakāršana un sadedzināšana. Ja zobens vai cirvis bija ass un katars — prasmīgs, nāve bija ātra un samērā nesāpīga. Ja ierocis bija slikti uzasināts vai bende bija neprasmīgs, galvas nociršanai bija vajadzīgi vairāki piegājieni. Šā iemesla dēļ notiesātajiem arī aizsēja acis, lai tie izšķirošajā brīdī neraustītos.

Plaši izplatīts mehanizēts nāvessoda izpildes veids bija giljotinēšana, kas tika izgudrota neilgi pirms Franču revolūcijas. Izgudrojuma mērķis bija radīt nesāpīgu un ātru nāvessoda veidu. Pēc galvas nociršanas bende to pacēla un parādīja pūlim. Vācijā giljotīnu izmantoja kopš 17. vai 18. gadsimta, un tā līdzās cirvim bija standarta nāvessoda instruments. Pēdējo nāvessodu ar cirvi izpildīja 1935. gadā, kad par spiegošanu Polijas labā galvu nocirta Benitai fon Falkenhainai un Renātei fon Nacmerei. Giljotinēšanu kriminālnoziedzniekiem piemēroja arī Trešajā reihā, kur to uzskatīja par cienīgāku nāvessodu nekā nošaušanu.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Galvas nociršana.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)