Bērzs Tīrelī

gadā.

Dziesmas teksts ņemts no Vensku Edvarda tulkota dzejoļa. Pēterburgas konservatorijas speciālās kompozīcijas klases students Jāzeps Vītols dziesmu komponēja 1885. gadā, kad jau bija pabeidzis savu pirmo b-molla klavieru sonāti.

Vītola dziesmas pirmatskaņojums latvju mūzikas vēsturē tapis par robežstabu, runājot par jaunās, modernās latvju kordziesmas dzimšanu. Jēkabs Graubiņš vēlāk rakstīja, ka tai piemīt „visas (tās) galvenās muzikālās raksturības, ar ko ievērojamas Vītola labākās kordziesmas". Šo vārdu patiesību apliecina ir dziesmas plaši izvērstā arhitektoniski skaidrā forma, ir tās teksta un mūzikas konģeniālitāte un tēlainība, kurā kā svarīgi izteiksmes līdzekļi jau figurē tiklab zīmīgi hiomatismi, kā modulācijas un novirzieni, tā dodot mūzikai nepieciešamo iekšējo spēku un dinamiku. Tāpat Vītola "galvenām muzikālām raksturībām" pieskaitāma dziesmas neierobežotā, "vītoliski" tīrā un izslīpētā koriskā apdare, kas toreiz likās tik neparasta, ka satrūcināja ne vien dziedātājus, bet arī diriģentus. Ne par velti Zīle, kam kā vecākajam virsdiriģentam bija lemts "Bērzu tīrelī" ievadīt tautās, pārmetis autoram: "Kāda grūta dziesma! Koriem vajag rakstīt vienkāršāk!" Salīdzinot ar pārējām tā laika dziesmām, "Bērzs tīrelī" patiešām bij ciets rieksts, un pat jaunākos laikos tas sagādājis grūtības, kā to vēlreiz pierādīja VIII dziesmu svētki, kad Vītola jaunības darbs lielo svētku programmā parādījās otrreiz.