Andrejs Saharovs

gads">1921. gada 21. maijā, miris 1989. gada 14. decembrī) bija padomju fiziķis, disidents un cilvēktiesību aktīvists, 1975. gada Nobela miera prēmijas laureāts.

Andrejs Saharovs Андрей Сахаров Personīgā informācija Dzimis 1921. gada 21. maijā Maskavā, Krievijas PFSR (tagad  Krievija) Miris 1989. gada 14. decembrī (68 gadi) Maskavā,  PSRS (tagad  Krievija) Tautība krievs

Zinātniskā darbība Zinātne kodolfizika Darba vietas PSRS ZA Fizikas institūts Alma mater Maskavas Valsts universitāte Pasniedzēji Igors Tamms Sasniegumi, atklājumi ūdeņraža bumbas izstrāde, PSRS Cilvēktiesību komitejas dibināšana Apbalvojumi Sociālistiskā Darba Varonis (1953, 1955, 1962), Staļina prēmija (1953), Ļeņina prēmija (1956), Nobela miera prēmija (1975), PSRS apbalvojumi 1980. gadā atņemti

Kā fiziķis piedalījās padomju ūdeņraža bumbas izstrādāšanā un bija viens no galvenajiem tās radītājiem. 1950. gadā kopā ar Igoru Tammu izvirzīja tokamaka (saīsinājums no toroidālā kamera ar magnētisko spoli, krievu valodā) ideju — kontrolējamas kodolsintēzes reakcijas uzturēšanu miljoniem grādu karstā plazmā, ko spēcīgs magnētiskais lauks notur toroīda formā, nodrošinot, lai plazma nesaskaras ar konstrukcijas materiāliem. 1951. gadā Saharovs izgudroja un testēja pirmo magnetokumulatīvo ģeneratoru — iekārtu magnētiskā lauka saspiešanai ar triecienviļni, kurā ieguva 2500 teslu lielu magnētisko lauku. Vēlāk Saharovs ierosināja vara spoli ģeneratoros nomainīt ar lielu supravadītāja solenoīdu. 1965. gadā Saharovs atgriezās pie fundamentālās zinātnes, nodarbojās ar elementārdaļiņu fiziku un fizikālo kosmoloģiju. Strādāja pie Visuma barionu asimetrijas skaidrojuma, attīstīja pirms Lielā sprādziena teoriju.

Saharovs sāka atbalstīt politiskās diskriminācijas upurus jau 1951. gadā, kad iestājās par reliģisko pārliecību no darba atlaisto matemātiķi Matesu Agrestu. 1950. gadu beigās Saharovs sāka pievērsties idejai par kodolieroču izmēģinājumu ierobežošanu. 1967. gadā viņš rakstīja vēstuli PSRS valdībai, cenšoties pārliecināt to par nepieciešamību kopā ar ASV atteikties no ballistisko raķešu izmantošanas aizsardzības stratēģijā. Valdība šo vēstuli ignorēja. Pamazām Saharovs kļuva par padomju režīma kritiķi. Viņa rakstus publicēja ārvalstu presē. 1970. gadā viņš bija viens no PSRS Cilvēktiesību komitejas dibinātājiem. Komiteja rakstīja apelācijas, vāca parakstus par lūgumrakstiem un sazinājās ar vairākām starptautiskām cilvēktiesību organizācijām. KGB sastādīja ziņojumus par komitejas un tās biedru aktivitātēm, pret Saharova tika vērsts pieaugošs valdības iestāžu spiediens. Padomju presē tika publicētas nosodošas vēstules, ko parakstīja atsevišķi PSRS Zinātņu akadēmijas biedri vai arī vienkāršās tautas pārstāvji. Viens no retajiem, kas Saharovu uzdrošinājās aizstāvēt, bija rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins. Kad 1975. gadā Saharovs kā pirmais no PSRS tika izvirzīts Nobela miera prēmijai, padomju varas iestādes neļāva Saharovam ceļot uz ārzemēm, lai saņemtu balvu. Viņa sieva Jeļena Bonnere, kura toreiz atradās ārzemēs, piedalījās apbalvošanas ceremonijā Oslo. Nobela ceremonijas dienā Saharovs atradās Viļņā un apmeklēja cilvēktiesību aktīvista Sergeja Kovaļova tiesas procesu.

1980. gada 22. janvārī Saharovs tika arestēts par savu publiski izteikto protestu pret PSRS iebrukumu Afganistānā 1979. gadā. No 1980. gada līdz 1986. gadam kopā ar sievu Jeļenu Bonneri pavadīja trimdā Gorkijā (tagad Ņižņijnovgoroda), kas atradās ārpus vietām, ko atļauts apmeklēt ārzemniekiem. Tikai jau sākoties Perestroikai, Saharovam 1986. gada 19. decembrī piezvanīja pats personīgi Mihails Gorbačovs un pateica, ka viņš kopā ar sievu var atgriezties Maskavā.

1989. gada martā Saharovs tika ievēlēts PSRS Tautas deputātu kongresā, kur bija viens no demokrātiskās opozīcijas līderiem.

Miris 1989. gada 14. decembrī, 68 gadu vecumā, no sirds aritmijas, kas bija saistīta ar dilatācijas kardiomiopātiju. Apglabāts Maskavas Vostrjakovas kapsētā.

Kopš 1988. gada Eiropas Parlaments piešķir ikgadējo Saharova balvu cilvēktiesību aktīvistiem.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Andrejs Saharovs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Andreja Saharova biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
• Andrei Sakharov: Soviet Physics, Nuclear Weapons and Human Rights history.aip.org