Čuguns

Tā sastāvā ir arī dažādi piemaisījumi — silīcijs (0,5—4,25%), sērs (0,02—0,06%) un fosfors (0,1—1,2%), kas čugunā nokļūst tā kausēšanas laikā. Čugunam var būt arī īpaši pievienoti leģējoši elementi, piemēram, hroms vai niķelis. Ogleklis čuguna sastāvā atrodas dzelzs karbīda jeb cementīta veidā, kā arī brīva grafīta veidā.

Čuguns mēdz būt trausls, izņēmums ir formējamais čuguns. Tas ir izturīgs pret deformāciju, un tam ir augsta nodilumizturība. Tomēr čuguns ir smags un rūsējošs. Čugunu izmanto cauruļu, iekārtu un automobiļu daļām, piemēram, cilindru galvu, cilindru bloku un pārnesumkārbu ražošanai.

 

Vecākais čuguna priekšmets ir atrasts mūsdienu Ķīnā un tiek datēts ar 5. gadsimtu pirms mūsu ēras. Čuguns tika izmantots senajā Ķīnā karā un lauksaimniecībā. 15. gadsimtā čuguns tika izmantots artilērijai Burgundijā, Francijā un Anglijā. Pirmais čuguna tilts tika uzcelts 1770. gadā Anglijā, un ir pazīstams kā dzelzs tilts. Čuguns tika izmantots arī ēku celtniecībai.

• Tērauds

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čuguns.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)

Šis ar ķīmiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l

Šis ar tehnoloģijām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l