Titrēšana ir viena no kvantitatīvās ķīmiskās analīzes metodēm, ar kuru nosaka vielas koncentrāciju kādā šķīdumā, piemēram, NaOH koncentrāciju vai ūdens cietību.
Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Titrēšana" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Titrēšanā izmanto noteiktu reaģentu ar precīzi zināmu koncentrāciju. Reaģents reaģē ar nosakāmo vielu, samazinot tās daudzumu šķīdumā, kas izmaina kādu šķīduma īpašību (pH, redokspotenciāls, utt.), kuru tālāk nosaka ar indikatoru vai redoksindikatoru (parasti tā ir kāda organiska krāsviela, kas maina krāsu, mainoties šķīduma īpašībām). Titrimetrijas metodes iedala pēc šīs izmainītās īpašības. Mūsdienās titrēšanai pārsvarā lieto automātiskās titrēšanas iekārtas (titratorus). Šīs ierīces automātiski dozē šķīdumus un potenciometriski nosaka titrēšanas beigu punktu; krāsu indikatori šādai titrēšanai nav nepieciešami.
Reaģentu liek klāt tikmēr, kamēr tas izreaģē ar visu nosakāmo vielu. Šo daudzumu nosaka pēc indikatora krāsas maiņas. Reaģentu parasti iemēra ar bireti. Tādējādi reaģentam ir zināma koncentrācija (to pagatavo, precīzi iesverot vielu un izšķīdinot precīzā tilpumā šķīdinātāja) un tilpums (pēc titrēšanas pabeigšanas). Savukārt nosakāmajai vielai ir zināms tilpums, bet nav zināma koncentrācija, kuru var aprēķināt.
Titrēšanai nepieciešams, lai nosakāmā viela būtu šķidrā veidā. Ja tā ir cietviela, to ir jāizšķīdina (bieži vien gan šis process ietver ķīmisku reakciju, bet tas būtību nemaina), ja nosakāmā viela ir ļoti koncentrēts šķīdums, to ir jāatšķaida. Lai arī parasti par šķīdinātāju nosakāmajai vielai un reaģentam lieto ūdeni, tomēr dažreiz lieto eksotiskākus šķīdinātājus (ledus etiķskābe, šķidrs amonjaks, 100% sērskābe, 100% etanols), jo tur kāda no vielām šķīst labāk, vai arī to lieto, lai iegūtu plašāku pH vērtību intervālu. Ja nosakāmā viela ir cietviela, to sākumā nosver, pēc tam izšķīdina un šķīdumu atšķaida līdz precīzi zināmam tilpumam. Ja nosakāmā viela ir šķidrums, tad iemēra tilpumu. Abos gadījumos iegūst šķīdumu ar precīzi zināmu tilpumu, kurā ir precīzi zināms sākotnējā parauga tilpums vai masa (bet nav zināms nosakāmās vielas daudzums paraugā). No šī šķīduma parasti paņem zināmu mazāku tilpumu (kuru atšķaida vēl zināmu skaitu reižu). Tam pieliek indikatoru un, ja nepieciešams, buferšķīdumu (ja reakcijas norisei nepieciešams noteikts pH intervāls) un/vai maskēšanas reaģentu (ja nosakāmās vielas šķīdums bez nosakāmās vielas satur arī kādu citu vielu, kas var reaģēt ar titrēšanas reaģentu, šo citu vielu tad pārvērš savienojumā, kas nereaģē ar titrēšanas reaģentu).
Pēc reakcijas veida starp reaģentu un nosakāmo vielu, titrēšanas metodes iedala:
Paņem noteiktu daudzumu nosakāmās vielas šķīduma, tam pievieno indikatoru un pilina klāt reaģentu ar zināmo, precīzo koncentrāciju. Kad mainās indikatora krāsa (t.i., sasniegts titrēšanas beigu punkts), tad pārstāj pievienot reaģentu. Nosaka reaģenta daudzumu un to pieraksta. Precīziem mērījumiem to atkārto vairākas reizes, aprēķina vidējo un nosaka šķīduma koncentrāciju.
Šis ar ķīmiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
This article uses material from the Wikipedia Latviešu article Titrēšana, which is released under the Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 license ("CC BY-SA 3.0"); additional terms may apply (view authors). Saturs ir pieejams saskaņā ar CC BY-SA 4.0, ja vien nav norādīts citādi. Images, videos and audio are available under their respective licenses.
®Wikipedia is a registered trademark of the Wiki Foundation, Inc. Wiki Latviešu (DUHOCTRUNGQUOC.VN) is an independent company and has no affiliation with Wiki Foundation.