Antarktikas Cirkumpolārā Straume

Straume ir dominējošā ūdens cirkulācija Dienvidu okeānā un ar 125—147 sverdrupiem ir pasaules lielākā okeānu straume.

Jūrasbraucējiem straume ir zināma jau vairākus gadsimtus — tur valdošie rietumu vēji ļauj stipri paātrināt kuģošanu no rietumiem uz austrumiem, bet stipri apgrūtina kuģošanu no austrumiem uz rietumiem. Tā saucamais «kliperu ceļš», kas, sekojot Rietumvēju straumei rēcošajos četrdesmitajos, apliec triju kontinentu galējos dienvidu zemesragus — Adatas ragu Āfrikā, Sautīstkeipu Tasmanijas salā un Hornas ragu Dienvidamerikā, ir ātrākais burukuģu ceļš apkārt pasaulei.

Valdošie rietumu vēji ir galvenais spēks, kas nodrošina ūdens masu pārvietošanos. Cirkumpolārās straumes nepārtrauktā plūsma varēja sākties pēc Tasmanijas jūrasceļa starp Austrāliju un Austrumantarktīdu izveidošanās pirms aptuveni 33,5 miljoniem gadu un Dreika šauruma starp Dienvidameriku un Rietumantarktīdu atvēršanās pirms 20—40 miljoniem gadu. Nepārtraukti cirkulējošas aukstas straumes izveidošanās eocēnā izsauca Antarktīdas apledošanos.

Straume savieno Kluso, Atlantijas un Indijas okeānus un ir galvenais ūdens masu cirkulēšanas ceļš starp tiem. Straumes ātrums augšējos slāņos ir 0,4—0,9 km/h, dziļākajos slāņos — līdz 0,4 km/h. Straumei ir diezgan izteiktas ziemeļu un dienvidu frontes, pie kurām ūdens temperatūra var atšķirties no 12—15 °C ziemeļos līdz 1—2 °C dienvidos. Gar straumes ziemeļu fronti izveidojusies Antarktiskā konverģence, kas ir Dienvidu okeāna dabīgā ziemeļu robeža.

No Antarktikas cirkumpolārās straumes ziemeļu virzienā atzarojas vairākas aukstās straumes, lielākās no kurām ir Peru straume pie Dienvidamerikas dienvidrietumu krasta, Bengelas straume pie Āfrikas dienvidrietumu krasta un Rietumaustrālijas straume pie Austrālijas rietumu krasta.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Antarktikas cirkumpolārā straume.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)